Ziemas rēķini 0
Vācijā dzimušajam ērģelniekam un filozofam Albertam Šveiceram pieder spārnotais teiciens, ka laime ir laba veselība un slikta atmiņa. Šo gudrību mazliet citādā izteiksmē vai ik dienas atkārto psihologi un attiecību padomdevēji: dzīves pamale daudz gaišāka un gaita veiksmīgāka tiem, kuri vakardienas ķibeles prot gudri atbīdīt malā.
Lai gan latvietim pagātnes nediena allaž bijusi mīļa, apdziedama un citādi čubināma, pat viņš uz to sāk raudzīties vieglprātīgāk, kad atkāpjas ziema. Daudzas problēmas šķiet vienkāršākas, un arī politiķi vairs tā nekaitina līdz baltkvēlei. Jo komunālo pakalpojumu rēķini saudzīgāki, kurināmais ietaupās, ceļi nav slideni, daļu pārtikas var saplūkt dobē vai atnest no meža.
Bet pašreiz ir pats ziemas vidus. Sals strādā dūšīgi, spiežot cilvēkus slēpties pajumtē, nodoties visdažādākajām apcerēm un iztirzāt valstī notiekošo. Par to secinājumi lielākoties skarbi. Pie varas esošajiem jāteic Dievu, ka tuvākās pašvaldību vēlēšanas vasarā… Ja pie urnām vajadzētu doties tagad, domāju, iznākums sagādātu raibus brīnumus. Kaut arī valdības kopkoris labi iestudējis dziesmiņu par Latvijas veiksmes stāstu, ir pārāk grūti tam noticēt apstākļos, kad ziemas piestādītie rēķini uzrāda nežēlīgu dzīves dārdzības pieaugumu. Tā skaidrojumos dažādu līmeņu eksperti piesauc naftas cenu svārstības pasaules tirgū, no patērētās gāzes kubikmetriem iegūto siltuma gigakaloriju izmaksas un vēl daudzus apstākļus, kuru kopsakars ierindas cilvēkam tikpat svešs kā relativitātes teorija. Cilvēkam ir viņa ģimene, kāds nekāds mājoklis un ikdienišķās vajadzības, kuru apmierināšana ziemā kļūst arvien saspringtāka. Bet šajā gadalaikā viņam vairāk vaļas iedziļināties statistikā, un tur cilvēks redz: nav jau tā, ka neviens nebūtu atspēries.
Smuki aug banku peļņas cipari, grēks sūdzēties “Latvenergo” un vēl dažam labam, kurš pasūta mūziku ziemas rēķinu ballēs. Tādā gadījumā – par ko īsti ir plaši daudzinātais Latvijas veiksmes stāsts un vai tajā maz paredzēta rindkopa vienkāršajam nodokļu maksātājam?
Kaut gan līdz pašvaldību vēlēšanu datumam vasariņa tautu būs daļēji atsprindzinājusi, tomēr ir nojauta, ka vietvaras kandidātu programmas trekni akcentēs sociālos jautājumus. Rīgā to jau bez kautrēšanās dara “Saskaņas centrs” (“SC”), izmantojot galvaspilsētas kasi un mēra Nila Ušakova reklāmiskās uzrunas ar iedzīvotāju labā sperto soļu uzskaitījumu. Bet Kārsavā, Viesītē, Saldū, Rūjienā utt. nav tādu resursu kā Rīgā. Ko tādās vietās deputātu pilnvaru kārotāji var solīt cilvēkiem, un – pats galvenais! – cik tas būs pamatots un balstīts uz reālajām iespējām?
Līdz vasarai vēl krietns strēķis, tomēr gribas cerēt, ka pelēkās dienas un garos vakarus mēs izmantosim ne vien smago domu un veco pāridarījumu pūķa ēdināšanai, bet atlicināsim brīdi arī līdzjūtības, labestības un savstarpējo attiecību kopšanai. Laukos aukstā ziemas rītā, pirms atrakt aizsnigušo celiņu līdz akai un malkas šķūnītim, latvietis gluži instinktīvi paskatās uz kaimiņu viensētas pusi – vai tur mājā gaišs logs un skurstenis kūp, varbūt nakts bijusi ļauna un jāiet palīgā. Šis ir viens no pašiem labākajiem pieradumiem, spodrināms un uzturams neatkarīgi no tā, cik biezi apdzīvotā vietā atrodas mūsu mājas.
