Ziemassvētki: ar zīdpapīrā tītām bonbongām 0
Anita Bormane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Ģenerālim Peniķim – cienīgu troņmantinieku, ģenerālim Radziņam – beidzot apprecēt visskaistāko sievieti no armijas aprindām, ģenerālim Francim – visu gadu ēst mežbuku cepešus, ģenerālim Kalniņam – lielgabalu, kas šauj no Rīgas līdz Maskavai, pulkvedim Grīnbergam – militāratašeja posteni skaistajā amazoņu zemē, Artūram Bērziņam – Piebalgā atklāt savu teātri, Amandai Rebānei-Libertei – piedzīvot brīdi, kad Ludolfu Libertu uzaicina par galveno dekoratoru Parīzes “Grand Opera”, Kārlim Ulmanim – Ministru prezidenta portfeli uz 33 gadiem.”
Tik krāšņu un devīgu dāvanu buķeti dāsnās “Aizkulises” bija gatavas dalīt 1927. gada Ziemassvētkos. Laikā, kad pandēmijas laika ierobežojumu dēļ daudziem Latvijā šoziem tie būs pavisam klusi un varbūt arī skumji un vientuļi, “Mājas Viesis” nolēma uzburt svētku sajūtu, it kā iekāpjot laika mašīnā un nokļūstot mūsu vecvecāku laikā. Ar distanci tas laikmets var šķist kā ar sidraba lentīti apjozts, tomēr tā būtu alošanās – arī toreiz netrūka sāpju, nesaprašanās, trūkuma un posta, 30. gadu sākums bija smagas saimnieciskas krīzes posms, un nereti tam visam pievienojās smagas slimības, ar kurām cīnīties bija nesalīdzināmi smagāk nekā mūsdienās.
Lai arī laiki nereti bija grūti un sarežģīti, Ziemassvētki tika svinēti gan katrā ģimenē, gan sabiedriskajās organizācijās, gan diplomātiskajā korpusā un valdībā. Ģimenēm galvenais dienas pasākums bija gājiens uz svinīgo vakara dievkalpojumu tuvējā baznīcā, netrūka savstarpējas apdāvināšanās, notika krāšņas augstākās sabiedrības balles, dinejas, greznas five o’clock (pēcpusdienas tējas) ceremonijas, politiķi šajā laikā devās medībās – piemēram, uz Ugāles mežiem –, viesi mēdza ciemoties, tērpušies maskās, bieži šajā laikā arī plānoja kāzas un citus ar ģimeniskām vērtībām saistītus sarīkojumus.
“Tauta sāk garīgi izveseļoties”
“Ziemassvētki mums atgādina: esi cilvēcīgs, topi pilnīgāks, aizmirsti naidu. Kur kailais egoisms valda, vai tas parādās atsevišķa cilvēka vai veselas tautas dzīvē, tur trūkst lielu kopideālu un nākamības. Bet taisni mums, kas esam kara postīti, svešu varu mocīti, brīvību un patstāvību atguvuši, jāatraisa visi garīgie svētki, lai laimīgi varētu atrisināt savas nacionālās eksistences jautājumu. Mums jānostiprinās materiāli, bet vēl vairāk garīgi, jo gars ir tas, kas visam vērtību dod,” 1921. gada Ziemassvētku priekšvakarā “Jaunākajās Ziņās” aicina publicists un teātra kritiķis Artūrs Bērziņš (1882–1962).
Pirmajos Ziemassvētkos 25. decembrī Nacionālajā operā izskan Jāņa Mediņa opera “Uguns un nakts” ar Ādolfu Kaktiņu Lāčplēša lomā un Mildu Brehmani-Štengeli kā Spīdolu, savukārt Otrajos Ziemassvētkos tiek rādīts “Loengrīns” ar Rūdolfu Bērziņu titullomā. Toties Nacionālajā teātrī var skatīt Annas Brigaderes “Sprīdīti”, bet Dailē – Meterlinka skaisto sapni “Zilais putns”. Toties pelēkajā ikdienā visiem nākas rēķināties ar to, ka “taupības princips mūsu jaunās valsts saimniecības dzīvē ir uz dienas kārtības” (“Brīvā Zeme”, 1921. gada 24. decembrī), lai gan “uz ilgu laiku tādi nodokļi izturami nebūs”.
28. decembrī laikraksts secina: “Ziemassvētki šogad atzīmēti ar mieru un kārtību. Pa visiem svētkiem pat policijai ne tikai nav bijis darīšanu ar kādiem noziegumiem, bet pat ne ar pārkāpumiem. Šī iepriecinošā parādība liecina, ka tauta sāk garīgi izveseļoties un atsvabināties no ilgā kara sekām.” Daudzi tomēr Rīgā paliek bez eglītēm, jo tirdzniecība ar tām nodota Kara invalīdu sabiedrībai, kas ar pienākumu netiek galā. Ziemassvētku laikā Rīgā caurbraucot ierodas 198 vācu karagūstekņi, 37 Latvijas sūtniecības darbinieki no Krievijas un arī 24 Krievijas kurjeri ar sazin kādām mantām kravā.
