Labākais stādāmmateriāls ir no četrdaivu galviņas 0
Ķiplokiem labāko stādāmmateriālu iegūst no četrdaivu galviņas. Galviņu lielums, tostarp daiviņu skaits, atkarīgs no klonu grupas. Pēc daivu savstarpējā izvietojuma izšķir vairākas ķiploku klonu grupas. Latvijā visizplatītākā ir ziedstumbru veidojošā t.s. svītraino klonu grupa, kam sīpolu zvīņu krāsa ir tumšāk vai gaišāk violeta (stādīšanai der visas daiviņas, arī tās, kas atrodas galviņas vidū – nav jābaidās, ka no tām izaugs neizskatīgi, kroplas formas ķiploki). Prāva svītraino ķiploku galviņa sastāv no 5–7 dažāda lieluma daivām, bet mazākām galviņām daiviņu skaits ir 2–4 (nereti četras daivas, kas aug sīpolā, ir daudz lielākas nekā, ja sadala piecu daivu galviņu, tāpēc tās stādīt izdevīgāk – izaugs lielāki ķiploki). Mazāk populāra Latvijā ir perlamutra klonu grupa – šie ķiploki veido ļoti skaistas galviņas, bez vidējām daiviņām. Šiem ķiplokiem sīpols lielākoties sastāv no 2–4 daivām, retāk 5–7.
Sezonas laikā ķiplokiem vajadzīgie kopšanas darbi – papildmēslošana, laistīšana, ravēšana. Papildmēslojumu dod 2–3 reizes, izmantojot amonija vai kalcija nitrātu un kompleksos minerālmēslus. Augšanas perioda sākumā, kad aktīvi aug lapotne, ķiplokiem nepieciešams daudz ūdens. Ja trūkst mitruma, tie priekšlaikus pārstāj augt, līdz ar to samazinās galviņu lielums un raža.
Ziednešus izgriež, taču neizmet
Ja mērķis nav iegūt arī mazos gaisa sīpoliņus tālākai pavairošanai, ziedneši jāizgriež – jo ātrāk to izdarīs, jo mazāk tie ietekmēs ražu. Nogrieztie ziedneši nav jāizmet – tos var sasmalcināt un izkaisīt starp citiem kultūraugiem, lai atbaidītu kaitēkļus. Ziedkātus var arī izmantot uzturā (tos novāc, kamēr vēl nav nobriedušas sēklu galviņas). Nevajag lakstus siet mezglā – tas pilnīgi neko nedod, drīzāk veicina saslimšanu, īpaši slapjā un aukstā vasarā.
Lai nenokavētu īsto novākšanas laiku, Gunārs Birznieks vienmēr uz pāris simtiem augu atstāj vienu ar nenolauztu ziedpumpuru, ko iezīmē ar piesietu plastmasas maisiņu. Sākumā ziedkāts noliecas uz leju; kad tas sāk slieties stāvus, iztaisnojas – tā ir zīme, ka ķiploki jāvāc. Visagrākie ir pie mums maz izplatītie universālā tipa ķiploki, tiem normālā vasarā ražu var vākt ap 10.–15.jūliju. Svītraino ķiploku klonu grupu vāc ap 20.–25.jūliju. Paši pēdējie nogatavojas perlamutra grupas ķiploki (tie ir vēli, liela auguma, sasniedz līdz 2 m) – tie vācami augusta pirmajās dienās.
Ja nokavē īsto brīdi, ķiploku ārējās sausās zvīņas pārplīst, daiviņas sadalās jau uz lauka, līdz ar to augsnē paliek daudz daiviņu. Pārāk vēlu vāktus ķiplokus vairāk arī inficē slimības.
Ķiploku ražu ieteicams novākt sausā laikā, lai galviņas var apkaltēt saulītē. Nevajag mazgāt, citādi būs sarežģīti uzglabāt. Stublājus var nogriezt tūlīt pēc augu izrakšanas, nogriežot kātu līdz 7–10 cm.
