Pēteris Apinis. Ziemassvētki kristiānisma dzimtenē – miers uz zemes, cilvēkiem labs prāts, cilvēcei nevajag karu
1
Pāri galvenajai Libānas šosejai (no Beirūtas uz Tripoli) Zoukā (13 km uz ziemeļiem no Beirūtas, 90 m virs jūras līmeņa) raugās itāļu mākslinieka Ernesto Pallīni 1952. gadā veidotā statuja Karalis Jēzus Kristus. 12 metrus augstā un 75 tonnas smagā statuja novietota uz baznīcas torņa vietā. Piecdesmitos gados celtā baznīca ir pārsteidzošs arhitekta darbs.
Šeit ir Ziemassvētki, fantastiski spēlē ērģeles (elektriskās), dzied izcils tenors, bet viņam aiz muguras vīru dubultkvartets, kurā tiešām ir ļoti dažādu tautu dēli, gan blondi, gan melnīgsnēji. Viņu balsis ir tādas, kas laimīgu darītu katru operu, bet šeit viņi tikuši izcilā baznīcas akustikā.
Jau divas nedēļas Libānā nav kara. Beirūtā, kur bumbas un raķetes nekrita (bet 40 kilometru attālumā bija reāls karš!), Ziemassvētki pilnībā aizgaiņājuši sliktās kara domas. Pa ielām braukā mašīnas, apliktas ar led lampiņu virtenēm, katrā miestā izvietota mākslīga egle. Vīri dzied ziemassvētku dziesmas. Kaut kur augšā uz visu noraugās balts 12 metrus augsts Kristus. Škiet, visi ir aizmirsuši karu, sabumbotās ēkas, skolas un slimnīcas, kā arī mirušos cilvēkus. Kristīgā pasaule saka – cilvēkiem labs prāts.
Bet es jums nolēmu pastāstīt par maronītiem – tā ir Libānas etnoreliģiska grupa, kas iespējams vispārliecinošāk nes Kristus vārdu pasaulē, un dara to no savām vēsturiskām saknēm. Viņi mīl Kristu, mīl Jaunavu Mariju, tic gan Vecajai, gan Jaunajai Derībai līdz kauliem dziļi. Par maronītu kopējo skaitu pasaulē ir daudz dažādu skaitļu; dažādos avotos – starp 7 un 12 miljoniem. Visvairāk maronītu mīt Brazīlijā – kādi 3 vai 4 miljoni, bet Libānā dzīvo aptuveni pusotra miljona maronītu. Vēl lielas maronītu grupas rodamas ASV, Kiprā un Argentīnā.
Maronītu dzimtene ir Vidusjūras austrumu daļa un Levante, un šīs baznīcas locekļi pieder pie Maronītu baznīcas. Lielākā koncentrācija tradicionāli ir bijusi pie Libānas kalna. Maronītu baznīca ir Austrumu katoļu sui iuris īpašā baznīca, kas ir pilnīgā vienībā ar pāvestu un pārējo katoļu baznīcu.
Maronīti savu nosaukumu atvasina no 4. gadsimta sīriešu kristiešu svētā Marona, kuru godina vairākas kristīgās tradīcijas. Maronītus bieži vien saista arī ar Jāni Maronu, pirmo maronītu patriarhu, kurš valdīja 685–707 gadā, bet viņi ir dažādas personas no dažādiem laikiem. Viņu sekotāji no savas iepriekšējās dzīvesvietas Sīrijā pārcēlās uz Libānas kalna teritoriju un izveidoja maronītu baznīcas kodolu.
Agrīnie maronīti bija hellēnizēti semīti, Bizantijas Sīrijas iedzīvotāji, kas runāja grieķu un sīriešu valodā, Pēc tam, kad Levantē varu pārņēma musulmaņi, maronīti spēja saglabāt neatkarīgu statusu Libānas kalnā un Vidusjūras piekrastē, saglabājot savu kristīgo reliģiju un pat atšķirīgo Libānas aramiešu valodu līdz pat 19. gadsimtam. Mūsdienās maronīti galvenokārt identificējas kā maronītu izcelsmes vietējie libānieši, kā arābu kristieši vai kā feniķiešu pēcteči. Visi Libānas prezidenti (manuprāt, izņemot divus) ir bijuši maronīti, turpinot Nacionālā pakta tradīciju, saskaņā ar kuru premjerministrs vēsturiski ir bijis sunnīts un Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs vēsturiski ir bijis šiīts.
Maronīti laipni uzņēma Pirmā krusta karagājiena iekarotājus kristiešus 1096. gadā. Vairāku gadsimtu laikā maronīti bija nošķirti no pārējās kristīgās pasaules, bet viņi apgalvo, ka visu laiku bijuši pilnīgā vienībā ar katoļu baznīcu.
