Ziemassvētku brīnums karalaukā 3
Karavīrs nav aukstasinīga nāves mašīna, un karš nav tikai viltība, nāve un ciešanas. Īstenā karā parādās cilvēka labākās un sliktākās īpašības, kur īsta karavīra uzdevums ir saglabāt savu godu. Šis goda kodekss, vienalga, vai tas izpaužas, rūpējoties par pretinieka ievainotajiem vai ar cieņu izturoties pret gūstekņiem, ir cilvēcības avots. Dažreiz lielākā varonība ir nevis stāties pretim ienaidniekam, bet pamanīt, ka pretinieks arī ir cilvēks un neatņemt dzīvību bez iemesla. Šie ir trīs stāsti par, iespējams, vienu no neticamākajiem Ziemassvētku brīnumiem – Ziemassvētku brīnumu karā.
Klusuma pārdabiskā skaņa
1914. gada decembris. Pirmie “Lielā kara” Ziemassvētki. Karš, kādu pasaule vēl nebija pieredzējusi, plosījās jau ceturto mēnesi, ložmetēji Rietumu frontē par vienlīdzīgiem bija padarījuši jau miljonu franču, vācu, britu un beļģu karavīru, kas bija krituši Beļģijas un Francijas kauju laukos. Zemi no Lamanša līdz Šveices robežai izvagoja sarežģītas tranšeju sistēmas, kurās cīnījās, krita un bezcerīgi gaidīja pārsaluši vīri. Tās bija divas ierakumu līnijas, starp kurām nedēļām ilgi gulēja kritušie un jebkura lieka parādīšanās ārpus ierakumiem nozīmēja nāvi no snaipera lodes. Dienu no dienas sala, garlaicības un žurku kompānijā vīri gaidīja, kad vajadzēs mesties vēl vienā bezcerīgā triecienā pretim ložmetējiem un dzeloņdrātīm. Laikapstākļi 1914. gada novembrī un decembrī paņēma vairāk dzīvību nekā pretinieka lodes. Karavīru morāle kritās, bija vērojamas apātijas pazīmes. Lai ar to cīnītos, abu pušu sabiedriskās organizācijas īstenoja plašas sociālās kampaņas, aicinot sūtīt karavīriem uz fronti mazas dāvaniņas, saldumus un vēstules. 7. decembrī Romas pāvests Benedikts XV aicināja karojošās puses noslēgt pamieru. Tās atteicās, taču karavīri par Ziemassvētku mieru parūpējās paši. Aptuveni 100 000 karavīru abās pusēs uz brīdi spontāni apturēja asinsizliešanu.
“Es atceros klusumu, klusuma pārdabisko skaņu. [:] Mēs izgājām no fermas ēkām un vienkārši stāvējām, klausoties un, protams, domājot par mājiniekiem. Viss, ko es biju dzirdējis divus mēnešus ilgi, bija ložu šņākšana, šāvienu sprakšķi, ložmetēju rejas un tālas vācu balsis. Tomēr tajā rītā visapkārt valdīja mēms klusums. Tas bija īss miera mirklis šausmīgā karā,” raksta kāds aculiecinieks. Konkrētajā frontes sektorā karadarbība atjaunojās tās pašas dienas pievakarē, taču citur 1914. gada Ziemassvētkos Rietumu frontē notika patiesi neticamas pārmaiņas.
Atmiņu no šā laika ir saglabājies daudz, it īpašu britu pusē, tās vieno kopīgs elements – korālis “Klusa nakts, svēta nakts”, kas vienlīdz labi skan visās valodās. Tuvojoties Ziemassvētku vakaram, daudzviet britu ekspedīcijas korpusa karavīri redzēja dīvainu skatu: vācu karavīri savus ierakumus izrotāja ar eglītēm un naktī uz to malas novietoja svecītes. Turklāt, neraugoties uz to, ka briti turpināja ierasto apšaudi, no vāciešu puses tā aprima. Bija iespējams dzirdēt klusu dziedāšanu, kurai drīz vien pievienojās arī britu karavīri. Kā savās atmiņās rakstīja sers Edvards Hulss, britu kājnieku kapteinis: “Dziesmai pievienojāmies mēs visi: angļi, skoti, īri, prūši, virtenbergieši un citi. Tas bija apbrīnojami, un, ja es to būtu redzējis kinofilmā, es noteikti nodomātu, ka tā ir viltota!”
