Māris Antonevičs: Politiskais Ziemassvētku “komplekts” 31
Paziņa no Austrijas, kurš daudzus gadus bija strādājis kā sava uzņēmuma pārstāvis dažādās Āzijas valstīs, kādā ne pārāk nopietnā sarunā sacīja, ka vislabāk viņam paticis Malaizijā. Kāpēc? Tur esot daudz brīvdienu, viņš paskaidroja. Visi reliģiskie svētki esot oficiālas brīvdienas, bet reliģiju daudzveidība Malaizijā esot liela – musulmaņi, hinduisti, budisti, kristieši… Tāpat tiekot oficiāli svinēts ne tikai parastais Jaunais gads 1. janvārī, bet arī ķīniešu Jaunais gads, un vēl jau arī valsts svētki – Malaizijas diena un Karaļa dzimšanas diena (tā parasti tiek atzīmēta jūnija pirmajā sestdienā un kas interesanti – ar īsto karaļa dzimšanas dienu tai nav sakara; karaļi mainās, dzimšanas diena paliek). Pārstrādāšanās nedraud!
Tomēr atsaucīga varas attieksme pret dažādām reliģijām raksturīga arī citām šā reģiona valstīm, piemēram, Indonēzijai un Singapūrai, un iemesls ir politisks – tieši reliģija var kļūt par iemeslu iespējamiem konfliktiem, kas ātri vien var pāraugt bruņotās sadursmēs, saasināt ārpolitisko situāciju un tā tālāk. Tiek izmantoti dažādi paņēmieni, lai šādas noskaņas slāpētu.
Arī Latvijas Saeimā iesniegtais priekšlikums par tā dēvētajiem pareizticīgo Ziemassvētkiem ir politisks. Turklāt zīmīgi, ka iepriekš nereti šī ideja tikusi pasniegta savdabīgā “komplektā” ar oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai, naturalizācijas noteikumu pārskatīšanu un vēl atsevišķām citām prasībām. Pēc Lindermana organizētā un “Saskaņas” atbalstītā 2012. gada referenduma pat izskanēja ideja, ka pareizticīgo Ziemassvētkus varētu maksāt kā “kompensāciju” tiem, kas devās uz referendumu balsot par krievu valodu. Idejas aizstāvji paši bieži sapinas argumentācijā, jo dažreiz raksturo šo dienu kā tīri reliģiskus svētkus, kam ar tautībām un valodām nav sakara, bet jau pēc brīža atskan politiski argumenti par integrāciju un pretimnākšanu krievvalodīgajiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā rodas vairāki iebildumi.
Ja runā par reliģiju, tad Latvijā nudien nav iemesla runāt par kādu reliģisko neiecietību vai domstarpībām, kas kādai grupai varētu likt justies aizvainotai. Tieši pretēji – valsts attieksme ir labvēlīga, pareizticīgos (un vecticībniekus) svētkos parasti sveic arī valsts augstākās amatpersonas un arī sabiedrībā nekādi konflikti reliģisku svinību dēļ nav vērojami (atšķirībā, piemēram, no 9. maija dzīrēm). Bet, ja runā par oficiālu brīvdienu, tad rodas jautājums – kāpēc tikai šī diena? Arī Lieldienas konfesijām mēdz atšķirties, kā tas, piemēram, būs nākamgad. Un kā, piemēram, ar ebreju svētkiem vai vēl kādām citām dienām? Bet diez vai Latvijā vajadzētu izmantot Malaizijas pieeju un noteikt par brīvdienām visus reliģiskos svētkus, jo īpaši tāpēc, ka pret to asi iebilstu darba devēji. Pasaulē ir daudz valstu, arī pareizticīgu (!), kas Ziemassvētkus svin pēc Gregora kalendāra (25. decembrī), ir dažas valstis, kas oficiāli svin pēc Jūlija kalendāra (7. janvārī), ir valstis, kas Ziemassvētkus nesvin vispār. Taču dubultie Ziemassvētki ir tikai Baltkrievijā un Moldovā – valstīs, kas joprojām lielā mērā atrodas savas identitātes meklējumos.
Ja runā par politiku, tad nepamet šaubas, ka pozitīvs Saeimas lēmums tiktu pasniegts kā politiska uzvara ar pieskaņu: “Bet tas ir tikai sākums!” Proti, pretēji apgalvojumiem, ka šis lēmums veicinās saliedētību, tas tiks izmantots šķelšanai un divkopienu valsts idejas tālākai attīstīšanai – divas valodas, divas informācijas telpas, divi Ziemassvētki…