Dāmas dejo viena ar otru
Viena no sabiedriskajām organizācijām, kas aizvien izcēlās ar skaistām Ziemassvētku svinībām, bija Bertas Pīpiņas (1883–1942) vadītā Latvju sieviešu nacionālā līga. 1926. gada ballē piedalījās 70 dāmas, no kurām, pēc “Aizkulišu” novērojumiem, tikai piecas ģērbušās “tautiskos uzvalkos un no tām – vēl divas krievietes”. Eglīte bijusi skaista, pacienājuši arī labi, tomēr starp dāmām bijis tikai viens jauns vīrietis – mākslinieks, kurš “saņemts tik silti, ka nabadziņš aizskrēja prom”. “Dāmas dejoja, saprotams, viena ar otru, jo kavalieru nebija.”
Starp daudzajiem rautiem ir arī Angļu institūta balle Amatnieku biedrībā – skatuve dekorēta ar laurukokiem un visa programma – angļu valodā.
1927. gada Ziemassvētkos pieņemšanu rīko ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns (1888–1964, amatā no 1926. gada 18. decembra līdz 1928. gada 23. janvārim). Nams Valdemāra ielā 13 laistās vienās ugunīs, un vakariņas notiek arī pie dažiem citiem ministriem, bagātīgi “upurējot Bakham”. 1929. gada Ziemassvētkos viesus sagaida tā laika ārlietu ministrs Antons Balodis (1880–1942, amatā no 1928. gada 24. janvāra līdz 1930. gada 4. decembrim) – galdi klāti a la fourchette, spēlē kvartets, un dāmām ir iespēja izdejoties.
“Aizkulises” gan aizrāda: “Mūsu kara invalīdi un atbrīvotāji, kas cieš trūkumu un badu, gan paceļ balsis pret šādiem rautiem.”
1927. gadā Ziemassvētkus svin arī Rīgas Centrālcietumā ieslodzītie, bet 14 tiek amnestēti. Pilsētas mākslas muzejā atklāj Jāņa Jaunsudrabiņa gleznu izstādi, toties miljonāre Emīlija Benjamiņa 24. decembrī “Jaunāko Ziņu” redakcijā dala dāvanas 100 trūcīgiem bērniem, kuru “actiņas iedegas izbrīnā un priekā, kad viņi blakus lieliem maizes kurvjiem ierauga arī Ziemassvētku vecīti. Un tad sākas lūgumi – vienam maizīti, otram apavus, trešam drēbes, grāmatas, saldumus…”
Visuresošās “Aizkulises” gan 27. decembrī atmasko, ka paši izdevēji bērniem ziedojuši vien 100, bet viņu darbinieki – 95 latus, galvenie atbalstītāji bijuši Rīgas tirgotāji.
Pēc izdevuma vērojumiem, “viesības šogad notiek tikai šaura draugu loka starpā. Rauti plašākā stilā – ar pussimts viesiem – šogad vairs nav modē, līksmo maza, bet silta kompānija. Parasti viena ģimene viesojas pie otras, un tad abas pie kopējiem paziņām”.
Teatrāļu rauti un polonēze 500 viesiem
Sevišķu sabiedrības uzmanību parasti izpelnījās tas, kā svētki tika svinēti Nacionālajā teātrī un Dailē, kas parasti tika apvīts ar daudzām un dažādām pikantām niansēm. Īpaši katastrofāla izvērsusies svinēšana 1927. gadā, kad Nacionālajā teātrī uzveduši Dr. Orientācija (Valda Grēviņa, 1895–1968) radīto Šekspīra “Hamleta” dramatizējumu, kura autors, pēc “Aizkulišu” domām, “nodemonstrējis savu pilnīgu gara nabadzību”. Izrāde beigusies 15 minūtes pirms divpadsmitiem, un “nelaimīgie skatītāji” esot bijuši spiesti sagaidīt jauno, 1928., gadu uz ielas. Pēc tam aktieriem teātra foajē sarīkots rauts, kas bijis tikpat garlaicīgs un vienmuļš kā izrāde. Toties daudziem mēļu trinējiem bijis liels pārsteigums, kad teātra valdības ložā pirmoreiz parādījusies izglītības ministra Raiņa likumīgā sieva Aspazija.
