Un nu dodamies uz Avinurmi, dēvētu par Igaunijas galdnieku galvaspilsētu. Pirms meklējam kādu koka meistaru, nolemjam ieiet restorānā. Taču izrādās, ka te var ne tikai iedzert labu kafiju un nobaudīt nacionālās virtuves brīnumus, bet arī aplūkot un nopirkt dažnedažādas koka lietas. 
Jauna, enerģiska sieviete, kam uz priekšauta izšūts vārds “Evelin”, ir šā iestādījuma saimniece. Kad vēlos uzzināt ko vairāk, viņa pastāsta, ka Avinurmē darbojas 15 kokapstrādes ražotņu, viena no tām pieder viņas, tas ir, Strausu ģimenei. Biznesu uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas uzsākuši viņas vecāki, tagad tajā iesaistījusies arī Evelīna ar vīru. Pārsteidz preču daudzveidība – te ir gan pienaini balta masīvkoka mēbeles, gan rotaļlietas, visvisādi virtuves piederumi, lādes, grozi un vāceles. Pagrabstāvā pirts-
lietas – no tovera līdz lāvai, kā arī divas darbnīcas: vienā interesenti var apgūt grozu pīšanas māku, otrā – prasmi izcept gardu maizi. Izrādās, traukam, kurā jāliek ieraugs un jāmīca mīkla, ir jābūt no koka. Tāpat arī karotēm un lizēm. Protams, visu nepieciešamo inventāru var nopirkt uz vietas. Produkcija tiek pārdota ne vien Igaunijā, bet arī eksportēta uz Skandināvijas valstīm un Vāciju. 0

Vija Beinerte
0:00, 7. augusts 2014
Kokteilis Dzīvo
Nākamais galamērķis ir “Nina Kordon” – viesu nams mazā ciematiņā Peipusa ezera krastā. Jābrauc cauri Tērbatai. Pēkšņi atceros, ka draugi vēl Rīgā piekodināja piestāt pie restorāna “Asian Chef”, jo tur esot lieliska virtuve un klientiem bezmaksas autostāvvieta. Tīkams interjers, dzesināts gaiss, bagātīga ēdienkarte. Izvēlamies gan ķīniešu, gan indiešu ēdienus. Garšu buķete ir nudien fantastiska. Oficiants apliecina, ka šefpavārs ir no Indijas, bet viņa palīgi – no Indijas un Ķīnas. Arī restorāna īpašnieks esot indietis, jau četrpadsmit gadus dzīvojot Igaunijā, esot precējies ar igaunieti un audzinot sešas daiļas meitas. Sakām paldies par gardo maltīti un atvainojamies, ka neesam mācējuši aprēķināt savus spēkus – nebijām domājuši, ka porcijas būs tik dāsnas. Oficiants mierinot smaida – neba mēs pirmie tādi. Un piedāvā pārpalikumu iepakot līdzņemšanai.
Nākamais apskates objekts – Rātslaukums. Tam līdzās ir autostāvvieta, kur vienu stundu drīkst parkoties bez maksas – tikai jāieliek logā zīmīte ar laiku, kad auto ir novietots (talonus ar laika norādi automāts neizsniedz, tāpēc zīmīte katram jāmargo pašam). Mums nav Tērbatas kartes, tādēļ iegriežamies Tūrisma informācijas centrā, kas mājvietu radis Rātsnama kreisajā spārnā. Uz jautājumu, kas noteikti būtu jāredz Tērbatā, informācijas centra meitenes kā pirmos nosauc universitāti un Baltijā lielāko zinātnes popularizēšanas centru AHHAA. Vēl meitenes iesaka izstaigāt Universitātes vēstures muzeju, observatoriju un botānisko dārzu, pakavēties Rotaļlietu muzejā, uzkāpt pilsētas Doma tornī… Un tad smaidot piebilst, ka šajā svelmē var arī vienkārši apsēsties kādā āra kafejnīcā un izbaudīt Tērbatas nesteidzīgo ritmu. Lieliskas kūkas un kafija esot gan “Pierre Café & Chocolaterie”, gan “Cafe Truffe” tepat Rātslaukumā. Sakām paldies un, apbruņojušies ar karti, dodamies paklīst pa vecpilsētas ielām. Jauka detaļa – gājēju ielas no brauktuvēm atdala nevis akmens stabi, bet figūras – akmens putni, akmens tupeles, akmens automobiļi. Tveice kļūst neciešama. Velk uz negaisu. Saprotam, ka nopietna Tērbatas apskate būs jāatliek uz nākamo reizi. Mājup dodamies caur Vīlandi un Pērnavu, lai nokļūtu uz Tallinas šosejas – pat ja tas ir neliels līkums, to veikt ir tīkamāk un ātrāk nekā kratīties pa ielāpiem izraibināto Pleskavas šoseju.

