Ziemeļblāzmas vilinājums. Saruna ar komponistu Ēriku Ešenvaldu 1
Ēriks Ešenvalds ir viens no latviešu starptautiski visvairāk atzītiem komponistiem. Viņš rakstījis Eiropas un ASV izcilākajiem profesionālajiem koriem. Divus gadus bijis rezidējošais komponists Kembridžas universitātē. Komponējis Dziesmu svētkiem, nupat – Pasaules koru olimpiādei. Arī pats deviņus gadus nodziedājis Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”, no iekšpuses caur visdažādāko komponistu partitūrām izpētot korskaņas iespējas. Parīt, 8. janvārī, Nacionālajā operā ar Ērika Ešenvalda īpaši šim notikumam rakstītu astoņu minūšu skaņdarbu “Pēc negaisa” atklās koncertu par godu Latvijas kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts pusgada sākumam.
– Vai jūs jau iztēlojaties, kā koncertā viss notiks?
Ē. Ešenvalds: – Jā, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uzburs negaisa ainavu, pamazām dabas dusmas norims, parādīsies saule, un, kā jau pēc lietus, sāks smaržot Latvijas vasaras pļavas. Sasauksies un gavilēs gani, spēlēs savas stabules, koncertā tie būs etnomuzikoloģijas katedras studenti tautastērpos Operas balkonos. Esmu radījis tādu stereo telpisku partitūru. Kad mana omīte Embūtes pusē gāja ganos, pats grūtākais bijis celties piecos no rīta, spert pastalās autās kājas dzelošajā rīta rasā. Vissiltākā vieta pēdām bija govs čuru peļķe. Arī pats esmu gājis ganos – guli zālē, virs galvas baltie gubu mākoņi, vienreiz gan govs mani parāva garšļaukus un saitē vilka uz vēdera kā filmās mustangs zemē nomestu kovboju. Lai muzikālajā impresijā iedvestu pārlaicīgumu, partitūrā iekļāvu angļu radziņu, un pilnīgi iespējams, ka šo pēcpērkona idilli greznos arī kādas opernamā ieklīdušas ganubalsis no tām pašām idilliskām Latvijas sendienām, par ko stāsta mans jaunais opuss.
– Stāsts mūzikā ir vispārpieņemta prakse vai raksturīga tikai atsevišķiem komponistiem?
– Ir dažādi virzieni, dažādas skolas, es stāstu mūzikā stāstus. Kopš pēdējos desmit gadus rakstu mūziku, esmu sapratis, ka tie man padodas vislabāk, arī izpildītājmākslinieki tos vislabāk saprot un publika mīl. Varētu jau vairāk balstīties uz kompozicionālo tehniku noslēpumiem, bet tad klausītājiem vajadzētu izlasīt vismaz triju rindkopu anotāciju, lai saprastu, ko esmu sagudrojis. Mani tas nesaista. Protams, mūzika neko nestāsta burtiski, tā atstāj vietu fantāzijai, un tieši tas mani saista.
– Kurā no kolēģu darbiem esat saklausījis muzikālus stāstus, kas rosinājuši jūsu iztēli, raisījuši fantāziju?
– Tāda ir komponistes Santas Ratnieces mūzika. “Sālsezers”, “Sirdsbezdelīgas”…tik spilgti skaņdarbu nosaukumi, un, klausoties pašu mūziku, šķiet, ka atrodies kaut kur Mongolijā vai Izraēlā pie Nāves jūras. Mūzika elpo un aizvilina tāļu tālēs.
– Vai arī mūzikā pastāv tāds jēdziens kā nacionālā identitāte?
– Ļoti negribētu piedzīvot, ka Latvija pārvērstos par lielu Amsterdamu, Ņujorku, vietu, kur apgrozās visa pasaule. Ekonomiski tas ir izdevīgi, šis urbānisms ir visiem patīkams ar tā iespējām – starptautiski projektu projekti, biennāles un triennāles, tas viss ir skaisti, bet būtībā tā ir milzīga lidosta, kurā tik viegli pazaudēt sevi. Par laimi, patības sajūta ir mūsu porās un nāk ārā caur daiļradi visdažādākajās mākslas jomās, protams, arī mūzikā. Man, piemēram, patīk būt dabas ainavismā, kas manā uztverē iet roku rokā ar patiesu latviskumu.
– Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts kultūras programmā iekļauts vēl viens jūsu jaundarbs – 27. aprīlī Nacionālajā operā pirmatskaņojumu piedzīvos jūsu pirmā simfonija “Ziemeļu gaisma”. Esmu dzirdējusi, ka tajā saklausāms romāna cienīgs eposs…
– 2011. gadā kādam Nīderlandes producentam iepatikās Latvijas Radio kora atskaņojumā pēc Sigvarda Kļavas lūguma manis komponētās “Viltus saules”. Ir tāda dabas parādība, kad, saulei lecot vai rietot, abās pusēs tai parādās spilgti gaismas ķermeņi. Kā dzeju izmantoju bibliotēkās atrastus senus tekstus par šo atmosfēras optikas fenomenu. Kāds vācietis saviem bērniem 16. gadsimtā tā arī rakstīja: jūs neticēsiet, ko šodien redzēju, trīs saules pie debesīm… Anglijas karalis Edvards IV, dodoties kaujā, ieraudzījis šīs trīs saules, teica savu slaveno uzrunu kareivjiem: pats Dievs ir ar mums, jo tās trīs saules ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars, un tā ir zīme, ka mēs uzvarēsim. Un viņi uzvarēja (pasmaida). Nīderlandes producents ieteica turpināt tēmu par debess objektiem, un man ienāca prātā ziemeļblāzma. Un, tā kā ziemeļblāzma mērogos ir vislielākais no Zemes atmosfēras optikas fenomeniem, tad gribēju par to izstāstīt ar lieliem resursiem mūzikā – koris, simfoniskais orķestris, mazliet elektronikas un multimediālais efekts. Būt par sponsoru šādam pasākumam nīderlandietis nepieteicās. Bet es turpināju fantazēt. Būdams Kembridžā, bibliotēkā vācu materiālus, jo arvien vairāk jutu, ka gribu atklāt mūzikā ziemeļblāzmu, gribu rakstīt multimediālu simfoniju, savu pirmo simfoniju. Atradu ārkārtīgi daudz senu ticējumu ziemeļu tautās, kas gadsimtiem paaudžu paaudzēs vērojušas debesis. Norvēģi didaktiski mācījuši savus bērnus ziemeļblāzmas laikā neiet laukā no mājas, jo krāsainās debesis viņus varēja aizvilināt projām un viņi varēja apmaldīties, somi bērniem stāstījuši, ka tā rodas, sarkanajai lapsai ar kuplo asti uzvandot sniegu līdz pašām debesīm. Nupat bijām Aļaskā, kur aleutu sieviete stāstīja, ka ziemeļblāzma bīstama, tuvu pienākusi, tā varot izsūkt asinis. Tā kā mēs, latvieši, dzīvojam diezgan patālu no ziemeļblāzmas zonas, to varam redzēt, šai parādībai esot ļoti aktīvai, kad tās augšējie – sārtie slāņi – mūspusē kļūst redzami. Tautasdziesmā teikts: karo kāvi pie debesu, vedīs karus mūszemē. Mēs tur saskatījām kritušo karavīru asinis… Tiesa, nīderlandietim atradās līdzekļi, lai aizsūtītu mani pirmo reizi mūžā redzēt ziemeļblāzmu Norvēģijas ziemeļos, par ko esmu viņam pateicīgs. Tur, to ieraugot savām acīm, sapratu, ka viņa aicinājums komponēt desmit minūšu dziesmu korim a cappella stipri nobālēja iepretim tām sajūtām, kas radās tur, ziemeļu naktī apsnigušajā pļavā guļot un veroties Saules izmešu klusajās eksplozijās debesīs. Manis iecerētajai 40 minūšu simfonijai vajadzēs dzīvu stāstītāju, kurš dziedās tautasdziesmu par ziemeļblāzmu, stāstīs teiku, mītu… Un te šoks: nekur pasaulē nav video vai pat tikai audio failu ar ziemeļblāzmas teikām. Nepārspīlēju, izlasīju divsimt grāmatas, zinātniskas, mītiskas, tiku pie arhīvu materiāliem. Nekā. Tā dzima ideja, ka jāatrod šie folkloras pazinēji un jānofilmē pašiem. Ieplānoju trīs ekspedīcijas: vienu Skandināvijā, otru Grenlandē un Islandē, trešo Kanādā un Ziemeļamerikā. Protams, tas viss maksā, pats sāku rakstīt projektu projektus. Visatsaucīgākie bija ārzemju latvieši. Man līdzi brauca arī filmēšanas profesionāļi – režisors Renārs Vimba un operators Dainis Juraga. Starp citu, Renārs gatavojas pabeigt savu mākslas filmu “Es esmu šeit”. Sabiedrībā ļoti daudz runā par ārzemēs peļņā aizbraukušajiem un viņu likteņiem, bet šajā filmā būs stāsts par Latvijā palikušo ģimenes daļu.
– Amatieru koru aprindās iemīļota ir arī jūsu dziesma “Trimdinieka māte” ar dziļi izjusto Artura Cīruļa dzeju par to pašu sāpīgo tēmu.
