Ziemassvētki nāk! 10 senču rituāli jaunās skaņās 0
Teksts: Aija Austruma
Katru gad’ no jauna plašsaziņas līdzekļi atgādina par tautas ticējumiem, tradīcijām un zīlēšanas metodēm. Zināt, kā to darīja senči, protams, ir vērtīgi un izglītojoši, tomēr XXI gadsimta cilvēks, īpaši tas, kurš dzīvo pilsētā, pat gribēdams nevar spēt burts burtā atkārtot daudz ko no savulaik darītā. Ko darīt? Cieši pastāvu uz viedokli, ka rituāli un tā dēvētā sadzīves maģija ir radošs process, to drīkst un vajag integrēt šodienas dzīvē.
Lūk, mans variants par Ziemassvētku rituāliem.
Piebildīšu, ka te minētais nekādi neatceļ iespēju izpildīt Ziemassvētku rituālus tradicionālajā veidā.
Padomāts arī par skeptiskajiem – rakstā dodu arī paskaidrojumus, kāpēc šīs “māņticības un māžošanās” varētu nostrādāt.
Kad to visu darīt? Bluķa vakars ir pāris dienu pirms Ziemassvētkiem, savukārt īstais ziemas saulgriežu datums ir 22. decembris. Šogad tas nāk kopā ar pilnmēnesi, kas ir maģisks laiks. Tātad – divi vienā. Ieskaties mūsu žurnāla veidotajā Mēness kalendārā, lai neietrāpītu gluži čika laikā, saņem dūšu un raugi, ko nākotne nesīs!
Kura kurpe pirmā?
* Precēties kārās meičas bļodā samet labās kājas kurpes. Tad bļoda tiek pacelta gaisā un krietni sakratīta. Kuras kurpe pirmā no bļodas izkrīt, tai vislielākās izredzes tikt sievas godā!
Tas ir vienkāršs rituāls iesildīšanās sadaļai. To arī mūsdienās var pildīt tieši tādā pašā veidā.
Ja kādam šķiet, ka tas nav nekas īpašs, atgādināšu, ka kurpe ir maģisks priekšmets, kas tiek izmantots dažādos rituālos. Parasti šim nolūkam tiek ņemta pavalkāta kurpe, kas spēcīgāk uzsūkusi īpašnieka(-ces) enerģiju. Ļoti iespējams, ka kurpe par tavu nākotni zina šo to vairāk nekā tu!
Bluķa vilkšana
Viena no izteiksmīgākajām Ziemassvētku laika tradīcijām ir bluķa vilkšana. Tā notiek Bluķa vakarā – četras dienas pirms garākās nakts.
Tāda rituālā bluķa pagatavošana nav nieka lieta – tajā jāizveido spraugas gaisa pievadīšanai. Tāpēc senči ar to nodarbojās jau vasarā. Uz ātru roku tas varbūt nemaz nav izdarāms.
Degošais (!) bluķis tiek trīs reizes vilkts apkārt mājām virzienā pret sauli, un šā rituāla uzdevums ir sadedzināt visu nelāgo, kas šajā gadā noticis. Pēc tam bluķi sadedzina īpašā vietā.
Šāda bluķa vilkšana pa pilsētas mikrorajonu varētu būt apgrūtināta, taču no pērnajām ķezām atbrīvoties derētu gan! Ko iesākt? Uguns stihijai piemīt spēja transformēt enerģijas, un dedzināt var arī katrai īpaši pieminamajai nedienai veltītu sveci – lai deg, kamēr izdeg! Katrs var visas savas nelaimes savietot arī vienā svecē, taču paliek spēkā noteikums, ka tai jāizdeg līdz galam!
Gaiļa cienāšana
* Ziemassvētku vakarā istabā ienes gaili. Neprecētās meitas katra paber graudu kaudzīti. Pie kuras gailis pienāks knābāt, to pirmo tautas aizvedīs.
Modernais variants – neprecētās meitas katra izgatavo kādu Ziemassvētku dekoru un vienlaikus ieliek bildi sociālajos tīklos.
Kurai līdz pusnaktij vairāk atzīmju patīk, tai lielākas izredzes uz pāri.
Izklausās pēc blēņām, taču tā gluži nav: savas sirds vēlmes īstenošanā svarīga ir reāla rīcība, ar sapņošanu vien ir par maz. Dekora gatavošana noteikti paņems gana ilgu laiciņu, lai meita varētu tā kārtīgi nofokusēties uz šo tēmu, turklāt radošā enerģija ir tā pati, kas atraisa seksualitāti un pievilcību, tāpēc šīs enerģijas kustināšana var pavērst lietas labvēlīgā virzienā.
Žagaru orākuls
* Ziemassvētkos meitas no kaudzes velk žagarus – ja gadās brangs un taisns, līgavainis būs ražens un turīgs, ja īss un kroplīgs – nabags un arī citādi neizdevies.
Modernais variants – pirms svētkiem salasīt žagarus, sasiet vaļīgā buntē tā, lai resnākajā galā visi žagari nolīdzināti gali, bet pārējo paslēpt maisā. Tālāk – kā ticējums liek, tātad katra velk žagaru.
Netīkamas prognozes risks ir salīdzinoši liels, tomēr koku kā palīgu un padomdevēju izmantoja jau senie druīdi, un arī mūsu tautas dainās manāma dziļa cieņa pret koku.