Savukārt Dailē Vecgada vakarā izrādi pabeidz pusstundu pirms pusnakts, un atkal rezultāts tāds pats – skatītāji salst ārpusē. Toties pašā teātrī notiek greznas vakariņas, uz kurām ielūgti arī “septītās lielvalsts” (preses) pārstāvji un Saeimas deputāti, “labi apzinādamies, ka Dailes teātris bez preses slavas dziesmām un valsts pabalstiem jaunā gadā tālu neaizbrauks”.
Viens no skaistākajiem vakariem, kas Latvijā oficiāli noslēdza gadu, bija tradicionālais Jaungada rauts Virsnieku klubā, kur piedalījās Valsts prezidents, ministri, armijas vadība, ģenerāļi, virsnieki ar pavadonēm, militārie atašeji. Piemēram, 1928. gadā polonēzi ievada ģenerāļa Kārļa Goppera (1876–1941) sieva, tērpusies gaišā zīda tērpā, ar adjutantu, kapteini Nikolaju Ošleju, un viņiem pievienojas 500 viesu. Galds ir bagātīgi klāts à la fourchette, pasniedzot glāzes ar Latvijas vīnu. Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis (1878–1958) uzsauc: “Daudz laimes prezidentam!”, un publika uzņem tostu ar kliedzieniem: “Lai dzīvo!” Sociāldemokrāte un slavenā sieviešu tiesību aizstāve Klāra Kalniņa tērpusies lieliskā rozā tualetē, Marģera Skujenieka kundze – baltā tērpā, kas izšūts sudrabainām pērlēm, Fēliksa Cielēna sieva – gaiši violetā krepžoržeta ģērbā…
Baznīca ciet un dažādi svētku galdi
Toties 1930. gada 29. decembrī “Brīvā Zeme” vēsta, ka divas latviešu draudzes Ziemassvētku vakarā palikušas bez baznīcas. Rīgas garnizona draudze vēlas dievkalpojumu rīkot Māras (Doma) baznīcā, bet saņem no tās vācu draudzes atbildi, ka dievnams aizņemts, lai gan draudzei ir baznīcas koplietošanas tiesības, un tāpat klājas arī lielajai Vecās Ģertrūdes baznīcas latviešu draudzei.
Smagās ekonomiskās krīzes laikā “Aizkulises” sūkstās, ka “bagātnieki grib svētkos viens otru ar kaut ko pārsteigt. Uz galda tikai ārzemju vīni, liķieri un konjaki. Viņi paši lielās, ka viesības nekad lētāk par 100 000 rubļiem neiznāk”. Pieņemšanās nevajagot celt galdā “lielus kvantumus”, bet gan delikatešu dažādību, lai apmierinātu visizsmalcinātāko garšu. Vajagot latviešus radināt “nevis pārēsties un pārdzerties, bet gan pieradināt tos pie mēra sajūtas, pie takta, attīstīt latviešu gaumi un nevis padarīt tos par rijējiem, bet par gardēžiem”.
Lūk, piemērs, kas celts svētku galdā! Operdziedātāja E. Ņezvanova 1932. gada Trešajos Ziemassvētkos savus tuvākos draugus cienāja ar stirnas cepeti ar salātiem, zosi ar kāpostiem, lasi, vietējiem vīniem, liķieri un “dzidro”, kā arī bagātīgu dienvidu augļu klāstu un no rīta – punšu ar torti.
Toties latviskajā Ziemassvētku galdā nedrīkstēja iztrūkt “dzīvā labība” – pupas, zirņi –, cūkas šņukurs. Galdu un istabas greznoja ar zaļumiem un labības vārpām un iededzināja svētku eglīti.
Starp neprātu un labdarību
1934. gada ieskaņā starp pareģojumiem izskan, ka tas būšot reformu gads – Saeima aiziešot, Satversme kritīs, bet karaļi valdīs… Apbrīnojami precīza prognoze, ja ņem vērā, ka tā publicēta 1933. gada 29. decembrī.
Savukārt 1934. gada izskaņa pēc Herberta Cukura (1900–1965) Gambijas lidojuma paiet Gambijas zīmē – katrs skolas zēns sapņo nokļūt tālajā zemē un cīnīties ar lauvām, lai gan Gambijā šie zvēri nemaz nedzīvo.
Kā vēsta laikraksts “Rīts”, gada izskaņas “zelta svētdienā” Rīgas veikalos novērots par 40% lielāks apgrozījums nekā iepriekš, rosinot secināt, ka “latvieši ir jau labu gabaliņu pagājuši krīzei garām un atkal tuvojas labklājības laikmetam”. Tūkstošiem rīdzinieku pilda galvaspilsētas ielas, virinot veikalu durvis, lai iegādātos svētku mantas. “Vislabāk tirgoja saldumu veikali. Jo – kas ir Ziemassvētki bez šokolādes vīriņa, bez zīdpapīrī tītas raibas bonbongas. Pārpilni bija arī svētku tirdziņi, kur par lētu naudu varēja iegādāties egļu spožumus, brīnumsvecītes un eņģeļu matus,” raksta “Rīts”, uzsverot, ka visas šīs preces ražotas Latvijā. Secinājums – “latvietis vairs nepazīst krīzi, un mūsu dzīve ieritējusi normālās sliedēs”.
