Maija Kalniņa: “Ir tik būtiski noberzt ārišķību” 3
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sākot no sestdienas, 16. decembra, līdz pat gada beigām Liepājas teātrī piecpadsmit reizes skanēs tradicionālie Ziemassvētku koncerti. Šogad svētku koncertu “Mājupceļš” pirmo reizi veidos režisore Maija Kalniņa kopā ar muzikālo vadītāju Normundu Kalniņu, horeogrāfi Ingu Krasovsku, aktieriem Aneti Berķi, Agniju Dreimani, Andu Albužu, Agnesi Jēkabsoni, Karīnu Tatarinovu, Viktoru Elleru, Kasparu Kārkliņu, Kārli Artejevu, Valtu Skuju, kā arī mūziķiem Miku Akotu, Raiti Eleri un Māri Zīlmani.
“Kultūrzīmju” sarunā ar režisori un tekstu autori Maiju Kalniņu – par visiem pasaules ceļiem un neceļiem starp mainīgiem virzieniem, straujiem pagriezieniem, krustojumiem un strupceļiem, par ceļu uz Ziemassvētkiem un arī par Maijas Kalniņas pašas mājupceļu.
– Kas ir jūsu mājupceļš?
M. Kalniņa: – Domājot par šo koncertu, mēģināju apjēgt, kas ir mūsu Ziemassvētki arī plašākā nozīmē. Toreiz, kad teātris mani uzrunāja veidot šo koncertu, pati gāju Santjago ceļu, tāpēc īpaši sajutu, ka ceļu un virzienu mainīgajā un brīžiem neaptveramajā kustībā ir viens ceļš, pēc kura ilgojamies, un tas ir mājupceļš. Turklāt viens no būtiskajiem gada brīžiem, kad pa to cenšamies iet, ir tieši Ziemassvētku laiks.
Lai kādi mēs būtu, lai kur atrastos, tuvojoties svētkiem, vēlamies atrasties mājās, justies kā mājās, ilgojamies pēc mājām gan tiešā ģeogrāfiskā, gan filozofiskā nozīmē. Gada nogale ir laiks, kad pāri visiem nogurdinošajiem, stresainajiem, neparedzamajiem un mainīgajiem virzieniem ir tikai viens ceļš, kas ir nemainīgs. Tas ir mājupceļš, ko vismaz reizi gadā meklējam, tieši šo ceļu visiem prasās iet. Tā radās koncerta nosaukums – “Mājupceļš”.
Šogad gan man pašai nācies iet daudzus ceļus, turklāt veidoju režiju arī mūzikas grupas “Opus Pro” solista Alexa piemiņas koncertiem, kurus kopš rudens vedam pa visu Latviju, un šī koncerta nosaukums ir “Zvaigznes ceļš”. Šis tiešām liekas gads, kurā izstaigāti ļoti dažādi ceļi, un tagad teātrī aicinām uz šo garo ceļu noslēgumu.
– Biju pārsteigta, ka koncertu būs tik daudz – kopā skanēs piecpadsmit “Mājupceļa” koncerti.
– Ziemassvētku koncerti teātrī notiek jau 15 gadus, tā kļuvusi par ļoti stabilu un gaidītu tradīciju, skatītāji ļoti iemīļojuši šo ikgadējo notikumu. Mums te, teātrī, liekas, ka īstais mājupceļš uz Ziemassvētkiem vijas tieši caur teātri, tas ir kā pieturas punkts. Tā ir skaista atbildība.
– Iespējams, pēc daudzām salīdzinoši smagām, nopietnām un pat grūtām Liepājas teātra izrādēm gan aktieriem, gan skatītājiem vajadzīgs kas viegls un gaišs…
– Šis laiks ir neziņas un trauksmes pārpildīts, gaiss arvien sabiezinās, un ir ļoti svarīgi atrast veidu savstarpējai sapratnei, nejusties vieniem. Ļoti lielajā komunikācijas biezumā notiek paradokss, kad, no vienas puses, iespējams komunicēties, satikties digitāli vai virtuāli ar vai ikvienu, kurš vien dzīvo uz mūsu planētas, bet, no otras, patiesībā cilvēki kļūst arvien vientuļāki. Manuprāt, nomāc arī ļoti lielās atšķirības sabiedrībā, pieņemtās un uzspiestās vērtības.
