Ziemassvētki bez Grinča. Ilze Kļaviņa vērtē tendences profesionālajā teātrī bērnu auditorijai 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Interese par izrādēm mazajiem skatītājiem tradicionāli kāpinās decembrī un janvārī. Gadumijas nozīme ir vēl jo vairāk īpaša, ja ielūkojamies teātra vēsturē. Bērniem veltītā profesionālās skatuves mākslas virziena izcelsme saistīta ar 19. gs. beigām, kad Ziemassvētku laikā teātri sāka rādīt tematiskas izrādes jaunākajai auditorijai.
Tad pielāgoja lugas pieaugušajiem, jo īpašas dramaturģijas nebija. Lielbritānijā Ziemassvētku tematiku attēloja ar populārajiem pantomīmas un mūzikla elementiem, vācvalodīgajās zemēs bērni vairāk skatījās baletus un pasakas, parīzieši aizrāvās ar uguņošanu, Vīne bija slavena ar burvju mākslinieku meistarību.
Kopīgais bija tas, ka audzinošiem elementiem parasti bija maz sakara ar izklaidējošo šovu, tā teikt, morāle par sevi, prieks atsevišķi. Bet pirmā īpaši bērniem sarakstītā luga ir skotu rakstnieka Džeimsa Berija “Pīters Pens” 1904. gadā, tās pirmiestudējums notika Vestendas teātrī Londonā.
Runājot par teātra attīstību, nozīmīgs ir fakts, ka ap šo laiku cits pilsētas teātris – Old Vic Theatre – tā direktores Lilianas Beilisas vadībā uzsāka ievērojamu bērnu teātra programmu – Viljama Šekspīra lugu adaptāciju izrādes toreizējās Britu impērijas skolās.
Neatnākušie rūķi, sniegbaltītes un vecīši
Pie mums 2020. gada Ziemassvētki pagāja bez profesionālu teātra kompāniju publiskiem priekšnesumiem, kas skaidrojams ar epidēmijas ierobežojumiem. Izņēmums ir ieraksti, ko piedāvāja Latvijas Leļļu teātris (iepriekšējās sezonas izrāde “Sidraba egle”) un Liepājas pilsētas Leļļu teātris (pie jaunā iestudējuma atgriezīšos raksta noslēgumā).
Bija pieejami arī Latvijas Nacionālās operas ieraksti ar Pētera Čaikovska baletu “Riekstkodis” (ar Jūliju Braueri un Kārli Cīruli galvenajās lomās, horeogrāfs Aivars Leimanis, diriģents Mārtiņš Ozoliņš).
Žēl par nenotikušajām izrādēm un neatnākušo Ziemassvētku vecīšu neatnesto prieku, kas parasti piepilda decembra noskaņas un pilda atmiņu krājumus ilgam laikam. Un te vietā jautājums par žanra kvalitātēm, atceroties citos gados piedzīvoto mākslas surogātu jeb “haltūras” klātbūtni raibum raibo eglīšu pasākumu vidū.
Lai atceramies neskaitāmus uzvedumus, kas ik gadus rāda Grinča formālu pāraudzināšanu, un tad, mjāā, mākslas klātbūtnes sajūta mazinās. Skumstot par tukšumu 2020./2021. gadumijā, žēlumu vairo pēdējos gados izaugusī jauno mākslinieku paaudze šajā laukā, kas strādā nopietni un radoši interesanti.
Atšķirīgs ātrums un citādas spēles vietas
Kas atšķir mūsdienu iestudējumus bērniem no pieaugušo izrāžu profila? Kādas ir raksturīgās un aktuālās tendences? Pirmkārt, teātris bērniem ir vairāk izjūtu un iztēles māksla. Te nav intelektuālu tekstu un bieži arī teksts vispār ir mazsvarīgs, tas savukārt ļauj bērnu izrādēm vieglāk ceļot pāri valstu un valodu robežām, darot mākslu bērniem demokrātiskāku un globāli atvērtāku.
