Ziemeļkoreja jāatver 1
“Pat esot ģeogrāfiski tālu, Ziemeļkoreja un notikumu attīstība tur Eiropas Savienībai ir ļoti svarīga. Ja konflikts augs, tas ietekmēs valstis ap Korejas pussalu, ASV un tas viss atbalsosies arī Eiropā,” tā norāda nevalstiskās organizācijas “Brīvība Ziemeļkorejā (“Liberty in North Korea”) pētniecības un stratēģijas direktors Sokīls Parks.
Viņš pats ir Lielbritānijā dzīvojošs korejietis, kura radinieki dzīvo Ziemeļkorejā. Ar Sokīlu Parku tiekos Vācijas Maršala fonda rīkotajā “Briseles forumā”, kas ik gadu notiek Beļģijas galvaspilsētā. Viņš ir šeit, lai uzstātos diskusijā par situāciju Ziemeļkorejā un draudiem pasaulei. ASV prezidents Donalds Tramps ir piekritis tikties ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Abu valstu attiecības jau ilgstoši ir zemākajā punktā, Ziemeļkorejai regulāri draudot ASV ar kodoluzbrukumu un veicot bīstamus raķešu izmēģinājumus. Abi līderi iepriekš viens otru ir publiski apsaukājuši augstām amatpersonām necienīgos vārdos un kā lielāko ienaidnieku pieminējuši Jaungada uzrunās.
“Tieši Eiropa šajā krīzē var darīt ļoti daudz,” norāda Sokīls Parks.
Austrumeiropas zināšanas
“Eiropas Savienība ļoti ilgi ir gluži vai stāvējusi malā un plūdusi līdzi ASV vadītajai stratēģijai, atbalstījusi Dienvidkoreju un tamlīdzīgi. Taču, manuprāt, Ziemeļkorejas situācijā ir jānotiek lomu sadalījumam – ir lietas, ko var darīt ASV, ir lietas, ko spēj tikai Dienvidkoreja, bet ir lietas, ko var darīt arī Eiropas Savienība, kuras valstīm Ziemeļkorejas skatījumā ir neitrālāka attieksme nekā ASV. Eiropas Savienībā ir valstis, kuras pašas ir pieredzējušas režīmu, komunismu un daudz labāk spēj saprast Ziemeļkorejas politiķus un iedzīvotājus kopumā. Eiropas Savienībai šajā ziņā būtu ārkārtīgi svarīgi iesaistīties un veidot saiknes ar Ziemeļkorejas cilvēkiem, cik daudz vien iespējams. Jo vairāk Ziemeļkorejas cilvēku gūs iespēju redzēt pasauli ārpusē, jo vairāk tas drupinās režīmu. Un pat tad, ja šī sadarbība ar citu valstu cilvēkiem notiktu uz Ziemeļkorejas zemes, piemēram, kādi semināri vai kvalifikācijas celšanas kursi, tas viss būtu ļoti vērtīgi,” norāda Sokīls Parks.
Viņaprāt, Eiropas Savienības valstīm vajadzētu atbalstīt pēc iespējas vairāk mediju nokļūšanu Ziemeļkorejā, lai iegūtu informāciju. “Mēs redzam, kā tas palīdzēja Austrumeiropai, atgūstot neatkarību. Sociālas, kulturālas ilgtermiņa tendences maina valstu struktūru un attiecības ar ārpasauli. Eiropa var atbalstīt radiopārraides, video informāciju, kuru varētu ievest Ziemeļkorejā. Komunisma laikos Austrumeiropā tās bija lielizmēra videokasetes, bet tagad pietiek ar ļoti sīkām datu glabāšanas vietnēm. Jaunākās tehnoloģijas tagad visu ir padarījušas vieglāku.”
Eksperts arī norāda, ka ļoti svarīgi Eiropai ir aizsargāt bēgļus no Ziemeļkorejas, cilvēkus, kuriem ir izdevies valsti pamest: “Šajā ziņā Eiropas valstīm ir nemitīgi jāatgādina Ķīnai, kurā viņi lielākoties atrodas, ka Ziemeļkorejas bēgļi ir jāaizsargā un viņus nedrīkst apcietināt vai nosūtīt atpakaļ uz Ziemeļkoreju. Tas patlaban ir ļoti aktuāli, jo Ķīna apcietina daudz vairāk bēgļu no Ziemeļkorejas nekā iepriekš. Ķīna šādā veidā, protams, sevi nerāda labākajā gaismā.”
Perfekti izpētīta diktatūras stratēģija
Viena no lielākajām problēmām, kā norāda Sokīls Parks, ir fakts, ka tas ir ļoti ilgs process un šī nav tā joma, kur iegūt ļoti ātrus un labus rezultātus, par ko atskaitīties cilvēkiem. “Taču šeit būtu jāparādās Eiropas izpratnei par vērtībām. Proti, ka tās nav tikai īstermiņa intereses, bet tas ir lielāks attēls, kurā spoguļojas Eiropas vērtības. Lai vērtības tiešām kaut ko nozīmētu, tās ir jādemonstrē pasaules mērogā, universāli, nevis tikai izvēloties, kur tās īstenot un kur ne,” saka eksperts.
Sokīls Parks norāda, ka Ziemeļkoreja patlaban ir slēgtākā valsts pasaulē un tai nav līdzīgas, un jautājums, kā tik ilgi diktatori spēj noturēt sabiedrību pilnīgā pakļautībā, arvien ir mīkla. “2018. gadā Ziemeļkoreja joprojām ir Ziemeļkoreja, par spīti tam, ka tik daudzi diktatori un režīmi pasaulē ir krituši. Atbilde ir – stratēģija. Ziemeļkorejas līderi zina, ko dara. Viņi ir izpētījuši autoritārismu līdz pašiem pamatiem un rūpīgi izstrādājuši veidu, kā kontrolēt tautu, izslēgt pilnīgu nepakļaušanos valdošajai politikai, atvairīt jebkādu ietekmi no ārpuses, medijiem un pilnībā kontrolēt informatīvo vēstījumu valsts teritorijā.”
Ir arī labās ziņas, norāda Sokīls Parks. Situācija pakāpeniski mainās, lai gan to aiz Ziemeļkorejas biezajiem mūriem ir ļoti grūti saskatīt. Mainās ekonomika, ziemeļkorejiešiem ir vairāk privāto uzņēmumu, tas viss, tiesa, darbojas tādā kā pelēkajā zonā, cilvēkiem ir lielāka pieejamība ārpuses medijiem, līdz ar to veidojas arī neatkarīgāka domāšana, tomēr arvien, kā norāda Sokīls Parks, ir absolūti neiespējami sarīkot pret valdību vērstus protestus. Pirmkārt, šādu pulcēšanos ir grūti noorganizēt, un, otrkārt, cilvēki, kuri tajā iesaistītos, pilnībā pazustu no sabiedrības. “Tomēr, par spīti visam, es esmu cieši pārliecināts, ka savas dzīves laikā tomēr pieredzēšu ļoti citādu Ziemeļkoreju – mainījušos, atvērtu, un Ziemeļkorejas cilvēki būs atgriezušies pie pārējās cilvēces,” saka Sokīls Parks.
