Mūžam zaļā “Silva. Čardaša karaliene” 0
Scenogrāfs Didzis Jaunzems izrādes programmiņā raksta, ka tas esot “simbols ilgām, sapņiem, mūžīgai vasarai”. Piebildīšu: tikpat labi apzīmējums tām jaukajām jūtām un sajūtām, kādas kopš žanra dzimšanas raisa operete.
Diemžēl operetes, muzikālās komēdijas vai vienkārši muzikālā teātra Rīgā vairs nav. To likvidēja 1995. gadā, ēku uz divdesmit pieciem gadiem izīrējot skandalozu slavu ieguvušajam naktsklubam “La Rocca”. Par laimi, 2013. gadā dibināts Latvijas operetes fonds (LOF), “lai, apvienojot profesionālu mākslinieku un sabiedrības centienus, atjaunotu skatītāju iecienīto Operetes un muzikālo teātri Rīgā ar trupu, orķestri un atbilstošām telpām un izveidotu laikmetīgu, profesionāli multižanriska spektra muzikālo teātri” (citāts no LOF mājaslapas tīmeklī. – G. P.).
Pateicoties LOF valdes priekšsēdētājas Agijas Ozoliņas-Kozlovskas pūliņiem un operetes mākslas cienītāju atsaucībai, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes kultūras projektu konkursu piešķīrumiem, piecos gados radīts vairāk nekā 120 cilvēku liels (nu, kā lai to precīzāk pasaka, “virtuāls”, vai?) Operetes teātris… bez pastāvīgām mājām.
Toties iestudēti četri pilnmetrāžas klasisko operešu uzvedumi, vairākas izrādes bērniem, virkne koncertprogrammu, divreiz sarīkoti pat starptautiski operešu mūzikas festivāli. Māju meklējumos atbalstam tiek vākti paraksti. Kur notiek mēģinājumi, glabājas kostīmi un dekorācijas? Grūti iedomāties.
“Silva. Čardaša karaliene” ir jaunākais daudz cietušā Operetes teātra veikums. Blakus Franča Lehāra “Jautrajai atraitnei” (kas arī ietilpst teātra aktīvajā repertuārā) otrs labākais tā saukto jauno Vīnes operešu žanra paraugs. Pazīstams ar diviem nosaukumiem: gan “Silva”, gan “Čardaša karaliene”, gan kā šajā gadījumā – ar abiem. Pirmuzvedumu piedzīvojis 1915. gadā Vīnē. Vairs neeksistējošajā Rīgas teātrī pirmo reizi iestudēts, šķiet, 1956. gadā. Bet jau 1933. gadā parādījies uz Latvijas Nacionālās operas skatuves (titullomā Milda Brehmane-Štengele, režisori Mihaila Čehova līdzgaitnieks Viktors Gromovs un Jānis Zariņš, scenogrāfs Ludolfs Liberts, diriģents Oto Karls). Vairākkārt filmēts, 1981. gadā kinostudijas “Ļenfiļm” divsēriju TV filmā ar Ivaru Kalniņu galvenā mīlētāja lomā.
Protams, mīlestība ir jebkuras operetes virzītājspēks. Arī iestudējumā “Silva. Čardaša karaliene” Budapeštas varietē zvaigzne Silva un kņazs Edvīns mīl viens otru, bet sociālās nevienlīdzības dēļ laulība nav iespējama, tomēr beigās, kā jau operetē pieklājas, pāri laimīgi dabonas.
Operešu pievilcību tomēr nevajadzētu meklēt sižetos un libretos; tie noveco, tāpat kā vecas salonludziņas un vecas anekdotes.
Pārlaicīgu vērtību tām piešķir pirmām kārtām mūzika, nākdama no teju ģeniāli apdāvinātas radošās personības. Un Austroungārijā, pie Balatona ezera dzimušais ebrejs Imre Kālmāns tāds neapšaubāmi ir.
Cik melodiju paņemam līdzi no mūsdienu autoru mūzikliem? Parasti vienu hitu. Divi trīs jau skaitās daudz. Bet I. Kālmānam vienā operetē to ir padsmitiem, visi skaisti, visi evergreen jeb, latviski sakot, mūžam zaļi.
“Silva. Čardaša karaliene” skatījos un klausījos 2019. gada 26. februārī pirmizrādē VEF Kultūras pils Lielajā zālē. Muzikālais vadītājs un diriģents Atvars Lakstīgala, manuprāt, godam ticis galā ar neierasto uzdevumu, jo līdz šim viņš bijis pazīstams kā simfonisks diriģents, un te piepeši bez mūziķiem instrumentālistiem vēl dziedātāji solisti, koris, dejotāji, cirka cienīgi triki…
Ja kaut kas jānovēl, tad varbūt vienīgi dzīvāks temporitms, jo operetes mūzikai jāputo kā tikko izšautam šampanietim.
Jau minētais scenogrāfs D. Jaunzems avangardiskiem eksperimentiem nepateicīgo VEF Kultūras pils skatuvi (pēc manām domām, tā ir neproporcionāli augsta un plakana) iekārtojis minimālistiskā stilā, otrā cēliena divos līmeņos raisot asociācijas ar Marka Rotko glezniecību kā krasu kontrastu pseidonacionālajiem zāles dekoriem. Gaismu mākslinieks Ivars Vācers izrādījies viņu respektējošs domubiedrs.
Krietni pastrādājusi kostīmu māksliniece Elīna Milta-Niedrāja, apzināti atteikdamās no belle époque un art deco stila tērpiem, kādus Operetes teātris pašreizējā finansējumā vienkārši nevar atļauties. Vienīgi Edvīna kamzolis pirmajā cēlienā manai gaumei gan tāds pajocīgi žēlīgs. Lūdzu piedot!
Horeogrāfe Ieva Kemlere iekustinājusi azartiskas dejas tā, ka gribas dancot līdzi, un režisors Juris Jonelis visu pārlūkojis ar pieredzējuša meistara aci. Laba izrāde, ko patiesi baudāmu vērš teātrim uzticīgie un daļēji tā izaudzinātie dziedātāji solisti.
Bijusī balerīna, Itālijā studējusī krāšņa soprāna īpašniece, lieliskā aktrise Anta Jankovska ļauj cerēt uz atklāsmi dramatiskās operlomās. Vīrišķīgs šarms piemīt Naura Indzera tīrskanīgajam baritonam, komiķu dzirksts un dabiska scēniskā organika Jolantai Strikaitei-Lapiņai un Emīlam Kivleniekam. Nāks citi, jo izrāde iestudēta divos sastāvos, tad arī skatīsimies, klausīsimies, vērtēsim. Beigu galā īpašu uzmanību gribu pievērst vijolniekam Gidonam Grīnbergam un garkājainajam Didzim Paeglim (viņiem dublieru nav). Neko tādu jūs citur ne dzirdēsiet, ne redzēsiet.
Tuvākās izrādes – 12. martā VEF Kultūras pils Lielajā zālē un 15. martā Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