Aktuālais piemērs ir Liepājas Leļļu teātra objektu izrāde “Kur zirgi”, kas 2020. gadā no 22. līdz 24. oktobrim piedalījās Lietuvas starptautiskajā leļļu teātru festivālā “Pūķis”. Režisores Lienas Šmukstes, scenogrāfes Pamelas Butānes un dramaturģes Annas Belkovskas kopdarbs, kas ir aktīvā repertuārā, bērniem saprotamā veidā aktualizē mūsdienās tik svarīgo vides piesārņojuma tematu.
Liepājnieki uzskata, ka līdzdalība dažādos festivālos vienmēr sniedz iedvesmu un jaunas idejas, ļaujot gan iegūt kolēģu novērtējumu un celt pašapziņu, gan arī pašiem saprast, kas ir sasniegts.
Otrs atšķirīgais aspekts ir mobilitāte. Uzskatāmi to rāda izrādes, kas notiek skatītāju ikdienišķās vietās – skolas klasēs, sporta zālēs. Veiksmīgie un aktuālie klases izrāžu piemēri ir “Istabas” teātra “Klusētāji” un Ērika Vilsona “Pazudušais dēls” pēc Blaumaņa motīviem, kas aktīvi apceļo novadus un ko finansiāli atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Noteikti šādu izrāžu būtu vairāk, ja VKKF mērķprogramma bērnu un jauniešu izrādēm nebūtu pārveidota un savienota ar visu veidu kultūras un mākslas piedāvājumu skolēniem.
Un trešais atšķirīgais – mūsdienu bērnu uztvere. Jaunie trāpa mērķauditorijas izjūtā, kas digitālās vides ietekmē prasa citu ātrumu, koncentrētu intensitāti un ko veiksmīgi uzrunā, piemēram, režisora Viestura Roziņa, scenogrāfa Valtera Kristberga un gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera sadarbības rezultāts Valmieras teātrī “80 dienās apkārt zemeslodei” (2017).
Daļa izrāžu aktualizē mūsdienu bērniem tik svarīgo aktīvo dzīvesveidu, režisora Toma Treiņa izrādē “Pagalms atdzīvojas” (2019) aktieri mazo skatītāju jautājumus, piebildes un komentārus veikli iepin savā spēlē un tieši tas ir kontakts un process, kas izrādes atgriezenisko saiti padara dzīvīgu.
Atsaucoties uz bērnu vidē nozīmīgo racionālo izziņu, aizvien vairāk ir lekciju, laboratorijas žanra iestudējumu (līdzīgi kā Jurija Djakonova laboratorija “BZIK!” (2018) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī), aicinot publiku uz līdzdomāšanu un uzdevumu risināšanu.
Režisores Paulas Pļavnieces iestudējumi balstās uz šai auditorijai raksturīgu un saprotamu formu – spēlēšanos. Ne vien sižetiski, bet arī saturiski saspēle ar publiku kļūst par izziņas veidu, intrigu un kopīgi ar ģimeni pavadītu laiku. Par iemeslu rotaļai var kļūt gandrīz jebkas. Piemēram, izrādes “Perturbons” (2019, radošā apvienība “Kvadrifrons”) varoņi azartiski šifrē dīvaino nosaukumu, un procesam noder zilbju rotaļas.
Spēle raisa kopības sajūtu, ko publika atzinīgi novērtē: “Izrādes mijiedarbība ar skatītājiem ir nepiespiesta un brīva – nevienam nekur pret paša gribu nav jāiet un jāpiedalās.” Turklāt bērni paši izvēlas, kā sauks viņu palīgu izmeklētāju komandu, kas meklēs pazudušo draugu.
Tieši te un tagad
Jaunie režisori attiecas pret bērniem skatītājiem kā līdzvērtīgiem, viņi maina tradicionālo pamācošo toni no didaktikas uz rotaļu, atsakās no teatrālas distances un panāk aktīvu mijiedarbību.
Režisors Kārlis Krūmiņš organizē izrādes kā piedzīvojumus netradicionālās vietās ārpus skatuves, rosinot visiem iesaistīties dokumentālā vidē. Vairāki Krūmiņa autordarbi piedzīvoja pirmizrādes Valmieras vasaras teātra festivālā – “Nāc laukā!” (2016) notiek pagalmā, bet “Štābiņš” (2017) – mežā pie bunkura.
