Sportisti – lēnākie? 3
Joprojām atturoties no ceļu uzturētāju nepietiekami argumentētas kritizēšanas un mēģinot labot pašu braucēju rīcību, komentēt iespējamos cēloņus šoreiz ļaušu zēniem, kuru vārdi visai pazīstami Latvijas autosportā, kuri nekad nav bijuši dikti lēni un pārlieku piesardzīgi. Bet nu neiztur un sociālajos tīklos (“Facebook”) runā tā.
Viesturs Saukāns: “Katru dienu pilotēju Jelgavas šoseju šurpu turpu. Redzēju pagājušās pirmdienas rīta traģēdiju, kas atstāja iespaidu uz visu dienu. Redzēju otrdienas rīta šrotu ar septiņām mašīnām, vēlāk ziņas un portālu eksplozija par šo jautājumu. Šos abus rītus savienoja pirmdienas vakars.
Sniga, pietiekami spēcīgi, oranžais tanks varētu braukāt atspēries pa šoseju, taču nespētu notīrīt sasnigušo. Tātad objektīvi – reāli slikti laika apstākļi, reāli slikts segums, apakšā ledus, augšā sniegs. Jā, esmu pa šosejām skrējējs, 98% manu sodu braucēja karjerā ir par ātrumu, bijuši lielāki vai mazāki “panākumi” šajā ziņā. Man ir arī hobijs ar nosaukumu – autosports. Veiktas kādas 30 sacensības gan ziemā, gan vasarā. Sports ir iemācījis, ka un kā var braukt ātri un nečakarējot satiksmi ikdienas apstākļos. Bet autosports ir iemācījis arī to, cik ātri var mainīties situācija, cik ātri var izlēkt no špūres un ielidot problēmās, cik tomēr atšķirīgi dažādos apstākļos uzvedas riepas, kādi fizikas likumi tajos strādā un nestrādā.
Un tā nu es pirmdienas vakarā braucu pa sniegoto Jelgavas šoseju, redzot, ka esmu gandrīz lēnākais satiksmes dalībnieks. Laikam pārējie zina un prot kaut ko vairāk… Slikti ceļi? Jā, gan ledus, gan bedres. Slikts laiks? Jā, sniga, kusa, sala, atkal kusa. Bet, pilot, vai ar acīm, smadzenēm, labo kāju un visu pārējo tiešām viss ir perfekti? Vai vērts apzināti izaicināt nāvi situācijā, kad viss risks ir totāli acīm redzams, tepat acu priekšā? Piedodiet, es gan pabraukšu ar 70 km/h pāris vakarus gadā, jūs skrieniet tālāk.”
Uldis Galdiņš: “Šķiet, Viesturs visnotaļ precīzi pateicis. Piebildīšu, ka redzamas līdzības ar kaitborda traģēdiju – pārāk daudzi iedomājas, ka valsts katram cilvēkam, katram ceļa, jūras kilometram pieliks klāt uzraugu, glābēju, tīrāmo mašīnu. Nē – viss sākas ar personisko atbildību, kritisku domāšanu un elementārām prāta spējām. Bet pie mums kā jau ierasts – katrā nelaimē vainīga valsts. Mūsu vienmēr apjūsmotajā Igaunijā svētdien bija kārtīgs putenis, un ceļi Tallinas pusē bija briesmīgi, nebraucami, ik pa laikam kāds grāvī, bet man ne brīdi nenāca prātā dusmoties par igauņu neizdarību, jo ir taču sarežģīti laika apstākļi un loģiski, ka uz katra kilometra sniega tīrītājs nedežurē.
