Ziemassvētku “jampadracis” Varakļānos 186
Pēc masveida kautiņa Varakļānos, kurā bija iesaistīti ap pussimts cilvēku, iesākti trīs kriminālprocesi un viena administratīvā lieta. Izmeklētāji strādājot no rīta līdz vakaram, arī brīvdienās, lai visus nopratinātu. Kā parasti, domas par to, kurš sāka un kurš vainīgs, dalās. Par laimi, upuru un ļoti smagu traumu nav, taču rezonanse vietējā sabiedrībā liela: sīka villošanās arī Varakļānos nav retums, taču tik lielu kautiņu pēdējos gados neviens neatceras. Izskan pārmetumi arī vietējiem policistiem. Viņu darbu priekšniecība vērtēšot.
Balle beidzas, sākas tracis
Viss sācies 26. decembrī ap pusčetriem naktī. Bija beigusies balle Varakļānu kultūras namā, ap trīsdesmit cilvēku, lielākoties radi, draugi un bijušie skolasbiedri, kuri izklīduši pa pasauli un Latvijas augstskolām, nolēmuši svinības turpināt privātmājā.
“Pulcējāmies manās tēva mājās. Daži jau bija istabās, citi pagalmā, vēl citi bija uz ielas. Uz ielas bija arī Aivars L. (redakcijai uzvārdi ir zināmi, taču, tā kā vēl notiek izmeklēšana, tos nepublicējam. – Red.) un Intars V., kas bija atbraukuši ar savām automašīnām, bet kuri gan nebija lūgti mums pievienoties. Tobrīd vēl nezināju, ka kāds no mūsu kompānijas bija viņiem piezvanījis un pasūtījis dzeramo. Gāju taisīt ciet vārtiņus,” stāsta Roberts (vārds mainīts), kurš Rīgas Tehniskajā universitātē studē telekomunikācijas. “Tajā brīdī pa ielu garām gāja pazīstama meitene, kuru aicināju ciemos. L. viņai rupji uzsita pa mugurpusi, izteica vulgāras frāzes, par ko asi aizrādīju. Meitene aizskrēja, bet V. pārliecās pār žogu manā virzienā, es viņu atgrūdu. Tad V. sāka spārdīt žogu, vai nu pārkrita, vai pārrāpās pār to, un vārtiņi izgāzās. Saķērāmies. Iesaistījās arī L., man atkal nāca palīgā no manas kompānijas.”
Tālākais no Roberta kompānijas puses izskatījās apmēram šādi. Aivars Roberta māsu, divu meitu māmiņu, saķēris aiz matiem un triecis pret trotuāru, tādējādi viņa guva smadzeņu satricinājumu. Tomēr pārspēks bijis mājinieku pusē un abi uzbrucēji bijuši spiesti atkāpties. Tomēr ap sešiem viņi atgriezušies. Mājās bija palikuši 12 cilvēki. Pagalmā un mājā iebrukuši Aivars L., Intars V. un vēl personas, kuras pirms tam nebija piedalījušās konfliktā, kādi desmit vīrieši, spēcīgas miesasbūves, ģērbušies treniņtērpos. Tikai viens no viņiem tika atpazīts. Uzreiz metušies virsū tiem, kas bija pagalmā. Pagalmā esošie sadalījušies, tādēļ lielākā daļa paspējusi aizbēgt vai noslēpties, jo sapratuši, ka tik nopietniem sitējiem nespēs pretoties. Meitenes bailēs esot slēpušās skapjos. Uzbrucēji īpaši meklējuši mājas īpašnieka meitu un dēlu. Intars V., kuram uz rokas bija uzvilkts kastetei līdzīgs priekšmets, savainojis mājas īpašnieka draugu Reini, kurš pirmajā konfliktā nemaz nepiedalījies, salaužot viņam degunu un saplēšot kājas saites. Kādu pusstundu plosījušies, uzbrucēji aizbraukuši. Pēc tam Aivars L. vairākas reizes esot vēl zvanījis Roberta māsai ar draudiem izrēķināties.