Turpretī šajos koncertos cenšamies meklēt un parādīt līdzīgo starp mums; lai cik atšķirīgi ikkatrs dzīvotu, meklējam to, kas mūs vieno. Tā jau ir, lai cik dažādas būtu mūsu tradīcijas, līdzīgā tomēr ir vairāk nekā atšķirīgā. Tā notiek arī Ziemassvētkos, esmu dzirdējusi pat par sadursmēm, kas notiek, katram meklējot pareizo svētku svinēšanas recepti, bet tomēr visus svinētājus vieno vēlme piedzīvot šo satikšanos, arī – mieru un sevi brīnuma gaidās. Man pats svarīgākais likās atrast ceļu, kā ikvienam koncerta skatītājam dot mieru, turklāt to nedarot uzbāzīgā vai demagoģiskā veidā, nemācot, kā pareizi dzīvot, bet noņemot nost visas sadomātās ārišķības, parādot skaisto vienkāršību.
Veidojot notikumus citiem, radošam cilvēkam ļoti būtiski ir saprast, kāda veida vērtības viņš vēlētos saņemt pats, tad vieglāk tās nodot citiem. Reizēm svarīgi ir nevis vienkārši apmierināt citu gaidas, bet saprast, ko pati vēlētos saņemt, tad varu it kā sadzirdēt to, ko iegūt vēlētos citi. Nevis izdabāt un pārsteigt pārsteigšanas vārdā, bet to visu nomest nost un vienkārši izveidot notikumu, kurš būtisks arī radošajai komandai, tādējādi veidojot efektīgu mijiedarbību ar skatītāju. Tikai tā iespējams atrast to mierpilno un svētīgo sajūtu, kas mūs stiprinātu šī laika haosā.
– Iespējams, lielpilsētā Rīgā, jebkurā lielā pilsētā vienojoša viegluma svētku sajūta ir grūtāk iegūstama…
– Liepāja ir pietiekami liela, bet vienlaikus maza, šeit varam apjaust savu kopējo lielumu. Te ir visas iespējas, bet Liepājas mazums ir apjaušams. Tas jūtams arī daudz mazākās vietās nekā Liepāja, kur viens cilvēks atrodas tuvāk otram. Aiz lielo pilsētu spožajām parādēm varam pazaudēt pašu galveno – svētku izjūtas vienotību; paliekam mazi un sadrumstaloti aiz lielā, nevajadzīgi svinīgā patosa, pārforsējuma. Svētkus cilvēks vēlētos svinēt ar sirdi, un bieži daudzi jūtas atsvešināti, jo grūti tikt līdzi vareni iecerētajam un izspēlētajam patosam.
Ja notiek svinības, kuras tālu no cilvēka iekšējās būtības, tā brīža sajūtas, tad svinētājam ar tām neveidojas vai pārtrūkst kontakts. Jebkurā notikumā būtiski, lai neveidotos plaisa, lai neviens nevēlētos distancēties, nejustos mazs un nobijies. Šajā laikā it īpaši baidāmies būt vienkāršāki, pat nedaudz naivi; mums gribas meklēt sarežģītas formas, pārāk eksaltētus veidus. Veidojot svētkus, daudz jēgpilnāk ir būt cilvēcīgam, reizumis – pat skaisti sentimentālam. Tas gan tiek uzskatīts kā neprofesionalitāte, bet es gan drīzāk teiktu, ka tieši sarežģītās un pārdabiskās formas ir diezgan greizs ceļš.
