Ziemeļu gulbju migrācija sākusies 0
Katru rudeni pāri Latvijai lido vairāki desmiti tūkstošu ziemeļu gulbju. Tie no Igaunijas, Somijas un Krievijas, kur ligzdojuši, dodas uz ziemošanas vietām Rietumeiropā. Latvijā tie nolaižas, lai atpūtinātu spārnus un uzņemtu barību ziemāju laukos. Migrantiem pievienojas arī Latvijā ligzdojošie ziemeļu gulbji, kuru galamērķis ir Vācija, Polija.
Šeit ligzdo 350 ziemeļu gulbju pāri
Latvijā sastopamas trīs gulbju sugas – paugurknābju gulbis, ziemeļu gulbis un mazais gulbis. Galvenā atšķirības pazīme ir knābis – ziemeļu gulbim tas ir dzeltens ar melnu galu, kamēr paugurknābju – oranžs ar melnu pauguru.
“Būtu ideāli, ja varētu pētīt visas dzīvās radības – putnus, abiniekus, rāpuļus, jo tad varētu analizēt cilvēka ietekmi uz tiem, sekot līdzi pārmaiņām dabā – vai nu aizsargāt, ja skaits samazinās, vai noņemt aizsardzības statusu. Ziemeļu gulbis ir gan Eiropas aizsargājamo sugu direktīvā, gan Latvijas sarkanajā grāmatā,” teic Dmitrijs Boiko, Dabas muzeja ornitologs un Latvijas Gulbju izpētes biedrības priekšsēdētājs.
Latvija ir līderpozīcijā Eiropā apgredzenoto ziemeļu gulbju skaita ziņā. Kopš 2003. gada apgredzenoti 1518 šīs sugas putni. Šobrīd šis ir lielākais pētījums par ziemeļu gulbjiem Eiropā.
Izrādās, kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ziemeļu gulbis uzskatāms par Latvijas vietējo putnu, jo te ligzdo. Pirmā ligzda atrasta Kurzemē, Kazdangas apkārtnē. Pašlaik Kurzemē ligzdo apmēram 80% no visiem Latvijā ligzdojošiem ziemeļu gulbjiem.
Dmitrijam ir sava teorija, kāpēc gulbji sākuši pie mums ligzdot: “Kurzemē pavasara pārlidojumu laikā gulbju ir vairāk nekā Vidzemē un Latgalē. Varbūt kādi novārguši īpatņi, kuri nevarēja turpināt ceļu uz ziemeļiem, pavadīja vasaru Latvijā. Nākamajā jau izdomāja, ka varētu šeit arī ligzdot. Daļa mazuļu arī cenšas atgriezties vietā, kur izšķīlušies, un tā ziemeļu populācija Kurzemē kļuva arvien lielāka.”
Viens no iemesliem, kāpēc ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā gulbju kļuvis arvien vairāk, ir lauksaimniecība. Ziemeļu gulbjiem vairs nav jārūpējas par ēdienkarti, jo iztiku nodrošina kviešu un rapšu lauki. Izrādās, agrāk gulbji ēduši aļģes, taču vairākus gadus jūrā bija aļģu neraža un gulbji masveidā gāja bojā, līdz atsevišķi indivīdi izdomāja apciemot rapšu laukus, tas ir, barības meklējumos izlīst no ūdens. “Gulbju barošanās zemnieku laukos sākās nemaz ne tik sen, pirms gadiem trīsdesmit. To pašu izdarīja arī zosis,” teic Dmitrijs. “Gulbji sāka izmantot cilvēka piedāvāto un pārlidojuma laikā Baltijas valstīs, Polijā uzturas ziemāju laukos, kukurūzā, rugainē. Apsēžas un ēd visu, kas tur ir.”
Vai putni, barojoties ar kodinātajām pupām un miglotajiem rapšiem, necieš? Dmitrijs teic, ka specializēti pētījumi par augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ietekmi uz putniem nav veikti, taču novērojumi liecina, ka dzimstība ziemeļu gulbjiem nesamazinās – olas ir apaugļotas, mazuļi veselīgi. Varbūt pesticīdi atstāj ietekmi uz dzīves ilgumu, taču pagaidām šādus secinājumus izdarīt pāragri. Vidēji gulbis dzīvo 12 – 14 gadus. “Šādu secinājumu es varbūt pēc gadiem divdesmit varēšu izdarīt pēc gredzenošanas rezultātiem. Pirmos gulbjus apgredzenoju 2003. gadā, daļa no tiem vēl lido.”