Bet vai tad abi kaušļi pie mājas ieradās bez iemesla? Varakļānos dzirdēju runas, ka kompānija viņiem pati pasūtījusi piegādāt dzeramo… “Jā, tas ir fakts, ka viens no mūsu kompānijas bija sazvanījis Intaru un viņš kopā ar Aivaru atveda nelegālo dzeramo. Tas ir slikti, un par to jāsoda, bet tam nav nekāda sakara ar kautiņu. Aivaru šeit visi zina kā kontrabandistu, viņš lielās, ka esot uzpircis policiju un neviens viņam neko nevar padarīt,” atklāj Reinis, kurš Latvijas Lauksaimniecības universitātē studē mežsaimniecību.
Otrai pusei citas domas
Intaram V. par notikušo ir savs viedoklis.
– Kurš pirmais uzsāka kautiņu?
– Man iesita, un es aizstāvējos. Vairāki cilvēki mani brutāli krūmos spārdīja, un draugs skrēja palīgā, arī viņu sasita. Meitene ar kāju saspēra manu mašīnu.
– Tas bija pirmajā reizē. Bet tad jūs esot atbraukuši ar palīgiem…
– Nekas tāds nebija. Man atņēma jaku ar naudu, un es tai aizbraucu pakaļ.
– Jūs esot sitis ar kasteti.
– Viņiem pašiem bija kastetes un beisbola nūjas.
– Vai jūs pārdevāt tai kompānijai nelegālo alkoholu?
– Tās ir muļķības.
– Kā tad jūs tur naktī gadījāties?
– Tas nav svarīgi.
– Kāpēc nevar sazvanīt Aivaru?
– Viņš ārstējas – atsistas nieres, smadzeņu satricinājums, galva aizpampusi. Man arī ir smadzeņu satricinājums, laikam riba lauzta.
Vecāki šokā
“Varakļānos dzīvoju kopš 1987. gada un par šo vietu varu teikt tikai labu. Kā jebkurā vietā, kādi kādreiz sakaujas, bet šāds masveida grautiņš ir kaut kas nebijis,” saka viena no cietušo jauniešu mātēm skolotāja Margarita Selicka. “Es savējo puiku un viņa draugus baltus un pūkainus taisīt negribu, bet visam ir savas robežas. Kauties, lauzties svešā īpašumā, sist sievietēm… Manai meitai ir smadzeņu satricinājums un smags psiholoģisks stāvoklis, bailes, tas Aivars no rīta vēl nekautrējās zvanīt viņai un kliegt: “Tu, kuce, es tevi izvarošu!” Viņš sevi uzskata par vietējo autoritāti, tirgojas ar nelegālo alkoholu un cigaretēm. Viņi aizbrauca uz blakus pagastiem un savāca papildspēku, izrādījās, ka viens no tās kompānijas ir mans labs skolasbiedrs. Piezvanīju viņam un prasīju: “Kāpēc tu brauci manus bērnus sist?” Viņš saka, ka bijis piedzēries, maz ko atceras, nokaunējies, grib braukt pie manis izlīgt, bet tā arī nevar sadūšoties.”
“Aivars ir tikai uztaisījies par autoritāti, pulcē ap sevi cilvēkus ar šaubīgu dzīvesveidu. Man no viņa nav bail, bet es saprotu tos, kas baidās no tādiem,” teic cietušā Reiņa tēvs Valdis Mesters, kurš atzīst: ja dēls būtu saucis palīgā, būtu gājis un tad nezina, kā viss būtu beidzies, redzot, ka iebrucēji ir bruņoti ar aukstajiem ieročiem. “Ziniet, es strādāju mežā, cērtu latvāņus un tāpēc mašīnā man ir daži labi instrumenti… Vai jūs stāvētu un skatītos, kā jūsu dēlu un meitu apstrādā ar kastetēm, bet policija nebrauc?”
Policistu palīdzība kavējusies
Cietušo jauniešu vecāki vēstulē redakcijai raksta, ka vietējie Varakļānu policisti tajā Ziemassvētku naktī neesot bijuši sazvanāmi, bet policisti no Madonas esot atbraukuši tikai pēc divām stundām. Problēmas bijušas arī sarunās ar palīdzības dienesta 112 operatoriem.
