Ziemeļu ikonu saldsērīgās acis. Eduards Dorofejevs vērtē izstādi “Izglābtās ikonas” 0
Vēl līdz 15. septembrim mākslas muzejā “Rīgas birža” apskatāma izstāde “Izglābtās ikonas. Nikolaja Kormašova kolekcija”.
Pēdējā Andreja Tarkovska filmā “Upurēšana”, ko režisors pabeidza emigrācijā Zviedrijā īsi pirms nāves, viens no varoņiem ar sajūsmu un reizē nožēlu šķirsta ikonu glezniecības albumu, komentējot: “Kāds viedums un garīgums, un tāda tīri bērnišķīga nevainība. Tas ir kā lūgšana. Un tas viss ir zudis. Zudis. Tagad mēs vairs neprotam tā lūgties.”
Nevar nepiekrist šiem vārdiem, apmeklējot mākslas muzeja “Rīgas birža” izstādi “Izglābtās ikonas. Nikolaja Kormašova kolekcija”. Ap 140 ikonām no slavenā Igaunijas mākslinieka, kolekcionāra, restauratora privātā krājuma stāsta tieši par šo viedumu un nevainību, ko, pateicoties tādiem entuziastiem kā Kormašovs, mēs tomēr neesam pilnībā zaudējuši.
Ziemeļu sakrālā māksla
Nikolajs Kormašovs (1929–2012) savu gleznotāja karjeru sāka pagājušā gadsimta 50. gadu beigās t. s. skarbā stila uzplaukuma laikā. Paralēli brutālu padomju varoņu tēlu gleznošanai viņam parādījās kaislīga interese par cita tipa varoņiem – klusiem un aizmirstiem.
Tā jaunais gleznotājs sāka veidot savu “svēto tēlu” kolekciju, dodoties regulārās izpētes ekspedīcijās Krievijas ziemeļu reģionos.
Ikonas lielākoties tika vāktas Arhangeļskas novadā Ziemeļu Dvinas augštecē, Kokšengas novadā Vologdas un Tailovas ciematā Pleskavas apgabalā. Vēsturiski šie Krievijas ziemeļu apgabali bija palikuši nomaļus, un tas ļāva saglabāt daudzas kultūras vērtības.
No 17. gadsimta, kad Krievijas patriarha Nikona veiktās baznīcas reformas noveda pie šķelšanās pareizticīgo vidū, ticīgo konservatīvā daļa jeb vecticībnieki masveidā migrēja gan uz ziemeļiem, gan Baltijas teritoriju, meklējot patvērumu no valdošās baznīcas spiediena.
Tāpēc Krievijas ziemeļi kļuva par sava veida nereformētas pareizticības rezervātu,
kas izceļas ar vienreizējo ikonogrāfisko tēlu vienotību, stingrību un atturību, sakausējot kopā kanoniskās un tautas ikonu glezniecības principus. Tajā paša laikā šis nomaļais reģions saglabāja liecības par apbrīnojami intensīvu kultūras un garīgo dzīvi. Paliekas no šīs dzīves kā liecības no zaudēta kontinenta Kormašovs mēģināja saglabāt, veidojot savu unikālo kolekciju.
Protams, no vienas puses, “Izglābtās ikonas” ir stāsts par unikālu cilvēku, viņa pašaizliedzīgo un mērķtiecīgo darbu gandrīz pusgadsimta garumā, kas kļuva par dzīves jēgu un filozofiju. Bet, no otras puses, skatītājiem ir iespēja ieraudzīt retus Krievijas ziemeļu ikonu glezniecības piemērus, kas nespeciālistam varbūt pirmajā acumirklī nešķitīs īpaši atšķirīgi no priekšstatiem par tipisku pareizticīgo svētbilžu tēlu.
Tomēr ekspozīcijas iekārtojuma loģika, viegli uztverams darbu sagrupējums pēc piederības ģeogrāfiskam reģionam, meistaru lokam vai atsevišķai baznīcai, kā arī pavadoši stāsti par nozīmīgākajiem eksponātiem, pakāpeniski ļauj ieraudzīt tās tēlu traktējuma atšķirības, gleznieciskas īpatnības un citas fineses, kas padara ziemeļu reģiona sakrālo mākslu tik unikālu.
Šeit var sastapt gan augsta līmeņa profesionālu mākslinieku ikonostasa ikonas, kur jūtama lielu skolu ietekme, gan tautas mākslai tuvākus provinciālu meistaru darinājumus. Bet, ja pirmajā gadījumā mēs nojaušam, kā, piemēram, Andreja Rubļova ikonu tēli ietekmēja ziemeļu meistarus, tad tautas ikonas izstaro tik tiešu ticības enerģiju, ka negribas vilkt paralēles un salīdzinājumus, bet vienkārši baudīt šo sirsnīgumu, naivitāti un godīgu centību iespēju robežās sasniegt to labāko.
Īpaša uzmanība Baltijas reģionam
Liels Nikolaja Kormašova nopelns ikonu pētniecībā ir arī mēģinājums, kā atsevišķu fenomenu izcelt tieši igauņu vecticībnieku māk-slu. Šķiet, nav iespējams runāt par atšķirībām vecticībnieku ikonu glezniecībā tik nelielā Baltijas reģionā, kur kontakti starp kopienām bija pietiekami tuvi, lai nivelētu jebkādu specifiku.
Tomēr Kormašovs uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vecticībnieku ikonām ir sava unikāla tēlainība.
Izstādē var par to pārliecināties, apskatot setu mākslinieku svētbildes. Seti ir igauņu kopiena, kas, atšķirībā no protestantiskā tautas vairākuma, 15.–16. gs. no pagānisma nepastarpināti pārgāja pareizticībā. Viņu māksla, dabiski saplūdinot somugru un kristīgo konfesiju kultūru, deva unikālu materiālu ikonu pētniekiem, tajā skaitā Kormašovam, kura kolekcijā nonākuši piemēri no Pleskavas apgabala Pečoru klostera apkaimes.
Domājot par setu mākslu, ienāk prātā, ka, visticamāk, arī mūsu Latvijas vecticībniekiem būtu ar ko lepoties, bet diemžēl parādīt viņu ikonas plašai publikai būtu iespējams tikai tad, kad tās nonāktu kāda privāta kolekcionāra rokās. Kā pierādīja Kormašovs ar visu savu dzīvi, ikonu kolekcionēšana un izstādīšana tikai vairo interesi par dzīves garīgām pusēm.
Iekšējā gaisma
Lai kur arī atrastos ikona – baznīcā vai izstāžu zālē –, nav svarīgi, vai jūs skatāties uz to sveču vai prožektoru gaismā, pats būtiskākais ir pašas ikonas iekšējā gaisma, kas nāk no svēto sejām un figūrām.
Laicīgos portretos cilvēks ir kā planēta, kas atstaro gaismu, bet ikonās jebkurš tēls pats ir kā starojoša zvaigzne.
Tāpēc salīdzināt ikonu ar portretu ir tas pats, kas salīdzināt spuldzīti ar spoguli. Ne mēs skatāmies uz ikonu, bet tā – uz mums, un tieši tāpēc, ejot uz izstādi, pievērsiet uzmanību svēto sejām un acīm. Tur ir ne tikai viedums un mīlestība. Tādu skatienu var nosaukt par saldsērīgu – svētā saldais prieks, jo viņš jau ir ar Dievu, un sērīgums, jo tie, uz kuriem svētais skatās, vēl ir tālu no Viņa.