Druzu un kristiešu attiecības ir raksturojamas ar harmoniju un mierīgu līdzāspastāvēšanu, līdz 1860. gada Libānas kalna pilsoņu karu kara laikā 19. gadsimtā Libānas druzi 1860. gada konflikta laikā nokāva aptuveni 11 000 Libānas kristiešu, un daudzi maronīti metās bēgt uz Ameriku un Eiropu.
Maronītu baznīcas uun tajā noritošā darbība man vairāk atgādināja pareizticīgo baznīcas, bet maronīti ir ļoti cieši saistīti ar katoļu baznīcu (katoļu sui iuris īpašā baznīca).
Beirūta
Beirūta ir viena no pasaules dižajām galvaspilsētām. Veca un moderna, superbagāta un pamesta, banku galvaspilsēta, kurā valda nesaprotamas pretrunas un kuras raksturā savijas izsmalcinātība un kosmopolītiskums ar provinciālismu un lokālpatriotismu tādā apmērā, ka pat ceļarādītāji uz lidostu 90% gadījumu rakstīti tikai arābu valodā ar arābu burtiem. Nu gluži kā sabiedriskajās tualetēs – nav piktogrammu, nav mums ierasto latīņu burtu, ir divas vaļējas durvis ar pierakstu arābu valodā.
Lāga nevaru pateikt – cik iedzīvotāju dzīvo pašā Beirūtā. Tautas skaitīšana Libānā pēdējo reizi notikusi 1932. gadā. Dažādi dati – sākot no 900 tūkstošiem, beidzot ar 2 miljoniem. Vairums bēgļu no Sīrijas, Jordanijas un Palestīnas alkst apmesties un rosīties Beirūtā. Četras no 12 oficiālajām palestīniešu bēgļu nometnēm Libānā atrodas Beirūtā.
Beirūtā notiek nepartraukta debesskrāpju un augstceltņu būve, mašīnas ir par pakāpi dārgākas, glaunākas un lielākas nekā citviet Libānā. Diezgan grūti pateikt, kur Beirūta sākas, kur beidzas, piemēram – visus 80 kilometrus līdz Tripolei gar autostrādi ir augstceltņu veida apbūve. Beirūta rada ļoti bagātas pilsētas iespaidu.
Beirūtā cilvēki mituši vismaz 5 tūkstošus gadu pirms Kristus, bet oficiālos avotos pilsēta pirmo reizi minēta Ēģiptes Tell el Ammunira vēstulēs 15 gadsimtā pirms mūsu ēras. Šis Ammunira no Beirūtas nosūtīja trīs vēstules Ēģiptes faraonam klinšraksta plāksnēs.
Izrakumos pilsētas centrā rodami feniķiešu, hellēnisma, romiešu, arābu un osmaņu laikmeta drupu slāņi.
Līdz 1975. gadam valsts tika uzskatīta par arābu pasaules banku galvaspilsētu, un to plaši dēvēja par “Tuvo Austrumuu Šveici”, pilsēta piesaistīja tik lielu tūristu skaitu, ka to dēvēja par “Tuvo Austrumu Parīzi”. Libānas pilsoņu kara laikā no 1975. līdz 1990. gadam pilsēta tika sadalīta starp musulmaņu rietumu daļu un kristiešu austrumu daļu. Pilsoņu kara laikā pilsētas centrālais rajons, tieši tas, kur pirms kara norisinājās vairums komerciālo un kultūras aktivitāšu, kļuva par pamestu (“nelaiķa”) zemi.
Daudzi pilsētas iedzīvotāji aizbēga uz citām valstīm. 1983. gadā tika uzspridzinātas Francijas un ASV kazarmas, nogalinot 58 franču un 241 amerikāņu karavīru.
Pēc ilgā un postošā kara Beirūta tika atjaunota, pārveidotais pilsētas centrs pacēlies debesskrāpjos, lielas superjahtu piestātnes, osta kā Tuvo Austrumu vārti, veikali, krogi un naktsdzīves rajoni atjaunojuši tūristu interesi. Beirūtā mīt Libānas valdība, un Beirūtai ir galvenā loma Libānas ekonomikā. Tā ir slavena ar saviem teātriem un kultūras centriem.
Beirūtā vasaras ir karstas un mitras, rudens un pavasaris – īpaši patīkams un vēss, bet ziema – lietaina, lietu arī baudīju trīs dienas nakšņodams Beirūtā.
19. gadsimtā Beirūta kļuva par arābu intelektuālās darbības centru. Pilsēta, ko ar ūdeni apgādāja britu uzņēmums, bet ar gāzi – franču uzņēmums, uzplauka, eksportējot zīdu, ko audzēja netālajā Libānas kalnā.