“Mēs joprojām nezinām iemeslu, kādēļ neviens no abiem vietējiem policistiem Lindāns un Laicāne nebija sazvanāmi Ziemassvētku naktī, kad visā valstī policija strādāja. Un tas nav pirmais gadījums: viņiem svarīgāks ir grafiks, ko neviens nevar ieraudzīt, nevis vietējie cilvēki. Ja izvērstos jauniešu slaktiņš, tad reāli uz ko varētu cerēt? Tikai uz tēviem, kas, redzot savus bērnus mirkstot asinīs, nostātos aci pret aci, zobs pret zobu,” saka V. Mesters. “Kad par notikušo tika runāts ar vietējiem policistiem Laicāni un Lindānu, viņi izteicās, ka tur jūsējie paši vainīgi, jaunieši pakāvās, pagrūstījās, nekādas ielaušanās nebija. Bet ja viņu pašu dzīvoklim izsistu durvis un viņu ciemiņus trenkātu un dauzītu pa istabām, tad tā arī nebūtu ielaušanās? Mums vajag īstus policistus, ne formālus. Tādus, kuri dežurē tad, kad tas tiešām ir vajadzīgs, masu pasākumu laikos kas reaģē uz izsaukumiem vai vismaz atbild uz telefona zvaniem, glābjot savu vietējo cilvēku dzīvību. Pašlaik abi policisti izceļas ar sastādīto protokolu daudzumu par dažādiem sīkumiem. Taču neredzam rezultātus lielās lietās, prasmē novērst noziegumu jau saknē, kas ir daļa ilgstoša, pacietīga un neatlaidīga darba rezultāts. Vietējie iedzīvotāji pret šiem policistiem neizjūt to cieņu, ko kādreiz izjuta pret 90. gadu vietējiem policistiem Bucenieku un Zosāru, kas nebaidījās par savu dzīvību, lai glābtu vietējos no bandītiem. Tas pats Aivars L. savas spirta kannas mierīgi var pārkraut dienas laikā daudzdzīvokļu mājas priekšā. Un nekas.”
Komentārus minētie policisti man nesniedz, jo vadība to liegusi. Bet Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes kārtības policijas biroja vecākā inspektore Dace Jukāma zina teikt, ka sūdzības par policijas darbu ir saņemtas un pievienotas kriminālprocesu materiāliem un neviens negrasoties policistus piesegt. Viņu darbu vērtēs gan priekšniecība, gan kriminālprocesu uzraugošais prokurors.
Arī Valsts policijas Madonas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Gundars Trops pagaidām nevēlas sīkāk komentēt ne notikušo, ne policistu darbu, jo notiek izmeklēšanas darbības. G. Trops apstiprināja, ka viens no iesaistītajiem bijis policistu redzeslokā, notiesāts par nelikumīgam darbībām ar akcīzes precēm, bet spriedums vēl nav stājies spēkā.
Tā tomēr neesot ikdiena
Varakļānu novada domes priekšsēdētājs Māris Justs atzīst, ka notikušais masu kautiņš nav ikdienas parādība, pilsētā arī nakts laikā varot justies droši, pats nereti savu automašīnu atstājot neaizslēgtu. Arī divus vietējos valsts policistus, kas pusslodzi strādā par pašvaldības kārtībniekiem, viņš nesteidz vainot.
“Jāizvērtē visi apstākļi. Mūsu kārtībnieki nevar atrasties nepārtraukti darbā. Cilvēki zvanīja arī Valsts policijai, bet tur, iespējams, notikušajam netika noteikta augsta reaģēšanas pakāpe, varbūt nebija brīvu policistu, varbūt trūka koordinācijas ar citiem iecirkņiem. Mēs jau atrodamies tādā viducī – 60 kilometrus tālu ir Madona, kuras policijas iecirkņa pārraudzībā esam, tikpat tālu ir arī Jēkabpils, bet Rēzekne ir 40 kilometrus tālu,” analizē domes vadītājs.
Savu pašvaldības policiju organizēt M. Justs atzīst par neiespējamu mazā budžeta dēļ, arī iedzīvotāju skaita (Varakļānos – 2000, novadā kopumā – 4000) dēļ tas nebūtu lietderīgi, turklāt novada teritorija liela, daudz viensētu, aiz katras kompānijas policistu tāpat nenoliks. Arī negadījumu nav daudz, tāpēc policisti bez darba saņemtu algu.
Par Ziemassvētku kautiņā iesaistītajiem jauniešiem M. Justam nav nekā slikta ko teikt, par Aivaru dzirdējis, ka pret viņu ierosināta krimināllieta par nelegālā alkohola tirdzniecību, bet Intaram savulaik bijis mājturības skolotājs un atceras viņu kā parastu puisi, kurš tagad, kā dzirdējis, iesaistoties ne tajās labākajās kompānijās.