– Laikam jau tā skar katru latvieti… Bet, atgriežoties pie ekspedīcijām, tajās ieguvām daudz stāstu, kurus uzņēmām video. Simfonijā iekļaušu divdesmit piecus, kas arī ir daudz. Ziemeļblāzmas apdziedātāji katrs savā dzimtajā valodā savā tautas tērpā, spēlējot savus instrumentus, būs dzirdami un vizuāli redzami uz ekrāna. Orķestrim tikai nedaudz pieklustot, ar videoprojekcijas palīdzību kā solists simfonijā iesaistīsies Amerikas indiānis, karēliete ar kanteli, jakutietis ar varganu, inuītu rīklesdziedātājs un citi. Piedalīsies arī latvieši, mūsu Zane Šmite un divi mazi puikas, folkloristes Māras Mellēnas mazdēli. Kas interesanti – jo tuvāk ziemeļblāzmas joslai, jo šī dabas parādība tiek uztverta ikdienišķāk, jo tālāk, jo vairāk apbrīnota, kā to uztveram mēs Latvijā. Turpretim inuīti Grenlandē tikai parausta plecus – jā, pagājušonakt to atkal redzēju pa savu virtuves logu… Satikām ne vien stāstniekus, bet arī vadošos norvēģu polārblāzmas zinātniekus Asgeiru Breki un Trulu Linni Hansenu, Aļaskā es intervēju amerikāņu komponistu Džonu Luteru Adamsu, kurš arī guvis iedvesmu no ziemeļblāzmas. Tāpat ļoti kolorītas personības bija inuītu vadošā aktrise Maka Kleista un kāds islandiešu priesteris. Man bija tā laime Islandes vēstures muzejā Skogaras ciematā satikt 94 gadus veco profesoru, vēstures un folkloras guru Islandē Torduru Tomasonu. Aizgājām uz muzeja baznīcu, kur Tomasons uzspēlēja ērģeles un abi dziedājām kādu korāli. Starp citu, pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem Islandē tika rīkota aptauja valsts mērogā, ko tu zini par ziemeļblāzmu.
Simfonijas partitūrā esmu iekļāvis arī dabas skaņas: vēju, Ziemeļledus okeāna šalkoņu, Norvēģijas fjordos iepeldējušo vaļu elpu un citas dabas balsis, kuras ierakstījām ekspedīciju naktīs. Un ir arī pati ziemeļblāzma. Atradu profesionālu fotogrāfu, kurš uzņem šīs dabas parādības video, sevi sauc par ziemeļblāzmas pēddzini. Kjetils Skogli dzīvo un strādā Trumsē Norvēģijas ziemeļos, vienā no tām vietām pasaulē, kur vislabāk var redzēt ziemeļblāzmu. Tā kā 2015. gadā simfoniju atskaņos arī Melburnas simfoniskais orķestris Austrālijā, tad viņi rosinājuši man iekļaut arī aborigēnu stāstus par dienvidblāzmu; redzēs, cik atsaucīgi būs viņu folkloras lietpratēji.
– Kam esat uzticējis “Ziemeļblāzmas” pirmatskaņojumu?
– Uzreiz zināju, ka tas būs Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Liepājas simfoniskais orķestris. Jo tik daudz emociju un iespaidu, kas gūti šajās ekspedīcijās, spēj atklāt mūziķi ar tādu dvēselisko toni, kas raksturīgs tieši Liepājas simfoniskajam orķestrim.
– Ko jūs sagaidāt no mūsu valsts prezidentūras Eiropas Savienības Padomē?
– Jebkuri starptautiski pasākumi, kad Latvija tiek pie teikšanas, ir ļoti vērtīgi. Vienā no lielajiem samitiem, kad bija iežogots viss Operas skvērs, mēs ar Valsts kori “Latvija” sniedzām koncertu dažādu valstu emisāriem un prezidentiem. Cik šokēti viņi jutās par negaidīti muzikāli augsto sniegumu! Pat gaiteņos to pārsprieda. Nupat bijām saimnieki pasaules koru olimpiādei. Tas, ka šeit sabraukušajiem dziedātāju tūkstošiem no visas pasaules parādījām Mežaparku, ka piedāvājām dziedāt kopā, ir milzīgs ieguvums. Viens Āfrikas koris, mēģinājumā izlijis līdz ādai, atnāca pie manis, gribot satikt un nodziedāt kādu manu dziesmu kaut tuvējā parkā, jo rīt viņi lidojot mājup. Lietus viņu zemē līst tikai trīs reizes gadā, šī dabas parādība viņiem ir milzīga traģēdija. Viņi stāstīja, ka lietū nedarot pilnīgi neko. Varu saprast. Mums acīmredzot vēl jāmācās būt tolerantākiem pret citādo, šķietami nesaprotamo. Nu ko lai dara, ka visiem nav tas austrumeiropeiskais, tas padomiskais rūdījums… Afrikāņi bija samācījušies manu “O Salutaris Hostia”. Sarkandaugavā pie sliedēm salijuši stāv un dzied, nekas neatlika, nācās iet un viņus diriģēt. Katrā ziņā – tikko tiekam pie teikšanas, mums jārunā pilnā balsī. Vismaz es cenšos tā darīt. Vai tā būtu lielākā Ziemeļamerikas kordiriģentu konference, kas notiek reizi divos gados un kur piedalījos Dalasā un atkal būšu Soltleiksitijā, kur sniegšu meistarklasi un kur man ir pasūtināts divdesmit minūšu vokāli simfonisks lieldarbs, nekad nelaižu garām iespēju stāstīt pasaulei par mūsu unikālo kultūrvēsturisko mantojumu. Gribu ticēt, ka mums ir talantīgi politiķi, kuri nelaidīs vējā šogad viņiem doto iespēju spodrināt Latvijas vārdu pasaulē.
