4
Zelta vērtas idejas izpildījums
Filmas idejas autors ir Mortens Traviks, kurš ir daudz strādājis, lai izveidotu kultūras sakarus ar Ziemeļkoreju, kā arī filmējis videoklipu slovēņu grupai “Laibach”. “Mortens šo abu elementu veidolos un estētikā sajuta radniecību un nolēma šīs šķietami nesavienojamās lietas savienot – noorganizēt “Laibach” koncertu Ziemeļkorejā,” stāsta Uģis Olte.
Lai taptu šī vēsturiskā filma, bija jāstrādā ātri un dinamiski: “Filmēšana bija ļoti īsa – trīs dienas Slovēnijā un tad septiņas dienas Ziemeļkorejā. Nekādu īpašo sarežģījumu nebija, vienīgi pats notikuma grafiks bija tāds, kas ļoti ierobežoja nopietnas filmēšanas iespēju. Līdzīgi būtu, ja gribētos uzfilmēt nopietnu kino tūrisma autobusa ekskursijas laikā – pagrūti. Jebkura pietura, pastaiga, notikums tika plānots tik garš, cik parastam dalībniekam, bet filmēšanai jau vienmēr vajag vairāk laika. Nedrīkstēju nekur iet viens, noklīst no grupas – tas arī ierobežo.”
Ja filmēšanas procesā sarežģījumu nebija daudz, tad ar pašu koncerta organizēšanu gan gāja piņķerīgi – sākumā bija plānots izpildīt 18 dziesmas, bet dziesmu skaits tika samazināts līdz astoņām dziesmām. Bija jāpārstrādā vizuālie materiāli, videoklipi, dziesmas. Taču Olte skaidro, ka visam bija savs pamatojums. “Nebija tā, ka mums kaut ko pavēlētu – viss tika mierīgi izrunāts, tika atrasti kompromisi. Mortens daudzus gadus strādājis ar Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, nodibinājis attiecības ar misteru Ri, kurš patiesībā ir viens no filmas galvenajiem varoņiem – riskēja ar savu dzīvību, ģimeni, jo uzticējās Mortenam.” Kā skaidro filmas autori, filma ir par draudzību, savstarpējo uzticēšanos, lai arī cik atšķirīgi mēs visi esam.
“Mēs domājām, ka viņi pieskatīs, ko darām, ko filmējam, varbūt pat atņems materiālus, kad brauksim ārā no valsts, bet nekas tāds nenotika. Laikam ziemeļkorejiešiem šķiet, ka no viņu valsts neko sliktu ārā izvest nevar. Viņus interesēja tikai tas, ko ievedam savos datu nesējos. Tabu ir pornogrāfija, reliģiozs saturs un pretvalstiska propaganda,” stāsta Olte.
“Atbrīvošanas diena” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pagājušogad Amsterdamā, tad tika rādīta Itālijā, Zviedrijā, arī Kazahstānā, kur tā tika vērtēta ļoti atzinīgi. Jāpiemin, ka daudzas valstis šo filmu atsakās izrādīt plašākai sabiedrībai. Olte un Cekulis norāda, ka tas ir tādēļ, ka arī Rietumos, ne tikai Ziemeļkorejā, viss tiek cenzēts: “Mēs brīnījāmies, ka, piemēram, Dienvidkorejā oficiālais izplatītājs atteicās no šīs filmas, jo mēs nepiedāvājam tādu ideju, kādu viņi meklē. Tāpat Austrijā ilgi domāja par filmas rādīšanu, jo – kādēļ jūs mums nepasakāt, ko domāt? Mums pašiem ir jāizsecina, kāda ir Ziemeļkoreja?! Daudziem vajag pavisam citu vēstījumu.” Visi filmas tapšanā iesaistītie ir vienisprātis – nevar zināt, kā būtu tur dzīvot, taču šajā īsajā laika posmā nekādi draudi sajusti netika.
