Nākamais galamērķis ir “Nina Kordon” – viesu nams mazā ciematiņā Peipusa ezera krastā. Jābrauc cauri Tērbatai. Pēkšņi atceros, ka draugi vēl Rīgā piekodināja piestāt pie restorāna “Asian Chef”, jo tur esot lieliska virtuve un klientiem bezmaksas autostāvvieta. Tīkams interjers, dzesināts gaiss, bagātīga ēdienkarte. Izvēlamies gan ķīniešu, gan indiešu ēdienus. Garšu buķete ir nudien fantastiska. Oficiants apliecina, ka šefpavārs ir no Indijas, bet viņa palīgi – no Indijas un Ķīnas. Arī restorāna īpašnieks esot indietis, jau četrpadsmit gadus dzīvojot Igaunijā, esot precējies ar igaunieti un audzinot sešas daiļas meitas. Sakām paldies par gardo maltīti un atvainojamies, ka neesam mācējuši aprēķināt savus spēkus – nebijām domājuši, ka porcijas būs tik dāsnas. Oficiants mierinot smaida – neba mēs pirmie tādi. Un piedāvā pārpalikumu iepakot līdzņemšanai. 0
Veiksmīgi izbraukuši cauri pilsētai, dodamies uz mūsu nākamo galamērķi – Peipusa ezera piekrasti. Peipuss ir ceturtais Eiropā lielākais ezers. To baro ne vien pazemes avoti, bet arī kādas 250 upes, savukārt Narva no tā izplūst un gada laikā aiznes uz Somu līci ceturto daļu Peipusa ūdeņu. Zinīgi ļaudis teic, ka tas esot viens no zivīm bagātākajiem Ziemeļeiropas ezeriem, kurā var sastapt 35 zivju sugas. Te ir arī putnu vērotāju paradīze, īpaši pavasaros, kad šeit piestāj desmitiem tūkstošu ūdensputnu. Viena no labākajām putnu vērošanas vietām esot Ninas ciemata pludmale. Te zemesrags iestiepjas ezera ūdeņos kā spics deguns, no tā ciemats guvis savu vārdu – igauniski “nina” nozīmē deguns.
Esam atbraukuši līdz pašai deguna smailei, kur skatu tornis un tam līdzās glīts divstāvu nams ar uzrakstu “Nina Kordon”. Nams celts 20. gadsimta sākumā, Igaunijas pirmās brīvvalsts laikā te bijusi skola. Atjaunotās neatkarības gados šeit izveidots robežsardzes postenis un uzcelts novērošanas tornis. Kopš Igaunija ir Eiropas Savienībā un NATO, pāri Peipusam iet ne vairs Igaunijas, bet Eiropas Savienības robeža ar Krieviju, ko tagad kontrolē ar modernākām metodēm, tāpēc torni var lietot putnu vērotāji un citi interesenti. Skats paveras patiešām lielisks. Tiesa, Krieviju ieraudzīt nevar, jo ezers šķiet liels kā jūra.
Vakarā pagūstam vien nopeldēties un paieties pa smilšaino piekrasti. Viesu namā patīkams interjers – visur antīkas mēbeles. Arī mūsu numurā – drēbju skapis, galdiņš, krēsli. Skatos – katrai mēbelei klāt cena. Brokastu telpā tas pats – interjers, par kādu senatnes cienītāji varētu sapņot. Jautāju meitenei, kas mūs apkalpo, kāpēc tā. Viņa pamāj uz smaidīga kunga pusi un saka, lai prasot viņam. Kunga vārds ir Hanss Koste, viņš ir holandietis, pirms 14 gadiem pirmo reizi ieraudzījis Peipusa ezera piekrasti un iesaucies: gribu te īpašumu! Atklātā izsolē 2005. gadā nopircis šo māju, kas tobrīd bijusi visnotaļ žēlīgā stāvoklī, labi vēl, ka jumts bijis vesels. 2010. gadā pabeidzis ēkas renovāciju. Bet antīkās mēbeles – tas esot viņa hobijs. Vai mēs gribot redzēt ko interesantu? Un Hanss ieved mūs blakus mājā. Mums aizraujas elpa – apmēram simt kvadrātmetru platībā rūpīgi salikti skapji, galdi, kumodes, sekretēri, sarullēti persiešu tepiķi, naktsskapīši, spoguļgaldiņi…
Taču ar to pārsteigumi nebeidzas. Šo dienu esam nolēmuši pavadīt uz riteņiem, lai apskatītu iespējami daudzus objektus. Pirmais no tiem – Alatskivi muiža, kuras galvenā ēka celta pēc Skotijas karaliskās mītnes – Balmorāla pils – veidola. Tās celtniecība tikusi pabeigta 1885. gadā, bet pati muiža datēta jau ar 16. gs. vidu. Tagad tas ir pašvaldības īpašums, renovēts par novada un Eiropas Savienības naudu, taču, kopš renovācija pabeigta, pilij pašai sevi ir jāuztur. Mūsu gide ir Kulli Musta, Alatskivi fonda vadītāja. Pirms 13 gadiem viņa te bijusi viena, tagad ziemā viņai ir 15, bet vasarā 30 darbinieku, gada laikā muižu apmeklējot 35 tūkstoši tūristu. Te viss ir kā pirms 130 gadiem. Apmeklētājiem ir iespēja pārģērbties 19. gadsimta beigu stila drānās un justies kā barona fon Nokena ciemiņiem, izstaigāt ģimenes istabas, uzzināt par igauņu lielākā simfonista – komponista Eduarda Tubina – iedvesmas avotiem, pirmajā stāvā aplūkot vaska figūru ekspozīciju, kas vēstī par muižas kalpu dzīvi, kā arī iemēģināt roku keramikas un tekstila darbnīcā. Te darbojas arī kafejnīca un restorāns, savlaicīgi piesakoties, muižā iespējams arī dabūt naktsmājas. Ēku ieskauj skaists, ēnains parks, saukts par Briežu dārzu.
Nākamais apskates objekts – vecticībnieku ciemats Kallaste, kur ik gadu augustā notiek zivju un sīpolu gadatirgus. Stūrējam cauri četriem piekrastes ciematiem – Kasepē, Tiheda, Kūkita un Raja –, priecājoties, ka pat mazie ceļi un celiņi Igaunijā ir gludi un braukšanai tīkami, līdz nonākam Mustvē, kas slavena ar Igaunijā lielāko baznīcu skaitu uz vienu iedzīvotāju – piecas baznīcas uz 1200 cilvēkiem. Vietējie teic, ka te lieliski sadzīvojot dažādas ticības un dažādas tautības. Pilsētiņā ir arī vecticībnieku dzīvesstila muzejs.
