Diāna Jance: Ziemassvētku stāsts 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam drīz būs klāt Ziemassvētki, jau otrie dīvainie, klusinātie. Bet varbūt tieši tāpēc īstāki, sirdī siltāki? Tad vēl nāks Jaunais gads, kad viens otram novēlēsim veselību, dzīvesprieku, veiksmi… Un pēc tam, varbūt beidzot, kaut kad nākamgad izdosies atgriezties tajā “vienkāršajā” pirmspandēmijas dzīvē.
Vēlos pastāstīt par “burbuli”, kuru esmu atradusi tieši šajos laikos. Nepārprotiet, nedzīvoju ne pilī, ne būdiņā un reizēm ap mani ir arī pavisam īstas, dzīvas sarunas, ilgas darba stundas, zupas vārīšana un visa tā ikdiena, kas piedien parastai dzīvei. Taču… burbulis – tā ir mana izvēle, virtuālie gara radinieki.
Rit jau otrā pandēmijas ziema, un esmu gatava atzīties: mans tā dēvētais ikdienas virtuālās saskarsmes burbulis ir dīvains – nemaz nezinu, kā sauc lielāko daļu no tā dalībniekiem, nekad neesmu satikusi, neesmu sarunājusies un pat īsti nezinu, kurā pasaules malā katrs kuro reizi atrodas. Es neesmu aktīvākais šī burbuļa komandas biedrs – manī bieži pietrūkst līdzjūtības vai zināšanu. Taču es sekoju līdzi labajam, un brīžiem man liekas – tāpēc arī pati kļūstu labāka. Labdarība, labestība, līdzestība, līdzatbildība, brīvprātība, solidaritāte. Reizēm labklājība, kādu retāku reizi – labskanība. Un ļoti bieži – krietnums.
Kādi ir mani atslēgvārdi? Manuprāt, tie ir pavisam ikdienišķi – literatūra, māksla, kino, mūsu kaimiņvalstis, mūsdienu medicīna, vēsture. Pat nezinu, kā šos rakstītājus jeb tagadējās pandēmijas ceļabiedrus atradu. Iespējams – paši vārdi atrada teicējus.
Burbulis māca cilvēcību un varbūt pat pazemību – te ārišķīgi lepnos nobar un vārgos apskauj. Te nevienu netiesā, te viens par otru uztraucas un palīdz. Te var uzdot jebkuru jautājumu un saņemt atbildi. Droši vien kādam kāds būs pazīstams, un tas zinās īsto atbildi, īsto padomu.
Kas mani aizkustinājis? Te dalās ar zināšanām – un, piemēram, dziļā cieņā uzklausu ikdienas darbā aizņemtos ārstus, kuri skaidro par organisma elpošanas īpatnībām un jaunākajiem pētījumiem. Ir vairāki, kuri rūpīgi, soli pa solim skaidrojuši sirdsdarbību, elpceļu un asinsvadu nozīmi. Kas viņiem liek dalīties ar zināšanām? Reizēm iedomājos, ka droši vien tieši tāpat jaunlatvieši aicināja uz saviem priekšlasījumiem – lai izglītotu. Vai varat noticēt, ka šos garos skaidrojumus neapmaksā ar Eiropas struktūrfondu projektu naudu un cilvēki dalās zināšanās tāpat vien, par baltu velti?
Laiku pa laikam kāds no burbuļa jūtas vientuļš – un gandrīz vienmēr atrodas kāda palīdzīga balss, kura īstajā mirklī pasaka īstos vārdus. Es zinu, ka tieši burbulis reiz atgrieza dzīvē kādu, kuram bija kļuvis parāk grūti. Zinu, ka vairākas reizes kādiem no burbulī iepazītajiem draugiem uz slimnīcu ir nestas kūkas.
Es sazinos arī ar kādu ārstu no zemes viņpus okeānam – viņš raksta bieži un reizēm sacītais rindojas dzejas vārsmās, bet man, latvietei, viņš dod iespēju salīdzināt – arī tālajā zemē gājēju ietves un riteņbraucēju celiņi mēdz būt apledojuši un valdības lēmumi pārsteidzīgi.
Neesmu kaķu cilvēks, man mīļāki ir suņi, bet te – burbulī – visiem ir sava balss un katrs saka tieši to, ko domā, reizēm gluži filozofiskās līdzībās. Vai varat iedomāties, ka arī dzīvniekiem ir sava balss un savas domas? Tā ir balss, kas ļauj pašiem par sevi pasmieties – itin kā no malas.
Iespējams, tieši šīs mazās, brīžiem tik īsās virtuālās dzīves rindas kādam neļauj pazust lielajā pasaules murdoņā. Un netiesājiet bargi tos, kas veldzējas šajā virtuālajā realitātē – tā ir epidemoloģiski droša vide. Es tikai vēlos pateikties visiem tiem, kuri šajā nedrošajā laikā viens otru atbalsta. Jo tā ir cilvēcība un, ļoti iespējams, – mūsdienām atbilstoša draudzība.
Starp citu – kamēr šo rakstu, divi no mana burbuļa ir satikušies un dzer kafiju. Īstu kafiju, īstā kafejnīcā. Varbūt reizi pa reizei mēs visi tomēr satiksimies. Varbūt – tieši šāds ir mūsdienu Ziemassvētku stāsts.