Daudzviet pamiers nozīmēja ne tikai uguns pārtraukšanu un kopīgu dziedāšanu. Vairākos frontes sektoros karavīri pat iznāca no ierakumiem, satiekoties neitrālajā joslā, kur apmainījās ar dažādiem suvenīriem, piemēram, uzplečiem un pogām, dāvināja cits citam šokolādi vai tabaku, kā arī kopīgi parūpējās par kritušajiem. Karstas vēsturnieku diskusijas izraisīja jautājums par improvizētajām futbola sacensībām gan starp vienas, gan pretējo pušu karavīriem, taču pēdējo gadu atklājumi patiesi liek pieņemt, ka mači bija. Tiesa, lielākajā daļā gadījumu rezultāts nav zināms, taču skotu vienības ziņoja par uzvaru pār “neidentificētu vācu vienību” ar rezultātu četri pret viens.
Ir saprotams, ka starp vācu un franču vai beļģu karavīriem pamiers bija daudz retāka parādība abu pušu savstarpējā naida dēļ, taču daudzviet arī tur cilvēcība nebija pazudusi. Ir aprakstīta epizode par to, kā beļģu karavīri lūdza vāciešus nosūtīt pastkartes tām karavīru ģimenēm, kas bija palikušas vācu okupētajā Beļģijas daļā. Vācu karavīri tam labprāt piekrita līdz brīdim, kad parādījās vācu virsnieki. Ieradušies tie lūdza satikšanos ar beļģu kapelānu. Kad viņš ieradās, virsnieki viņam atdeva Svētās Komūnijas trauku, ko vācu karavīri bija atraduši kauju laikā par tuvējo pilsētu.
Spontānais pamiers radīja būtiskas sekas. Virsniekiem pēc šiem notikumiem bija sarežģīti atjaunot disciplīnu. Lai to risinātu, turpmāk tika ieviesta prakse, kurā vienības rotēja, tādējādi nepieļaujot iepazīšanos ar saviem pretiniekiem, tika uzsvērts, ka par brāļošanos ar pretinieku draud kara tiesa. Neskatoties uz to, arī 1915. gada Ziemassvētkos bija vērojama epizodiska pretējo pušu karavīru satikšanās vai nerakstītas vienošanās neatklāt uguni.
Pirmajā kara gadā vēl dzīvas bija cerības, ka karš drīz beigsies un būs iespējams atgriezties mājās. Nākamajos gados kaujas gāzes un mēnešiem ilgas artilērijas apšaudes bija satricinājušas it visu cilvēcīgo. Katrā ziņā tik plaša mēroga spontāns miers kā 1914. gada Ziemassvētkos ir nekad nepieredzēta prakse. Kā par vācu – britu futbola spēli izteicās vācu leitnants Kurts Zēmišs no Saksijas 134. kājnieku pulka: “Lai cik dīvaini, tas tomēr bija burvīgi brīnišķīgi.” Arī mūsdienās, atceroties 1914. gada Ziemassvētku pamieru, vārdi “uz Zemes miers un cilvēkiem labs prāts” iegūst pavisam citu šķautni. Iespējams, tieši tāpēc nekas tik ļoti nesimbolizē Pirmā pasaules kara beigas kā pagājušajā gadā notikusī futbola spēle starp Vācijas armijas 371. kājnieku bataljonu un Karaliskā Velsas kājnieku pulka 1. bataljonu, kurā vācieši uzvarēja ar rezultātu divi pret viens.
