Ziemas traumas. Kā atpazīt mežģījumu, lūzumu, plīsumu 0
Ziema ir laiks, kad mums ikdienā ne tikai jāpārvietojas pa slideniem ceļiem un ietvēm, bet mēs nodarbojamies arī ar dažādiem ziemas sporta veidiem, kas diemžēl mēdz būt traumatiski. Protams, varam mācīties saudzīgi krist, sportojot vilkt ķiveri, elkoņu un ceļu sargus un visbeidzot būt možās attiecībās ar saprātu, un tomēr – traumas notiek. Ar ieteikumiem, kā iespēju robežās pasargāt sevi no ziemas traumām, dalās BENU Aptiekas pieaicinātais eksperts, traumatologs, ortopēds Andrejs Peredistijs.
Katram ziemas sporta veidam ir savas raksturīgās traumas, tomēr pazīmes par vienu vai otru dia¬gnozi var maldināt ne vien pašu cilvēku, bet arī ārstus – īpaši, ja konkrētajā medicīnas punktā nav pieejamas nopietnākas diagnostikas metodes par rentgenu, – tas nereti gadās, esot ārpus Latvijas, piemēram, kalnu kūrortā.
Ja ziemas sporta trauma gūta ārzemēs un cilvēks ir apdrošināts, vajadzētu ārstu sīki izjautāt, kāpēc nepieciešama konkrētā ārstēšanas metode, īpaši, ja tiek uzstāts uz tūlītēju ķirurģisku iejaukšanos. Nereti apdrošināšanas faktors rosina veikt manipulācijas, kuras nav nepieciešamas.
Viens no iecienītākajiem ziemas sporta veidiem ir kalnu slēpošana. Daudz biežāk par kāju un roku lūzumiem kalnu slēpotāji traumē tieši ceļa locītavas saites. Ceļa locītavas krusteniskās saites plīsums ir ziemas traumu topa priekšgalā, turklāt šādas traumas nav retums arī profesionālu kalnu slēpotāju vidū.
Pazīmes traumas brīdī un īsi pēc tās:
• plīsuma brīdi parasti jūt tieši kā plīsumu (dažkārt rodas iespaids, ka pat dzirdēta raksturīga skaņa);
• jūtamas ne vien spējas, asas, bet arī nepārejošas sāpes celī;
• attīstās izteikts kustību ierobežojums;
• dažu stundu laikā celis piepampst;
• jūtama nestabilitāte locītavā.
Lai diagnosticētu saites plīsumu, jāveic rentgens, lai novērtētu, vai nav bojāti arī kaulaudi (ja uzreiz pēc traumas ir iespēja veikt magnētisko rezonansi, tad rentgens nav nepieciešams), kā arī magnētiskā rezonanse, lai diagnosticētu saišu un citu mīksto audu bojājuma apjomu.
Kā ārstē?
Neķirurģiski. Pirmajās dienās pēc traumas pietiek ar kājas atslogošanu, pēc iespējas biežu tās iekārtošanu mazliet virs horizontāla stāvokļa, ledus kompresēm un pretiekaisuma zāļu lietošanu. Celi iesaka stabili fiksēt ar elastīgo saiti vai bandāžu.
Pirmajā nedēļā pēc traumas ieteicams uzsākt fizioterapijas kursu, kura mērķis ir mazināt tūsku, atjaunot kustību locītavā un veicināt saites dzīšanu. Jārēķinās, ka dzīšanas process var aizņemt vairākus mēnešus.
Ķirurģiski. Priekšējās krusteniskās saites plīsumus ķirurģiski ārstē fiziski aktīviem cilvēkiem, kuri nopietni noslogo savas kājas ikdienā. Pēc operācijas ļoti ieteicams zinoša fizioterapeita klātbūtnē apgūt vingrojumu kursu, kas palīdzēs ceļa locītavai ātrāk atgūt ierasto kustīgumu.
Ārstēšanās prasīs ne mazāk par sešiem mēnešiem.
Svarīgi! Šī nav no operācijām, kuru var vai vajadzētu veikt uzreiz pēc traumas. Iesākumā jāpāriet sāpēm, tūskai un kustību ierobežojumiem.
Ceļa locītavas sānu saites bojājums notiek, kritienā stipri iestiepjot ceļa locītavas iekšējo vai ārējo sānu saites.
Pirmās pazīmes ir līdzīgas, kā bojājot krusteniskās saites. Tomēr sānu saites slēpotāji parasti pilnībā nepārrauj, arī sāpju un ierobežojuma sajūta celī var būt mazāk izteikta. Ja bojājums nav rūpīgi izmeklēts, dažkārt ārsti šo traumu maldīgi diagnosticē kā meniska plīsumu un iesaka operēt.
Lielākoties iekšējās ceļa locītavas sānu saites bojājumi sadzīst bez ķirurģiskas iejaukšanās. Dzīšanu veicina identisks pasākumu kopums, kā neķirurģiski ārstējot krusteniskās saites bojājumu. Savukārt ārējās sānu saites bojājumus ārstē ķirurģiski.
