Divējas gaismas 3
Tie, kas gājējus sita, bet palika dzīvi, parasti “nav vainīgi”. Nav dzēruši, nav citādi grēkojuši. Ātrums bijis Noteikumu plašāk pazīstamo un policijas aktīvi kontrolēto limitu robežās. Ja arī pārsniedzis otru CSN 112. punkta daļu – ņemot vērā … ceļa un meteoroloģiskos apstākļus (īpaši redzamību braukšanas virzienā) –, to konstatēt un izvērtēt ārkārtīgi grūti. Toties bojā gājušā vaina skaidri redzama – atstarotāju nebija, pa ceļa aplamo pusi vai vidu gāja…
Šķiet, esam savu satiksmes noteikumu džungļos pazaudējuši (ir jau viņš tur, ja krietni pameklē), pārāk maz skaidrojuši drošas kustības pamatlikumu, ar kuru sākas un beidzas viena no labākajām šīs jomas grāmatām, kādu man gadījies lasīt. Angļu “Roadcraft” (craft – veiksme, prasme, arods, arī viltība un krāpšana). Tu drīksti braukt vien tik ātri, lai jebkuru šķērsli spētu pamanīt un līdz tam apstāties, paliekot uz ceļa un savā braukšanas joslā. Tātad (sekos šķietama ķecerība) – 120, 150 vai pat vairāk km/h uz tāltālu pārskatāmas un tukšas, tīras, sausas šosejas ir drošs ātrums. Bet 90 km/h tumsā pat uz sausa seguma ar pamatlikumu sāk konfliktēt (apstāšanās ceļš ap 60 metriem, kurus ne visu auto TUVIE uguņi spēj izgaismot). Uz slapja – ne šķērsli laikus ieraudzīsi, ne nobremzēt paspēsi. Dzīvosi riska zonā. Ne jau tā primitīvā riska, kurš tur rokā svītrainu zizli. Par šādu pamatlikuma (un, gudri strādājot, CSN 112. punkta nobeiguma arī) pārkāpumu Latvijā ar naudiņu nav sodīts neviens. Par pirmo variantu gaišā dienā gan. Tūkstoši. Ar miljoniem latu summu.
Tā tie akcenti tiek pārcelti. Un jau izaugusi vesela “šoferu” paaudze, kura i nedomā reizē ar gaismu pārslēgšanu noņemt kāju no gāzes pedāļa, jo spidometra bultiņa taču ir “atļautajā līmenī”. Visi tā dara. Gandrīz visi. Ar minimālu apgaismojumu (atgādinu – tuvā gaisma klāj metrus 50 – 60) vālē desmitiem kilometru. Pat pa slapju vai apledojušu ceļu. Tā esot komfortablāk. Valstij esot jānodrošina šādai kustībai nepieciešamā infrastruktūra. Un vestes visiem. Stirnas ieskaitot.
Tā ir azartspēle. Šajā tumšajā bedrē tos gājējus, riteņbraucējus, zvērus, pamestas piekabes tad arī sitīsiet. Ja ne – jums ir vienkārši laimējies. Daudziem laimējas. Daudziem vienkārši veicas, kam nav nekāda sakara ar apzināti drošu, tātad piesardzīgu braukšanu.
Tik ātri, kā to slapjā tumsā dara visa Latvija, patiešām droši spēj braukt tikai nedaudzi. Pirmkārt – ir cilvēki, kuri kontrastu raibumā redz ļoti labi (es diemžēl vairs ne). Otrkārt – līdzās redzei šādos apstākļos nepieciešama īpašība, kuru īstu profesionāļu aprindās smejoties sauc par ožu. Ticiet vai ne – stirnu bariņa parādīšanos ir iespējams nojaust jau kilometru iepriekš (tāpat kā radaru tuksnesīgā Ventspils šosejā). Vecais labais sakāmvārds – suns skatās, vilks redz, vilkam skatīties nav laika. Bet īstie “vilki”, kā lasījāt iepriekš, tik dikti nemaz neskrien.
Labi. Lai paliek mistika, kurai gan ticu un kura mani šad tad glābusi. Parunāsim par meistarību. Angļu lēnīgajā pamatlikumā ir šķirbiņa, kurā ar cītīgiem treniņiem (vai retām dabas dāvanām) iespējams ielīst. Ja pamanījāt – viņi prasa spēju pirms šķēršļa apstāties savā joslā. Un tam vajag krietnu ceļa gabalu. Bet šķērsli gandrīz vienmēr var apbraukt (to neaizliedz arī mūsu CSN). Likumam ar līkumu! Iztiekot ar apmēram pieckārt mazāku distanci. Tā sauktais “aļņu tests” jeb joslu maiņa auto izmēģinājumos tiek veikts 12 metros ar ātrumu ap 90 km/h. Bremzēšanai vajadzētu vismaz 60 metrus. Var apbraukt, ja neguli, ja pareizi sēdi, ja pareizi stūrē, ja šādu glābjošu reakciju esi īpaši trenējis, novedis to līdz beznosacījuma refleksa līmenim.
Vienkārši… Lielākajai daļai ceļabiedru šīs vienkāršības vietā diemžēl iznāks tikai novēlota un izmisīga bremzēšana. Vai pat tās nebūs. Tikai blīkšķis un vēl viens ieraksts statistikas ailē “bojā gājuši mazaizsargātie”.