Franču inženieri 1894. gadā izveidoja modernu ostu un 1907. gadā – dzelzceļa līniju pāri Libānai uz Damasku, drīz Francijas ietekme šajā reģionā pārsniedza jebkuras citas Eiropas lielvalsts ietekmi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma pēc Pirmā pasaules kara Beirūta kopā ar visu Libānu tika pakļauta Francijas mandātam.
Libāna ieguva neatkarību 1943. gadā, un Beirūta kļuva par tās galvaspilsētu un palika arābu pasaules intelektuālā galvaspilsēta, kā arī nozīmīgs tirdzniecības un tūrisma centrs līdz 1975. gadam, kad valstī sākās nežēlīgais pilsoņu karš. Bet jau pirms tam sākās politiska spriedze. Beirūta kļuva par ievērojamu palestīniešu pretošanās organizāciju centru pēc 1967. gada arābu – izraēliešu kara un kļuva par kustības galveno mītni pēc Palestīnas atbrīvošanas organizācijas (PLO) sagraušanas Jordānijā 1970. gadā.
Reaģējot uz uzbrukumu El Al lidmašīnai Atēnās 1968. gada 28. decembra naktī, Izraēlas armijas komandieri sarīkoja negaidītu uzbrukumu Beirūtas lidostai un iznīcināja 13 civilās lidmašīnas, kas piederēja Libānas lidsabiedrībai Middle East Airlines.
Kopš kara beigām 1990. gadā Libānas iedzīvotāji atjauno Beirūtu, un līdz 2006. gada Izraēlas un Libānas konflikta sākumam pilsēta bija nedaudz atguvusi savu Tuvo Austrumu tūrisma, kultūras, intelektuālā centra, tirdzniecības, modes un plašsaziņas līdzekļu centra statusu. Tomēr šobrīd Beirūta ievērojami zaudē Dubajai un Abu Dabī, kur globālā ļaužu piesaiste ir daudz lielāka. Pie kam – daudzi Libānas arhitekti, celtnieki, inzenieri gan pilsoņu kara laikā, gan pēc tam devās uz Sauda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem; Tuvējos Austrumos mēdz teikt, ka beirutieši uzcēla Dubaju un Abu Dabi.
Izraēlas un Hizballah konflikts 2006. gada jūlijā un augustā radīja Beirūtas infrastruktūrai 3,6 miljardus ASV dolāru lielus zaudējumus. Izraēlas veiktā bombardēšana nodarīja postījumus daudzās Beirūtas daļās, jo īpaši šiītu apdzīvotajās Beirūtas dienvidu priekšpilsētās. Starptautiskie donori deva miljardu dolāru atjaunošanai un rekonstrukcijai.
Kā jau rakstīju, 2020. gada 4. augustā vairāki amonija nitrāta sprādzieni Beirūtas ostā izraisīja lielus postījumus, nogalināja 220 cilvēkus un vismaz 6000 savainoja. Jāteic – tikai četrus gadus pēc katastrofas ostā ir veikts milzu rekonstrukcijas darbs un norit braša celtniecība.
Beirūtā ir izvietotas daudzas starptautiskas organizācijas – Apvienoto Nācijuu Organizācijas Ekonomiskās un sociālās komisijas Rietumāzijā (ESCWA) galvenā mītne, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) un UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) reģionālie biroji atrodas Beirūtā un aptver arābu pasauli. Beirūtā atrodas arī Arābu gaisa pārvadātāju organizācijas (AACO) galvenā mītne.
Libānā (bet Beirūta finansiālā ziņā nozīmē 60–70% Libānas ekonomikas) ir konkurētspējīgs un brīvā tirgus režīms un spēcīgas tirdzniecības tradīcijas. Privātīpašums ir vispārpieņemts un veicināms, bet lielākā daļa sabiedrisko pakalpojumu pieder valdībai. Zemes likumi līdzinās Francijas un ASV likumiem.
Beirūtas Rafika Hariri starptautiskā lidosta tika atvērta 1954. gadā, atrodas dienvidu piepilsētā, kurā valda šiītu režīms. Šķiet, ka lidosta ir novecojusi salīdzinot ar Dubajas un Abu Dabi lidostām, un nespēj konkurēt tranzīta tirgos.
Beirūta ir viena no reliģiski visdaudzveidīgākajām Tuvo Austrumu pilsētām, un pilsētas vēsturē ir bijuši politiski konflikti, jo kristiešu un musulmaņu dalījums ir aptuveni vienāds. Tur ir deviņas galvenās reliģiskās grupas (musulmaņi sunnīti, musulmaņi šiīti, druzi, maronītu katoļi, grieķu pareizticīgie, grieķu katoļi, armēņu pareizticīgie, armēņu katoļi un protestanti). Reliģiskās iestādes nodarbojas ar laulību, laulības šķiršanu un mantošanu.