Ne mazāk iecienīts sporta veids ir snovbords. Šī sporta veida cienītāju visizplatītākā trauma ir potīšu (potīti veido trīs kauli), apakšstilba un apakšdelma lūzumi. Laiku pa laikam snovbordisti krītot izmežģī arī pleca locītavu.
Kaulu lūzums
Pirmās pazīmes traumas brīdī:
• sāpes;
• pietūkums;
• zemādas asinsizplūdums;
• ja traumēta kāja – sāpes vai nespēja to slogot un likt pie zemes;
• ja traumēts apakšdelms – grūtības kustināt plaukstu, tirpšana, nejutība pirkstos.
• Kaulu lūzums rada arī apkārtējo audu un saišu bojājumu. Ja tas ir vaļējs – arī ādas. Turklāt lūzuma vietas var būt savstarpēji nobīdījušās vai kauls salūzis vairākos fragmentos.
Lai diagnosticētu kaulu lūzumu, jāveic rentgens un dažkārt papildus arī datortomogrāfijas izmeklējums, kas dod daudz precīzāku un plašāku ieskatu bojājumā.
Kā ārstē?
Daļa lūzumu ir ārstējami nekavējoties – operējot (piemēram, vaļēji). Dažus operē tikai pēc tam, kad pārgājusi tūska, pārējos atstāj sadzīt bez ķirurģiskas iejaukšanās. Izvēle jāuztic ārstam, jo diemžēl nav pazīmju kopuma, kuri cilvēkam pašam ļautu izvērtēt situāciju.
Ja lūzums nav jāoperē, bojāto locekli stabilizē ar stingru materiālu – imobilizē. Ne vienmēr šim nolūkam izmanto ģipsi vai jaunākās paaudzes ģipša aizvietotājus – no stikla šķiedrām vai cietajiem polimēriem. Dažkārt pietiek ar longeti jeb šinu.
Ja kauls jāoperē, to stiprina ar skrūvēm, stieņiem vai plāksnēm.
Līdzīgi kā pēc krustenisko saišu bojājuma, svarīgu vietu lūzuma dzīšanā ieņem fizioterapija. Tā palīdz uzturēt kustību apjomu, veicina labāku apasiņošanu dzīstošajai vietai un palīdz ātrāk atgūt traumētā locekļa pilnvērtīgu darbību.
Pleca locītavas mežģījums
Pazīmes traumas brīdī un īsi pēc tās:
• asas sāpes;
• pēc kritiena traumētā pleca roka atrodas nedabiskā pozīcijā;
• roku nevar kustināt;
• ir sajūta, ka roka ir nedzīva, piekārta plecam.
Lai diagnosticētu pleca locītavas mežģījumu, jāveic rentgens, kā arī vēlams veikt magnētisko rezonansi, lai lemtu par pareizu ārstēšanas taktiku, jo var izrādīties, ka nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Kā ārstē?
Ārsts plecu ievelk savā vietā un rentgenā pārliecinās, ka viss izdarīts nevainojami. Vairākas nedēļas pēc šādas traumas jāvalkā slings vai speciāls pleca imobilaizers. Bojājumi, kas rodas no pirmo reizi gūta pleca locītavas mežģījuma, sadzīst mēneša vai divu laikā.
Slidošana
Skrējējs krītot piezemējas ar aptuveni trīskāršu spēku, kāds piemīt viņa ķermeņa masai, savukārt slidotājam šis spēks pārsniedz 10 reizes.
Otra nelāga slidu īpašība – slidzābaks ir monolīta vienība, kas padara potīti nekustīgu un vienlaikus ierobežo arī ceļa locītavu, gūžas un muguras kustību dinamiku.
Biežākās slidotāju traumas ir potītes mežģījums un lūzums, kā arī pleca locītavas mežģījums, pēdas un ceļa locītavas saišu bojājumi, augšstilba un apakšdelma kaulu lūzumi.
Potītes mežģījums
Pirmās pazīmes traumas brīdī:
• sāpes un pietūkums;
• zemādas asinsizplūdums;
• sāpes, slogojot kāju un liekot pēdu pie zemes.
Lai diagnosticētu potītes mežģījumu, jāveic rentgens un dažkārt papildus arī magnētiskā rezonanse, lai pārliecinātos par līdzās esošo audu bojājumu pakāpi vai ja ārstam radušās aizdomas par kaula plīsumu.
Kā ārstē?
Neliels potītes mežģījums sadzīst vienas nedēļas līdz 10 dienu laikā, kamēr nopietnāks par sevi atgādina vairākas nedēļas. Potīti fiksē, notinot ar elastīgo saiti vai nostiprinot ar ortozi. Jācenšas potīti nenoslogot, ja nepieciešams, iešanai izmanto kruķus. Pirmajās dienās liek ledus kompreses. Kāju vēlams atpūtināt, novietojot mazliet virs horizontāla stāvokļa, piemēram, uz kāda liela spilvena.
Ņemot vērā, ka reiz mežģītām locītavām ir tendence atkārtoti satraumēties, ieteicams pēc tam iziet fizioterapijas kursu, trenējot muskuļus, kas stabili tur locītavu savā vietā.
Dodoties slēpot, slidot vai braukt ar sniega dēli, ieteicams paņemt līdzi elastīgo saiti.