1937. gada Ziemassvētkos apmeklētājus īpaši iepriecē “eķītis” – Armijas ekonomiskais veikals. Jaunbūvētā nama apakšējā stāvā atvērts tirdziņš, bet skatlogā dekorators uzbūris īstu ziemas idilli, kurā cauri piesnigušiem mežiem un laukiem uz Rīgu ripo vagonu rinda, kas pildīta ar eksporta kokiem un sviesta muciņām.
Valtera un Rapas grāmatveikals Aspazijas bulvārī, Ķuzes saldumu veikals Raiņa bulvārī, slavenais vīnu veikals Aspazijas bulvāra un Kaļķu ielas stūrī, Kaļķu ielas Eglīša veikals ar mirdzošām, no pašas Parīzes vestām kurpītēm, M. Grīnbergas skaisto dzintara rotu veikals Aspazijas bulvārī… Šie bija vien daži obligāti pieturas punkti katram rīdziniekam ceļā uz Ziemassvētku burvību.
Gada nogales lielo svētku laiks starpkaru Latvijā bija mirdzošs, izšķērdīgs, apcerīgs, elēģisks un neprātīgs. Egoistiskas pārmērības un negausīgi vēdera prieki tajā mijās ar demonstratīvu vai patiesu labdarību un rūpēm par vājajiem un nabagajiem.
Trūcīgāko iedzīvotāju bērnu eglītēm Ministru kabinets 30. gados atvēlēja īpašus līdzekļus, un nabagākie lauku un pilsētu skolēni svētku laikā saņēma apģērbu, apavus, kaut ko no pārtikas. Skolām un ģimenēm pabalstus dalīja arī Kultūras fonds. Īpaši nopelni labdarības laukā bija pašvaldībām un pilsētu sabiedriskajām organizācijām.
Savukārt mums šie Ziemassvētki noteikti atšķirsies no iepriekšējiem, un katrs to izjutīs citādi. Tomēr, tikai nedaudz pie tā piedomājot un pacenšoties, tie var kļūt vēl lielākas mīlestības un emocionālās tuvības izjūtas apdvesti – esot atsevišķi un tomēr cieši kopā, un apzināti uzņemoties atbildību par savu un tuvāko veselību un dzīvību.
Uzziņa
“Visļaunākais tautas ienaidnieks” un citi
* Neatkarīgās Latvijas pirmsākumos vēl bija dzīvas atmiņas par “spāņu gripas” un tīfa epidēmijām kara laikā, tomēr miera laikos par “visļaunāko tautas ienaidnieku” tika atzīta tuberkuloze (dilonis), kas paņēma visvairāk dzīvību. Tomēr netrūka upuru arī citām smagajām infekcijas slimībām – difterijai, šarlakam, masalām, poliomielītam jeb bērnu triekai, izsitumu tīfam, vēdera tīfam, dizentērijai un citām.
* Kā vēstīja laikraksts “Pēdējā Brīdī”, 1932. gada Adventes laikā Rīgā bērnu vidū sākās difterijas epidēmija. Leģendārais bērnu ārsts Dr. Jēkabs Nīmanis (1892–1979) toreiz prasīja “izvest pretdifterīta potēšanu Vislatvijas mērogā”, kas gan nenotika.
* Savukārt, kā 1937. gada 31. decembrī ziņoja laikraksts “Rīts”, šajā laikā bija konstatēti saslimšanas gadījumi ar izsituma tīfu, vēdera tīfu un dizentēriju, un arī bērnu trieka bija izplatījusies ievērojami plašāk nekā iepriekš.
* 1938. gada rudenī tā izvērsās tik ļoti, ka, lai pasargātu no inficēšanās skolasbērnus, tika pat atlikts mācību gada sākums.
* Neviena no šīm slimībām starpkaru laikā tomēr neizplatījās epidēmijas mērogā, tādēļ parasti tika reaģēts ar, ja iespējams, riska grupu potēšanu, stingrākām sanitārajām prasībām u.c.
Fakts
Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu skolās Ziemassvētku eglīti varēja iedegt ne agrāk kā astoņas dienas pirms svētku brīvdienām, bet skolās ar jauktu konfesiju sastāvu, kur katoļu un pareizticīgo bērnu ir puse vai vairāk, to varēja darīt ne agrāk kā 24. decembrī (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1934. gada 1. decembrī).
