Nekad dzīvē nebija redzējuši rokgrupas uzstāšanos. Latvieši uzņem filmu par Ziemeļkoreju 4
“Ziemeļkorejieši savējos no ārpasaules sargā kā no indes. Taču mums ir jāsaprot, ka mēs neesam vieni, mums apkārt ir pasaule. Bez stereotipiem un patiesi. Vērtēt svešu kultūru pēc savām mērauklām ir liela kļūda,” tā par piedzīvoto Ziemeļkorejā izsakās viens no filmas “Atbrīvošanas diena” režisoriem Uģis Olte. Filmas pirmizrāde notiks 24. martā, bet jau no 31. marta tā būs skatāma visā Latvijā.
Lielais pārsteigums
Kad uzzināju, ka tapusi filma par Ziemeļkoreju, domāju, ka tas būs kas līdzīgs Vitālija Manska filmai “Saules staros”. Manskim tika lūgts uzņemt propagandas materiālu ar pašu ziemeļkorejiešu veidotu scenāriju – lai gan uzfilmētie materiāli tika pārbaudīti, Manskim ir izdevies atspoguļot skarbo realitāti. Piemēram, kad maza meitenīte stāsta par to, cik lieliska ir dzīve ideālajā Ziemeļkorejā, aina nesākas ar meitenītes teikto, bet ar to, kā kāds uzkliedz: aiziet! – tas uzreiz paspilgtina to, ka viss “ideālais” ir tikai blefs. Taču mani drīz vien apgaismoja režisors Uģis Olte, kurš paskaidroja, ka “šī filma ir par vēsturisku notikumu – par kaut ko, kas šajā pasaulē notika pirmo reizi”. 2015. gadā uz pasaules vēl bija valsts, kuras iedzīvotāji nekad dzīvē nebija dzirdējuši rokenrolu. Filma rāda, kā ziemeļkorejieši pirmo reizi saskārās ar šo Rietumu kultūras fenomenu.
Vēsturiskajā notikumā piedalījās slovēņu rokgrupa “Laibach”; koncerts notika par godu Ziemeļkorejas Atbrīvošanas dienas 70. gadadienai. “Un ko gan var pasniegt cilvēkiem, kuriem jau viss ir?” joko filmas producents Uldis Cekulis, stāstot par “Laibach” vienreizējo iespēju ieiet vēsturē kā pirmajai rokgrupai, kas koncertējusi Ziemeļkorejā. Kādēļ tieši šī grupa? Tā izdomāja otrs filmas režisors, norvēģis Mortens Traviks, kurš ir liels “Laibach” fans.
“Mūsu uzdevums nebija parādīt to, cik pareizs vai nepareizs ir Ziemeļkorejas režīms,” uzsver Olte. Filma ir veidota tā, lai godīgi un patiesi atspoguļotu piedzīvoto. “Es šo filmu veidoju par to, ko piedzīvoju no sava skatpunkta. Filmā nav notikusi manipulācija ar notikumiem.” Olte gan atzīst, ka Ziemeļkoreja ir vieta, uz kuru viņš pats bez īpašas vajadzības nedotos, bet pieredze nebūt nav bijusi slikta vai nepatīkama. “Mediji attiecībā uz Ziemeļkoreju ir ļoti pavirši un selektīvi. Neesmu lasījis neko, kas šo fenomenu mēģinātu izpētīt ar “tīru” skatu. Es sapratu, ka mēs par pasauli zinām ļoti maz. Vērtēt kaut ko, ko nepazīstam, pēc savas mērauklas, ir ļoti nepareizi. Es pieļauju, ka Rietumu apgaismības liberālisms un individuālisma ideoloģija šos cilvēkus iznīcinātu – viņiem ir nepieciešams tāds režīms. Ziemeļkorejas iedzīvotāji dzīvo sistēmā – patiesībā nav diktatora un apspiesto masu, jo viss ir sistēma. Un viņiem tas viss šķiet pilnīgi loģiski, viņi nav ārpasaules samaitāti. Var paveikt lielas lietas, ja cilvēki sanāk kopā – mūsdienu Rietumu pasaulē tas ir nedaudz aizmirsts. Un tas savā ziņā arī atbrīvo no atbildības, ja esi daļa no masas.” “Laibach” dalībnieks filmā uzteic korejiešu dziedātājas, sakot: “Viņas dzied tik tīri, tik patiesi. Eiropieši tā nevar, mēs esam pārāk samaitāti.” Olte uzskata, ka cilvēkam gribot vai negribot ir vajadzīgs kāds, kam pakļauties – tāda ir cilvēka būtība. Ja ziemeļkorejieši pulcējas, lai paklanītos savam vadonim, tad tieši tāpat rietumnieki pulcējas uz kādu sporta spēli vai koncertu – katram savs. Arī filma “Atbrīvošanas diena” iesākas ar to, ka jauna meitene spiedz, kliedz, nelaiž vaļā savu elku Maiklu Džeksonu – līdzīgi kā Ziemeļkorejas iedzīvotāji, kuri dievina savu līderi. Vai Ziemeļkorejas iedzīvotāji bija sajūsmā par “Laibach” koncertu? Daži spieda ciet ausis, citiem šausmās iepletās acis, taču galvenā recenzija vēsta – augstas kvalitātes sniegums, bet dīvains vokāls.