Bērni padzen vecākus no ligzdas
Gulbji dzīvo pāros un parasti tos veido uz visu mūžu, kamēr viens no partneriem nav aizgājis bojā. Taču tas ir mīts, ka, ejot bojā partnerim, otrs metas no debesīm lejā. “Dabā tas nav loģiski. Ja viens izdzīvo, tad viņam jāvairojas tālāk. Jo dabā galvenais ir vairoties,” spriež Dmitrijs. Gredzenošana ļauj pierādīt, ka gulbis, kura partneris, ielidojot, piemēram, elektrolīniju vados, aizgājis bojā, veido jaunu pāri. “Pašnāvību viņš nav darījis.”
Ziemeļu gulbji ligzdot sāk tikai trešajā ceturtajā dzīves gadā. Ja nevar atrast piemērotu ligzdas vietu, tad pat astotajā dzīves gadā. Kamēr gulbji ir jauni, tie maina partnerus, bet, kad sākas ligzdošana, attiecības ir stabilas. Dmitrija pieredzē ir tikai viens gulbju pāris, kurš izšķīries un izveidojis pārus ar citiem.
Gulbji mēdz mainīt savas ligzdošanas un ziemošanas vietas. “Nav teikts, ka gulbis, kuru katru gadu konstatējām Latvijā un pēkšņi vairs ne, ir gājis bojā. Tikpat labi tas var būt aizceļojis uz Sibīriju vai Kazahstānu, tā mēdz gadīties,” stāsta ornitologs. “Viens mūsu gulbis ir atrasts aiz Urālu kalniem. Ko viņš tur darīja, nezinām.” Tālākās vietas, kur novēroti Latvijā gredzenotie ziemeļu gulbji, ir Francijā un Krievijā uz austrumiem no Urālu kalniem – Obas upes krastā Hantimansij-skas apgabalā.
Parasti gulbju pāris, ja var nosargāt teritoriju, atgriežas tajā katru gadu. Ligzdo 3 – 5 gadus, jo liela konkurence par ligzdas vietu. Izrādās, labu vietu nav daudz. “Gulbju populācija tik pārblīvēta, īpaši Kurzemē, ka viņi spiesti cīnīties. Mēs pat esam konstatējuši, ka kāds no bērniem mēdz padzīt savus vecākus no ligzdas vietas,” stāsta ornitologs.
Šogad jaunu apgredzenoto gulbju skaits – 58 – salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir ļoti mazs. Galvenais iemesls tam – agrais un vēsais pavasaris. Pirmsekspedīcijas izbraukumos gulbju mazuļu skaits perējumos tika novērots ļoti dažāds – pārsvarā viens līdz trīs mazuļi, bet Talsu apkārtnē tika atrasts perējums pat ar astoņiem! Diemžēl liels skaits mazuļu pirmajās dzīves nedēļās barības trūkuma dēļ gāja bojā. Aprīļa beigās un maija sākumā daudzviet gaisa temperatūra bija zema, tāpēc gulbju mazuļu galvenās barības – aktīvo kukaiņu – skaits bija nepietiekams.
Vai gredzeni nav bīstami putniem? “Kakla gredzenus putniem lieto jau sen, tie izstrādāti un pielāgoti tā, lai radītu gulbim pēc iespējas mazākus traucējumus. Gredzenotajam gulbim nekādas problēmas nesagādā atrast partneri – gredzenotu vai brīvu. Arī pāra attiecības gredzens neietekmē – ja apgredzenojam vienu ligzdojošu putnu, otrs prom neiet. Arī apgredzenotos mazuļus neatgrūž,” mierina ornitologs. Vienīgās neērtības rodas barojoties, jo putnam nirstot gredzens noslīd līdz galvai. Bet gulbji iemācījušie galvu turēt tā, lai gredzens nekrīt virsū.
Šaut nav jēgas, jāsadzīvo
Vācijā zemnieki pat ļoti priecīgi par gulbjiem savos sējumos un neļauj pētniekiem tos ķert ar raķeštīkliem, jo tad bars tiks iztraucēts un viņi nedabūs kompensāciju par izpostītajiem sējumiem, kamēr Latvijā zemnieki bezspēcībā plāta rokas. Cīņa ar gulbjiem sējumu laukos, Dmitrijs domā, ir visai bezcerīga. Kamēr ar mašīnu tos dzenā vienā lauka galā, gulbji paceļas spārnos un nolaižas otrā. “Daži gudrinieki izdomājuši šaudīties. Nu, labi, jūs nošausiet desmit, bet, ja tas lauks iezīmēts gulbju kartē, tad viņi lidos un lidos. Tā tikai liekas, ka bars atlidoja un tad divus mēnešus ganījās. Gredzenu informācija liecina, ka gulbji visu laiku mainās. Gulbis no augšas redz savus sugasbrāļus, saprot, ka tur ir droša vieta, ir ko ēst, un laižas lejā. Tie, kuri paēduši, lido tālāk. Cilvēkam nemanot, putni mainās.”