Libānas Universitāte ir vienīgā valsts augstākās izglītības iestāde Beirūtā, bet Beirūtā atrodas vēl dažas no atzītākajām Tuvo Austrumu augstskolām, piemēram, Beirūtas Amerikāņu universitāte, Sentdžozefa universitāte, Haigaziana universitāte.
Nacionālais muzejs ir galvenais arheoloģijas un vēstures muzejs Tuvējos Austrumos. Tajā ir izstādīti aptuveni 1300 unikāli eksponāti, sākot no aizvēstures laikiem līdz Mamluku viduslaiku periodam. Libānas pilsoņu kara laikā 1975. gadā muzejs atradās frontes līnijā, kas atdalīja karojošās frakcijas.
Saskaņā ar valdības datiem Beirutas iedzīvotāji ir vairāk vai mazāk vienmērīgi sadalīti starp musulmaņiem un kristiešiem. Tomēr, tā kā nav ticamu statistikas datu, šo oficiālo pieņēmumu nekad nav bijis iespējams pārbaudīt. Liela skaita šiītu ieplūšana Beirūtā pilsoņu kara laikā, iespējams, izmainīja iedzīvotāju līdzsvaru par labu musulmaņiem. Abu reliģisko grupu – gan kristiešu, gan musulmaņu – pārliecinošais vairākums etniski ir arābi, bet to veido arī palestīniešu bēgļi, Sīrijas bēgļi, kurdu etniskā minoritāte.
Pastāvīgi visos rakstos un publikācijās tiek uzsvērts, ka Beirūta ir vieta bez cenzūras, tādēļ šeit raida un drukā brīvas domas.
Ziemassvētkos ar Libānas pieredzi
Libāna ir ļoti trausla valsts, kas ir izveidota no grūti samierināmiem politiskiem spēkiem. Prezidents – kristietis, valdības vadītājs – sunnīts, bet parlamenta spīkeris šiīts. Trūkst lēmumu pieņemšanas jaudas, milzīga inflācija un diezgan nekontrolēts valūtas kurss. Valsts tērē vairāk nekā 5% līdzekļu militārām vajadzībām, iesauc dienestā gan kristiešuus, gan sunnītus, gan šiītus, bet tiklīdz pieaug politiska spriedze, karavīri sadalās pēc reliģiskās piederības. Cik var saprast, Libānas armija nav gatava kontrolēt situāciju valsts dienvidu daļā, tādēļ to spiestas darīt Apvienoto Nāciju daļas (arī vairāki latviešu virsdienesta karavīri pastāvīgi atrodas Libānā)
Izcila arhitektūra un celtniecības jaudas, īpaši Beirūtas piepilsētās un Libānas kalnā. Ļoti liela iedzīvotāju ekonomiskās noslāņošanās.
Dinvidos smagas šī gada kara sekas – katrā Dienvidlibānas ciemā vai pilsētā sagrautas ēkas, kas tiek aizvāktas.
Neuzticība cilvēku vidū, īpaši šiītu apdzīvotās teritorijās. Domāju, ka tas atsaucas arī uz tūristiem, tādēļ tūrisms iet un ies mazumā.
Neticama emigrācija – labākie celtnieki, ekonomisti, arhitekti, ārsti pārceļas galvenokārt uz Sauda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Nesapratne, kas notiek Sīrijā. Sīrijas bēgļu pulki nav ieradušies, Libāņi nesaka, ka apvērsuums ir noticis, viņi saka, ka Asads ir Maskavā, bet viņš ir prezidents.
Ziemassvētku vakariņās biju aicināts pie vietējās patrīciešu, kristiešu ģimenes, no kuras cēlies arī Latvijas ortopēds Visams Rafaels. Brīnišķīga Libānas ēdmaņa, globāls skatījums, interesantas vestures skices. Un atziņa – karu redzējām televizorā, kaut šāva, bumboja un spridzināja tepat 40 kilometru attālumā. Bet šodien ir Ziemassvētki. Miers virs zemes. Kristieši ir vienīgā reliģija, kas nepieprasa citas reliģijas pārstāvjus nogalināt. Un Kristīgā pasaule cer, ka pār šo Dieva svētīto, bet cilvēku nepārtraukti postīto zemi beidzot atnāks miers. Libāna ir visilgāk civilizētā vieta uz zemeslodes, bet, nekad nav nodzīvojusi bez kara vai pilsoņu kara gadsimtu, bet pēdējā gadsimta laikā militāras aktivitātes ar civiliedzīvotāju upuriem vidēji notikušas 15–20 gadu laikā.
