“Paldies, Čārlij. Tavs brālis Francis” 3
Piecas dienas pirms 1943. gada Ziemassvētkiem amerikāņu smagais bumbvedējs B-17, dēvēts arī par “lidojošo cietoksni”, ar nosaukumu “Tavs vecais krodziņš” devās uz Brēmeni, lai tur izbērtu savu nāves kravu. 1943. gadā amerikāņi kopā ar britiem bija atraduši patiesi efektīvu Vācijas pilsētu postīšanas metodi – angļu bumbvedēji pa nakti, amerikāņu – pa dienu nežēlīgi bombardēja Vācijas pilsētas. Tiesa, vācu “Luftwaffe” pretojās ar nežēlīgu efektivitāti, iznīcinot simtiem pretinieka lidmašīnu.
Operācijas laikā “Tavs vecais krodziņš” bija smagi cietis – aizmugurējais ložmetējnieks bija miris, puse komandas – ievainota. Lidmašīna teju, teju turējās kopā, to virs Brēmenes neiznīcināja, jo vācu piloti domāja, ka tā jau krīt. Savaldījis lidmašīnu trīssimt metru augstumā, divdesmit vienu gadu vecais pilots leitnants Brauns izmisīgi centās nokļūt atpakaļ Lielbritānijā. Viņš paskatījās sānis no bumbvedēja purngala un sastinga: viens vienīgs vācu iznīcinātājs kā nāves eņģelis tuvojās sakropļotajai amerikāņu lidmašīnai. Brauns aizvēra acis un pakratīja galvu, cenšoties izklīdināt vīziju. Atkal tās atvēris, viņš saprata, ka iznīcinātājs vēl joprojām ir turpat.
Vēl viens notriekts bumbvedējs – un vācu leitnants Francis Stiglers saņemtu Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu: vācu augstāko militāro apbalvojumu. Ieraudzījis bumbvedēju zemu pārlaižoties pāri vācu lidlaukam, leitnants pamāja savam mehāniķim, iesēdās slavenā “Messeršmita” kabīnē un pacēlās gaisā. Leitnantu vadīja ne tikai pienākums – viņa vecākais brālis Augusts, arī iznīcinātāja pilots, bija jau gaisa kaujā gājis bojā. Nolēmis, ka vislabākais uzbrukuma leņķis varētu būt no aizmugures, leitnants ietvēra bumbvedēja korpusu tēmēklī un uzlika pirkstu uz gaiļa. Viņam par pārsteigumu, bumbvedēja ložmetēji aizsardzības uguni neatklāja – tā vietā tie nevarīgi bija sasvērušies visos iespējamajos virzienos. Pielidojis tuvāk, lai novērtētu situāciju, Stiglers redzēja, ka bumbvedēja korpuss daudzās vietās ir sacaurumots, savukārt tā ekipāža sniedz pirmo palīdzību ievainotajiem biedriem.
Stiglers savu pirmo eskadriļas komandieri vēl no Āfrikas kauju laukiem atcerējās divu izteicienu dēļ. Pirmkārt, viņš bija paziņojis, ka pats personīgi nošaus ikvienu savas eskadriļas pilotu, kas atklās uguni uz tiem, kas pametuši notriekto lidmašīnu, izlecot no tās ar izpletni. Otrkārt, komandieris bija sniedzis leitnantam nozīmīgu mācību: “Tu seko kara likumiem sevis, nevis ienaidnieka dēļ. Tu cīnies, tos ievērojot, tādēļ, lai saglabātu savu cilvēcību.” Stiglers zināja, ka par bumbvedēja saudzēšanu viņam draud nāvessods, taču notriekt lidmašīnu nozīmētu nogalināt tos vīrus, kas, visticamāk, nav spējīgi to pamest savu ievainojumu dēļ.
Šādu domu vadīts, Stiglers ar savu messeršmitu ieņēma pozīciju Brauna bumbvedēja priekšā, ievērojot klasisku ierindu tā, lai vācu zenītartilēristi pieņemtu, ka bumbvedējs tiek eskortēts uz vācu lidlauku un neatklātu pa to uguni. Pavadījis amerikāņu lidmašīnu līdz Ziemeļjūrai, Stiglers pasveicināja bumbvedēju un atgriezās bāzē.
Brauns, ar minimālu degvielas daudzumu brīnumainā kārtā nolaidies bāzē, saņēma pavēli nevienam nestāstīt par notikušo, jo tobrīd, karam norisinoties pilnā sparā, šāds notikums varētu atstāt neparedzamu iespaidu uz sabiedroto pilotu morāli. Stiglers, pats par sevi saprotams, saviem komandieriem par pretinieka saudzēšanu nebilda ne vārda. Stāsts četrdesmit gadu palika nezināms līdz 1986. gadam, kad atvaļinātajam pulkvedim Braunam kaujas pilotu salidojumā palūdza dalīties ar visspilgtākajām atmiņām no kara laika. Brīdi paklusējis, Brauns atklāja noslēpumu par incidentu 1943. gada decembra dienās.
Drīz pēc tam Brauns uzsāka vācu pilota meklēšanas kampaņu, līdz beidzot, atbildot uz publikāciju lidotāju žurnālā, viņš saņēma vēstuli: “Mīļo Čārlz, visus šos gadus esmu domājis, kas notika ar to B-17 – vai tas izdzīvoja vai arī ne?” Rakstītājs bija Stiglers, kas bija pārdzīvojis karu, devies prom no Vācijas un nu dzīvoja Vankūverā. Brauns sameklēja Franča Stiglera tālruņa numuru Vankūverā. Paceļot klausuli, bijušais vācu leitnants izdzirdēja sajūsmas pilnu kliedzienu: “Ak dievs, tas esi tu!” Saruna starp abiem vīriem norisinājās vairākas stundas. Brauns noorganizēja pasākumu, kurā uzaicināja piedalīties visus izdzīvojušos bumbvedēja apkalpes locekļus, to bērnus un radiniekus, un visu šo sabiedrību viņš iepazīstināja ar Stigleru, pretinieka pilotu, kam viņi bija parādā savu dzīvību.
Abi piloti kļuva par tuviem draugiem, kopīgi dodoties makšķerēšanas izbraucienos un regulāri sazinoties. Un nomira 2008. gadā ar dažu mēnešu starpību. Stāsts par mirkli cilvēcības virs Vācijas debesīm tika iemūžināts grāmatā, tagad par to veido filmu. Vācot grāmatai materiālus, tās autors Brauna bibliotēkā atrada izdevumu par vācu iznīcinātājiem, ko viņam bija uzdāvinājis Stiglers. Tajā bija veltījums: “1940. gadā es zaudēju savu brāli, nakts iznīcinātāja pilotu. 20. decembrī, četras dienas pirms Ziemassvētkiem, man bija iespēja izglābt B-17 no iznīcības. Tik ļoti bojātu lidmašīnu, ka tas bija brīnums: tā vēl lido. Tās pilots Čārlijs Brauns man ir tikpat nozīmīgs kā mans brālis. Paldies, Čārlij. Tavs brālis Francis.”