Brīžam tiem, kas rada kultūras notikumus, ir bail būt vienkāršiem, jo vēlamies, lai mūs pamana, bet ārišķīgas formas jau nav īstas. Sajūtas, lai cilvēks notikumā justos labi, nevar radīt mākslīgi, nevienu nevar piespiest justies labi, nevar izdomāt, ka tieši tagad, no pulksten sešiem, visi jutīsies labi. Šāda milzīga sadomātība traucē, un ir tik būtiski ārišķību noberzt nost, izveidot notikumu tā, lai cilvēkam ar to būtu iespējams sakust, lai skatītājs ar to spētu identificēties. Mēģināt panākt, lai uz skatuves zināmā mērā notiktu stāsts par skatītāju.
Patiesi liela māksla tās skatītājam nepaģēr būt mazākam, pat dumjākam, tā itin kā stāsta par viņu. Veidojot koncertus un notikumus, ļoti svarīgi, lai neviens nesajustos kā patērētājs, bet būtu daļa no stāsta, cenšos piedāvāt līdzpārdzīvojumu.
– Domājot par vēlmi radīt vienkāršu līdzpārdzīvojumu, nāk prātā, ar cik daudziem noteikumu noteikumiem ir apaugusi mūsu birokrātiskā valoda, tāpēc iedzīvotājs bieži vairs nejūtas kā daļa no valsts.
– Par to esmu domājusi daudz. Paradoksāli, jo sākotnēji šī birokrātija un noteikumi taču tika radīti, lai palīdzētu saprast, strukturēt un vienoties par kādiem noteikumiem. Tagad likumi un normatīvie akti kļuvuši par milzu matēriju, kura mums traucē būt.
Patiesībā notiekošais ir ikviena līdzatbildība, jo šis process jau nav nekāda karaliene birokrātija, kura ieradusies no tālienes un diktē noteikumus, paši vien to esam radījuši, turklāt paši to pieņemam. Tas ir lielais jautājums – kā to visu atkal padarīt un pārvērst sistēmā, kura mums palīdz. Daudzreiz runājam, ka izveidotā birokrātija līdzinās prātam neaptveramiem džungļiem, kuri mums diktē noteikumus, un šajos džungļos jūtamies kā mazi vergi. Bieži brīnos, kādēļ nevarētu atkāpties un birokrātiju sakārtot.
Līdzīgi arī mākslā, radošiem cilvēkiem liekas, ka viņiem vienam otru ir jāpārspēj. Liekas, ka cilvēka maņas ir tā pārkairinātas, ka mums jāuztaisa kaut kas tāds, kā nekad nav bijis. Uzskatām, ka cilvēki grib arvien spožāk, nesaprotamāk, skaļāk, dīvaināk. Šī proporcija kļuvusi nesamērīga, gluži tāpat kā birokrātija. Bieži iedomātais spožums un dīvainības ir uzaugušas līdz mērogam, kad aizmirstam, kāpēc vispār vairs svinam…
Mūsu uzdevums neslēpjas ne spožumā, ne arī uzdevumā pārspēt otru. Īstums un sirsnīga vienkāršība nekad nav banāls, arī Imants Ziedonis uzsvēra – ļaujiet man būt muļķītim. Mēs baidāmies būt šie muļķīši, bet patiesībā būt muļķītim ir augstākā pilotāža, jo tad vari būt liels, neesi vairs mazs. Katrs viens, lai kas viņš būtu savā amatā vai titulā, savā iekšpusē cer, skumst, kaut kam tic, kaut ko nesaprot, bet mēs to slēpjam un apmaldāmies.
Koncertā aktrise Anda Albuže runās manis rakstītos tekstus, kuros paužu, ka cilvēks domājot nevar saprast, izdomāt savu mazumu vai lielumu, bet, pārstājot domāt, spēj sajust: “Jūtot nav iespējams mazam vairs būt.” Bieži šķiet, ka visi pārējie ir tik gudri, pasaule tik vieda, ka tai netiekam līdzi, baidāmies just, mums liekas, ka svarīgāk ir domāt un zināt. Kopā ar “Mājupceļa” radošo komandu mēs vēlētos šo ceļu uz Ziemassvētku mājām iet nevis tikai ar kājām, bet iet arī savās sirdīs.
Tas skan triviāli, bet brīžos, kad ko darām ar sirdi, viss top liels un pat bezgalīgs, tādos brīžos vairs nejūtamies vieni.