Saule jau laižas uz rietu, kad esam sasnieguši izdaudzināto Kauksi pludmali, kur dziedošās smiltis. Nopeldamies un laižam uz mūsu pēdējo naktsmītni – Mētaguses SPA, kas izveidots 1796. gadā celtā muižā. Savulaik muiža piederējusi fon Rozenu ģimenei, bet tagad ir pašvaldības īpašums. Muižas lepnums – skaistas ozolkoka durvis, koka kāpnes un gaumīgi griestu gleznojumi. Taču ar to vien bijis par maz, lai pievilinātu tūristus, tāpēc nolemts uzbūvēt baseinu, pirtis un šautuvi. Ciematā dzīvo ap 300 cilvēku, viņiem reizi nedēļā atļauts baseinu apmeklēt par brīvu. Bet mums SPA kompleksa apmeklējums ir kā piedeva nakšņošanai viesnīcā. Vakarā izstaigājam muižas parku, bet nākamā rītā – pašu muižu. Jauks atradums – Medību muzejs, kas ierīkots dārznieka namiņā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Veselam
Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas

Mūsu pēdējais lielais pieturas punkts – Tērbata. Ak, zinu, izklausīsimies pagalam konservatīvi, bet man pat nav īpaši jāpierunā vīrs, lai mēs vēlreiz iegrieztos restorānā “Asian Chef”. Šoreiz esam gudrāki – ēšanai uz vietas pasūtinām tikai augļu salātus, bet kraukšķīgos cāļu spārniņus, pīli Pekinas mērcē un piedevas jau uzreiz lūdzam sapakot līdzņemšanai.

Nākamais galamērķis ir “Nina Kordon” – viesu nams mazā ciematiņā Peipusa ezera krastā. Jābrauc cauri Tērbatai. Pēkšņi atceros, ka draugi vēl Rīgā piekodināja piestāt pie restorāna “Asian Chef”, jo tur esot lieliska virtuve un klientiem bezmaksas autostāvvieta. Tīkams interjers, dzesināts gaiss, bagātīga ēdienkarte. Izvēlamies gan ķīniešu, gan indiešu ēdienus. Garšu buķete ir nudien fantastiska. Oficiants apliecina, ka šefpavārs ir no Indijas, bet viņa palīgi – no Indijas un Ķīnas. Arī restorāna īpašnieks esot indietis, jau četrpadsmit gadus dzīvojot Igaunijā, esot precējies ar igaunieti un audzinot sešas daiļas meitas. Sakām paldies par gardo maltīti un atvainojamies, ka neesam mācējuši aprēķināt savus spēkus – nebijām domājuši, ka porcijas būs tik dāsnas. Oficiants mierinot smaida – neba mēs pirmie tādi. Un piedāvā pārpalikumu iepakot līdzņemšanai.
Nākamais apskates objekts – Rātslaukums. Tam līdzās ir autostāvvieta, kur vienu stundu drīkst parkoties bez maksas – tikai jāieliek logā zīmīte ar laiku, kad auto ir novietots (talonus ar laika norādi automāts neizsniedz, tāpēc zīmīte katram jāmargo pašam). Mums nav Tērbatas kartes, tādēļ iegriežamies Tūrisma informācijas centrā, kas mājvietu radis Rātsnama kreisajā spārnā. Uz jautājumu, kas noteikti būtu jāredz Tērbatā, informācijas centra meitenes kā pirmos nosauc universitāti un Baltijā lielāko zinātnes popularizēšanas centru AHHAA. Vēl meitenes iesaka izstaigāt Universitātes vēstures muzeju, observatoriju un botānisko dārzu, pakavēties Rotaļlietu muzejā, uzkāpt pilsētas Doma tornī… Un tad smaidot piebilst, ka šajā svelmē var arī vienkārši apsēsties kādā āra kafejnīcā un izbaudīt Tērbatas nesteidzīgo ritmu. Lieliskas kūkas un kafija esot gan “Pierre Café & Chocolaterie”, gan “Cafe Truffe” tepat Rātslaukumā. Sakām paldies un, apbruņojušies ar karti, dodamies paklīst pa vecpilsētas ielām. Jauka detaļa – gājēju ielas no brauktuvēm atdala nevis akmens stabi, bet figūras – akmens putni, akmens tupeles, akmens automobiļi. Tveice kļūst neciešama. Velk uz negaisu. Saprotam, ka nopietna Tērbatas apskate būs jāatliek uz nākamo reizi. Mājup dodamies caur Vīlandi un Pērnavu, lai nokļūtu uz Tallinas šosejas – pat ja tas ir neliels līkums, to veikt ir tīkamāk un ātrāk nekā kratīties pa ielāpiem izraibināto Pleskavas šoseju.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.