“Lindai viss izdodas un ar pirmo reizi!” Hosams Abu Meri slavē sievu par libāniešu ēdienu gatavošanu 20
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad prātojat, vai uz svētkiem nepamēģināt ko jaunu, vērts ielūkoties laulāto draugu televīzijas žurnālistes Lindas un gastroenterologa Hosama Abu Meri nupat izdotajā pavārgrāmatā “101 libāniešu ēdiens”.
Latvijā vēl mazpazīstama, bet citur pasaulē Libānas virtuve ir ļoti iecienīta, tāpēc ka izcila garšās un draudzīga veselībai, jo balstās uz Vidusjūras diētas principiem.
Kamēr vieni čīkst bezdarbībā, citi iepriecina sevi ar pašgatavotu ēdienu un raksta blogus vai pavārgrāmatas. Arī šis izdevums ir pandēmijas “bērns” – mājsēdes laika radoša izpausme, taču ne tikai.
Hosams atzīst: līdzās misijas apziņai, ka latvieši tuvāk un pamatīgāk jāiepazīstina ar viņa tautas izcilo kulināriju, pašam tas bijis arī sirdsdarbs kā cilvēkam, kas jau 28 gadus dzīvo tālu projām no savas dzimtenes. Un ja vēl blakus tik aizrautīga un talantīga sieva!
“Esmu vinnējis kā milzīgā loterijā, jo Lindai viss izdodas – un ar pirmo reizi,” smaidot piebilst dzīvesbiedrs.
Divas “saimnieces” vienā virtuvē?
Libānā neesot nekas neparasts, ja pie plīts šiverē vīrietis, jo ne visām sievietēm pavārmāksla patīk vai iespējama darba dēļ, skaidro Hosams.
“Mūsu mājās pa virtuvi rosījās mamma. Piecos pēcpusdienā, kad tēvs atgriezās no darba, visi sēdāmies pie vakariņu galda, kur vienmēr bija dārzeņi – tabule vai fatuša salāti un citi –, vistas gaļas ēdiens vai kas cits. Taču brīvdienu brokastis bija mana tēva darbs – vienmēr tika gatavots hummus* ar full medames jeb turku zirņi ar pupiņām un ar mērcīti, un visi zināja, ka viņam tā sanāk vislabāk.”
Uz svētkiem, kad viesu skaits libāniešu saietos mēdz sasniegt pat pussimtu, aicinot palīgus. Mammai uz saldumu gatavošanu nācis talkā kaimiņš, kam padevušies izcili Ziemassvētku cepumiņi.
Līdzīgi kā Latvijā cep piparkūkas, Libānā tie ir mamuli jeb mannas cepumiņi ar dateļu un riekstu pildījumu.
Esot liela noņemšanās, jo jātaisa skaitā daudz un nelieli, tāpēc grāmatā ir ieteikums gatavot tos divatā, kā to darīja Linda ar Hosamu.
Konkurence Abu Meri virtuvē nevalda. Darba dienās tā ir Lindas pasaule, brīvdienās abi darbojas plecu pie pleca – paši sev vai ciemiņiem par prieku.
“Ja ir lielākas viesības, labāk sākt iepriekšējā vakarā – jāiemarinē gaļiņa kaftai, smalki jāsagriež dārzeņi un zaļumi. Nākamajā dienā jārēķinās ar apmēram četrām piecām stundām,” skaidro Linda.
Viņai neesot žēl pie plīts pavadītā laika, jo arī pirms laulībām ar Hosamu paticis gatavot, izmēģināt jaunas receptes, un esot pārpārēm, kur smelties ideju, jo pilns plaukts ar pavārgrāmatām. Libānas ēdieni bijis kas jauns.
“Negadījās būt libāniešu restorānā, tāpēc nebija priekšstata par viņu ēdieniem. Pirmo reizi pagaršoju, kad sākām satikties, jo Hosams pats kaut ko bija pagatavojis, taču tā kārtīgi tos izbaudīju, kad nonācu Libānā. Tas bija tik garšīgi un tik bagātīgi!”
Gribējies, lai arī Latvijā ļaudis iepazīst, cik vienkārši var pagatavot ļoti garšīgus ēdienus. Kaut vai bulguru ar tomātiem, kas tagad kļuvusi par kolēģes iecienītāko maltīti.
Uzkodās līdz 70 ēdieniem
Svētku mielastu mājās un maltīti restorānā Libānā parasti sāk ar uzkodām jeb mezze ar aukstiem un siltiem ēdieniem, kas pasniegti nelielos trauciņos. Pārsteidzošākais ir to skaits, kas var sasniegt pat septiņus desmitus!
Nezinātājam ēdienreize var beigties ar uzkodām, jo gribas pamēģināt vai no katra trauciņa, ja uz galda tāda bagātība. Taču tad seko sātīgs pamatēdiens, kurā parasti pasniedz gaļu vai zivis, pēc tam nāk deserts un augļi.
Libānas virtuvei raksturīgi graudaugi, piemēram, tagad arī Latvijā pazīstamais bulgurs, dārzeņi, jūras produkti un augļi. To ietekmējusi Romas impērija, grieķi, persieši, arābi, ēģiptieši un jo sevišķi četrsimt gadi Osmaņu impērijas varā
No katras aizgūts kas vērtīgs – no turkiem tas ir arī Latvijā tik iecienītais kebabs, ko libāņi sauc par šavarmu. Pēdējie “ciemiņi” franči, kuri Libānu pameta 1946. gadā, mantojumā atstājuši sendvičus, kas kļuvuši par populāru ēdienu ātrajās ēstuvēs un restorānos.
Par sendvičiem libāņi dēvējot visu, kas tiek pasniegts maizē, – lavašu, pitu, bageti u. c. Arī Hosams protot “no visa kaut kā” savīstīt garšīgu un arī veselīgu maizi ar pildījumu, vīru uzslavē Linda.
Savukārt viņas stiprā puse ir saldie ēdieni. Reiz saņēmusies uztaisīt baklavu – pasaulē populārākais Austrumu saldums apvīts ar nostāstiem, ka katram tas tik ātri nedodas rokā. Lindai izdevies ar pirmo mēģinājumu un garšojis kā no libāņu konditorejas! Tagad “āķis lūpā” un ik reizi sanākot arvien ātrāk un garšīgāk.
Ja ēdiena tapšanas gaitā radušies jautājumi, zvanīts Hosama mammai – tieši viņa dēlam savulaik iemācījusi gatavot daudzus ēdienus. Grāmatas veidošanā aizrautīgi piedalījusies arī viņa jaunākā meita Adriana. Nebijis jaunums pavārgrāmatai ir katras receptes nobeigumā dotais ārsta padoms.
Libānas virtuve, protams, ir daudz bagātāka par 101 ēdienu, kā nosaukta pavārgrāmata. Hosams spriež, ka recepšu pietiktu vēl vienam tikpat biezam izdevumam, taču jau ar sarežģītākiem ēdieniem. Šoreiz izvēlējušies tādus, kas produktu un gatavošanas dēļ Latvijā nesagādātu lielas grūtības.
Ja nu kaut kā trūkst, piemēram, desertos biežāk pieminētā apelsīnu ziedu ūdens vai rožūdens, varot pasūtināt interneta veikalā “dukkan.lv”. Vai turpinājums sekos? “Nu grāmatas beigās jau rakstīts “Uz tikšanos!”,” nosaka Linda un Hosams.
* Rakstā un arī grāmatā Latvijā pazīstamajam humosam izmantota šī ēdiena izruna arābu valodā – hummus.
