Uldis Šmits: Ziemeļatlantijas alianse pārmaiņas necieš 0
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs 8. jūnijā, prezentējot alianses attīstības vadlīnijas turpmākajiem desmit gadiem, uzsvēra trīs vispārējus mērķus: organizācijas militāro nostiprināšanu, politisko vienotību un spēju pielāgoties strauji mainīgajai situācijai.
Par alianses militāro spēku īpašu šaubu nav, savukārt vienotība pēdējā laikā pakļauta dažādiem pārbaudījumiem un Donalda Trampa sarūpētiem pārsteigumiem.
Sabiedrotie nereti nododas minējumiem, kas īsti Baltajā namā tiek plānots.
Piemēram, ciktāl atbilst patiesībai klajā nākusī informācija par Vācijā izvietoto aptuveni 34,5 tūkstošu amerikāņu karavīru skaita samazināšanu.
Stoltenbergs preses konferencē šo avīzēs un politiskajās aprindās apspriesto pieņēmumu nekomentēja, vien diplomātiski izteicās, ka kopumā ASV klātbūtne un ieguldījums Eiropas drošībā pieaug.
Iespējams, amerikāņu kontingenta daļēja pārdislocēšana no Vācijas uz Poliju, par ko arī runā, būtu pat lietderīgs solis, taču diez vai tas uzlabos Berlīnes un Vašingtonas attiecības, ja izpaudīsies kā Trampa kārtējais vienpersoniski pieņemtais lēmums.
Kas attiecas uz situācijas mainīgumu, tad to acīmredzot iemieso Ķīna, kura, Stoltenberga vārdiem, izvēršas kibertelpā, paplašina savu ietekmi no Arktikas līdz pat Āfrikai un turpina investēt Rietumu kritiskajās infrastruktūrās (kam Eiropā, jāpiezīmē, neliek pārliekus šķēršļus).
Ne vairs pirmā svaiguma secinājumi, bet tie atspoguļo noskaņojumu Baltajā namā, kur Ķīnu nu uzlūko par galveno pretspēku. Turklāt Pekinu nesaista bruņojuma kontroles un ierobežošanas līgumi, kādus Vašingtona savulaik noslēdza ar Maskavu.
Lielā mērā tieši šī iemesla dēļ Tramps pērn atteicās no līguma par vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu likvidāciju (1987), aizbildinādamies ar gluži patiesu iemeslu, ka Krievija pārstājusi paktu ievērot.
Tagad zem jautājuma ir arī stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgums jeb “New Start” (2010), kas pārstās būt spēkā nākamā gada februārī.
Vašingtona vēlas ieviest jaunu visaptverošu kodolieroču kontroles kārtību, ko ASV un Krievija vienojās apspriest 22. jūnijā Vīnē, taču Pekina pretēji Trampa administrācijas vēlmēm atteicās pasākumā piedalīties, un grūti pareģot, kad un ar kādiem nosacījumiem ķīnieši sēdīsies pie sarunu galda, ja vispār to darīs.
Tikmēr iepriekš piesauktā mainīgā situācija veidojas Eiropai nelabvēlīga. Baltais nams nesen pavēstīja, ka grasās atteikties no vēl viena – šoreiz t. s. Atvērto debesu līguma (1992), kas reglamentē novērošanas pārlidojumus bruņojuma kontroles nolūkos.
Tiesa, arī šo vienošanos Krievija bieži pārkāpj, jo traucē novērojumus un pati vairāk interesējas nevis par militāriem, bet stratēģiski svarīgiem civiliem objektiem, piemēram, Latvijā.
Speciālistu uztverē “atvērtās debesis”, par spīti pārkāpumiem, tomēr sekmē NATO austrumu flanga drošību.
Turpretī Trampa aizraušanās ar Ķīnu ir savā ziņā parocīga Kremlim, lai piekoptu šantāžas politiku, kas, neraugoties uz spārnotajām telepropagandas frāzēm par Amerikas pārvēršanu radioaktīvajos pelnos, nav vis vērsta pret ASV, bet galvenokārt pret NATO dalībvalstīm vai potenciālajām kandidātēm Eiropā.
Pārsvarā tām varētu būt adresēts arī Putina 2. jūnija dekrēts “Par Krievijas Federācijas valsts politikas pamatiem kodolatturēšanas jomā”, pirmajā mirklī šķietami nevajadzīgs dokuments, kurā uz dažām lappusēm pārstāstīta KF militārā doktrīna.
Nav gan izslēgts, ka tas turklāt iecerēts kā mobilizējošs uzmundrinājums tautai pirms (juridiski) tikpat bezjēdzīgā balsojuma par “konstitūcijas grozījumiem” un visumā atbilst režīma loģikai – jo zemāk krīt varas reitings, jo augstākā pakāpē jāceļ ārpolitiskā spriedze.
Uz ko NATO Stoltenberga personā atbild ar jau ierasto pieeju: no vienas puses, vairosim aizsardzības spējas, lai nevienam nenāktu prātā tās pārbaudīt, bet, no otras puses, saglabāsim “dialoga kanālus”, jo, “kamēr mēs nodrošinām atturēšanu, nebūs konflikta, nebūs uzbrukuma”…
Ziemeļatlantijas alianse pārmaiņas necieš.