Mazā skatītāja “redzēšana” ir aktiera un režisora Jāņa Znotiņa īpašā kvalitāte – režisora radošajā profilā satiekas delartiski viegla spēle ar iztēles gleznām, bet izrāžu temati veltīti būtiskiem, bieži smagiem dzīves jautājumiem.
Tas redzams Valmieras Drāmas teātrī tapušajās izrādēs “Staburaga bērni” (2016), “Nekas” (2018), “Cilvēkam vajag suni” (2020), arī neatkarīgā “Istabas” teātra iestudējumos “Tētis” (2019), “Puika ar suni” (2020). Znotiņš uzsver: “Pirmām kārtām es gribu (..), lai teātris ir dzīvu cilvēku brīnums, kur aktieri var būt tas un tas, arī suns, un viss pārējais, ka tas nav noslēpts aiz tehnoloģijām.”
Digitālais formāts
Aktrises un režisores Ingas Tropas-Fišeres meklējumi bērnu izrādēs ir ļoti dažādi. Līdz šim spēcīgākie atradumi ir sajūtu piedzīvojumi, kur priekšmetu un to vieliskuma izpēte tuvina mazo skatītāju uztveri darba emocionālajai būtībai.
Vairāki viņas iestudējumi balstās mitoloģijas un mītiskās pasaules (teiku, ticējumu u. tml.) inscenējumos un piedzīvojuma elementos kā “Kā saule gadījās” (2012, DDT), “Baltās grāmatas” uzvedums pēc Jāņa Jaunsudrabiņa (2013, DDT) Rēzeknes teātra “Joriks” indiāņu stāsti “Drebošā telts” (2017).
Režisore eksperimentē ar digitālo vidi izrādē “Alise Brīnumzemē” (2019) pēc Luisa Kerola darba motīviem (mākslinieks, lietotnes SAN autors Gints Gabrāns). Mērogā plašais Latvijas Nacionālā teātra lielās zāles multimediālais iestudējums režisores idejām paver jaunas robežas, aizraujošā spēļu pasaule iegūst pārsteidzošu telpu, tradicionālā skatuve – jaunu izteiksmi, daļa skatītāju to atzīst par lielisku iestudējumu. Taču digitālā forma pakļauj un izsmeļ teātri kā dzīvu mākslu, konkrēti – aktieru darbībai atstāta minimāla, vairāk ilustratīva nekā emocionāla vieta.
Digitālā vidē notiek arī režisoru Pamelas Butānes un Beatrises Zaķes tiešsaistes darbs “Vol.1 Antiņš” (2020), kas veiksmīgi iesaista bērnu skatītāju norisē, piemēram, ļauj aktierim sarunāties ar skatītājiem, kuriem savukārt ir iespējas izlemt, kā varonim rīkoties konkrētā izrādes situācijā.
Tiešsaistē bija baudāma arī 2020. gada decembra vienīgā pirmizrāde “Ziemassvētku vecīšu dumpis”, ar ko Liepājas Leļļu teātris sagādāja dubultpārsteigumu. Tajā kā režisors debitē populārais Latvijas Leļļu teātra aktieris Aleksandrs Jonovs, kas ar radošo komandu pirmo reizi strādā Liepājā.
Rezultāts ir apburoša miniatūra par ceļojumu, kam kameras filmētie tuvplāni piešķir papildu kustību un kvalitāti. Brauciens no ziemeļiem uz dienvidpolu, tikšanās ar milzu haizivīm, dāvanu maisu atvēršana, un vajag tikai dažas mūzikas taktis, aktieru rokas, kas darbina mazas lellītes, lai iztēle uzburtu ainu par brīnumainiem notikumiem, kam mēs spējam noticēt Ziemassvētku tradicionālās romantiskās izjūtās.
Gaidot vasaru un Valmieras vasaras teātra festivālu, kas tradicionāli notiek augustā un kas šogad adresēts tieši bērnu auditorijai, ir cerības uz jaunām izrādēm un radošiem svētkiem.
Process turpinās, meklējot teātra un digitālās hibrīdformas, attīstot mijiedarbību starp publiku un mākslas notikumu, un izrādes bērniem rāda dzīvu un vajadzīgu teātri, kas stāsta par šodienu, dzīvi, attiecībām, emocijām tieši te un tagad.