Cik tur varētu būt taisnības? Neizmēģināsi – neuzzināsi! Daudzi viedi uzsver, ka visas atbildes ir mūsos, un zīlēšanas rekvizīti ir tikai palīglīdzekļi, kas noskaņo uz informācijas kanālu.
Pāris vai nepāris?
* Neprecētas meitas iet uz malkas šķūni un uz aklo grābj klēpi pagaļu. Pēc tam pārskaita: ja pāris – jāpošas nākamgad kāzām, ja nepāris – tad nekā…
Ja šķūnīša nav, var noderēt modernā versija – pirms Ziemassvētkiem izrevidē mājas aptieciņu un izlasa medikamentus, kam beidzies termiņš.
Pagrābj, cik saujā spēj saņemt, – ja pāris, tad veselību nākamgad uzlabos mīlošas attiecības, ja nepāris – tad nu vēl nekā… Abos gadījumos vecās zāles jāsavāc maisā un jāaiznes nodot uz aptieku, čukstus piesakot: “Savu slimību atdodu, veselību mājās aiznesu!”
Šis ir veids, kā interesanto apvienot ar noderīgo, kam citkārt bieži neatliek laika. Lai tomēr tas būtu vairāk nekā rituāls, tajā iesaistīts vārdojums. Vārdam patiesi piemīt milzu spēks!
Kaķu būšanas
* Jaunas meitas Ziemassvētku vakarā sver kaķi – ja tas sver puspodiņu, tad nākamajā rudenī gaidāmas kāzas.
Modernā versija var būt nedaudz citāda, ja klātesošo erudīcija nesniedzas līdz tam, cik gramu ir puspodiņā, vai ja mocīt nabaga kaķīti sirdsapziņa neļauj. Pirms Ziemassvētkiem savāc savu laiku nokalpojušas vai apnikušas segas, spilvenus, džemperus, šalles un saliek simt litru plastmasas maisā. Ja sanāk vairāk par pusi, ir izredzes uz kāzām. Savāktās mantas pēc svētkiem nogādā dzīvnieku patversmē.
Šādu pašu rituālu var veikt neprecēti puiši.
Kāpēc tas varētu nostrādāt? Atbrīvojoties no liekiem priekšmetiem fiziskajā apkārtnē, atbrīvojam vietu jaunām enerģijām un jauniem notikumiem savā dzīvē.
Ja šī atbrīvošanās ir saistīta ar labdarību, tad izredzes ir vēl jo lielākas, jo dots devējam atdodas divkārt un vēl vairāk.
Kāds tam visam sakars ar dzīvesbiedra atrašanu? Šķiet, piekritīsi – kārtīgam, līdzjūtīgam un devīgam cilvēkam ir daudz lielākas izredzes atrast mīlestību.
Zeķe pareģe
* Gulēt ejot, kājā jāatstāj viena zeķe – kas sapnī nāks to novilkt, tas arī būs likteņa nolemtais.
Pirms miega dot savai zemapziņai uzdevumu atbildēt uz kādu noteiktu jautājumu nav slikta doma, taču šis rituāls izklausās pārāk vienkāršs, lai varētu paļauties uz rezultātu. Tāpēc piedāvāju šādu versiju: bez kaulēšanās iegādāties siltas zeķītes no kādas sirmgalves, tā sagādājot arī viņai svētku izjūtu, un iecelt šīs zeķītes sava maģiskā orākula kārtā – turpmāk ikreiz, kad ej gulēt ar jautājumu, uzvelc zeķīti (vai abas).
Tas kalpos par norādi tavai zemapziņai, ka tu gaidi palīdzību, un ar laiku zemapziņa to sapratīs aizvien labāk.
Basām pēdām
* Ziemassvētku vakarā basām kājām jāskrien trīsreiz ap māju, tad zobi nesāpēšot.
Tā ir lieliska sazemēšanās! Staigājot basām kājām pa zemi, no organisma dabū ārā brīvos radikāļus. Ne tikai zobiem, bet veselībai kopumā par labu nāk, ja trejus apļus met pēc pirts procedūras – tā būtu lieliska jaunieviešama tradīcija! Var to darīt arī pirms Ziemassvētkiem (pirtij piemērotākās dienas meklē mūsu Mēness kalendārā).
Smaids paildzina mūžu
* Jāj uz kruķa vai slotaskāta pie kūts durvīm un saka: “Labvakar, lielmāt!” Ja kāds atbild, tad būšot ilgs mūžs, ja ne, tad drīz jāmirst.
Ticējums ir par sveicienu un atbildi, un var darīt tā: uzticēt bērniem (vai pašam, ja bērnu nav) sagatavot saldumu paciņu un doties klauvēt pie sirmo kaimiņu durvīm. Ja uz pirmo zvanu durvis atveras un dāvana izvilina smaidu – dāvinātājam būs ilgs mūžs. Kurš gan nezina, ka smaidi pagarina mūžu!? Ja gribas autentiskāk, var jāt arī uz senču ticējumā minētā kruķa vai slotas.
Ražai un skaistumam
* No pucenes (pīlādža) zariem svētku priekšvakarā jāuztaisa mazs krustiņš, kas jāpaslēpj rudzu laukā zem sniega, lai nākamgad brangi augtu.
Modernā versija – ja nav labības lauku, labi der arī pilsētas vai ciema apstādījumi.
Ziemassvētku rītā kādam mājiniekam jāiziet ārā, pirms kāds ciemiņš ienācis. Loģiski – kādam taču tie krustiņi sniegā jāsasprauž!
