Ziema klāt – kauli lūst! Biežākās ziemas traumas un kā no tām izvairīties 0
Ziema ne vienmēr mūs lutina ar sniegu, bet, kad zemi beidzot klāj baltā sega, sākas kritienu sezona. Nemaz nevajag pārgalvīgi traukties lejā no kalna, lai gūtu lielāku vai mazāku traumu, pietiek ar nenotīrītu trotuāru vai no jumta krītošu lāsteku. Kā sevi šajā laikā pasargāt?
Visbiežāk ļaudis klūp uz slidenām ietvēm un kāpnēm, izvēloties īsāko ceļu pa apledojušu taciņu. Cieš pārsvarā gados vecāki cilvēki, it īpaši sievietes, kurām osteoporoze kaulus padarījusi trauslus. Mūža otrajā pusē bieži gadās ciskas kaula kakliņa jeb gūžas kaula, spieķa kaula un jostas skriemeļu lūzumi, kā arī potīšu traumas. Traumatologs ortopēds Mārcis Jēgers stāsta, ka parasti Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas uzņemšanas nodaļā palīdzību meklē 60–70 pacientu dienā, bet ziemas mēnešos ir līdz pat 140 cietušo.
Modrību mazina nogurums
“Kalnu slēpošanā, slidošanā un citos ziemas sporta veidos ir liels ātrums un kritienu risks, tāpēc viena no biežākajām traumām ir galvas sasitumi. Tā kā ar sportošanu nodarbojamies slidenā un mainīgā vidē, tā sagādā lielu slodzi balsta un kustību aparātam,” uzsver fizioterapeits Jurģis Eglītis.
Nogurstot traumu gūšanas risks palielinās. “No locītavām un to receptoriem uz smadzenēm tiek raidīti signāli, kādā pozīcijā atrodas locītava, kas savukārt sūta impulsus muskuļiem, lai tiktu veiktas attiecīgas darbības. Kad visas ķermeņa sistēmas ir nogurušas un vairs nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, traumu risks ir lielāks,” paskaidro fizioterapeits.
“Biežāk traumas gūst tie, kuri ikdienā nav fiziski aktīvi un pēkšņi ilgstoši nododas sportiskām aktivitātēm,” novērojis Mārcis Jēgers. Slidotāji krītot traumē galvu un elkoņa kaulu, lauž gūžas, potītes. Nereti vainojamas nepiemērotas vai vēl neizmēģinātas slidas, slidošana mētelī vai kažokā. Ļoti bīstami ir šļūkt no kalna ar gumijas kamerām, jo nav bremzēšanas iespēju, tāpēc var gūt smagas galvas, kāju un mugurkaula traumas. Sniega dēļa braucēji nereti cieš, ne tikai braucot lielā ātrumā un lecot no tramplīna, bet arī zaudējot līdzsvaru un krītot pie pacēlāja. Distanču slēpotāji savainojas daudz retāk, tomēr arī viņiem gadās potītes vai citas traumas, nobraucot no kalna vai sacensībās saduroties vienam ar otru.
Ne vienmēr stipri sāp
Nodarbojoties ar ziemas sporta veidiem, var ciest ne tikai locītavas un kauli, bet arī iekšējie orgāni, piemēram, krītot pret slēpes galu vai atsitoties pret trulu priekšmetu.
Īpaši vārīgas ir potītes, elkoņa, plaukstas un pleca locītavas – tās traumējot, būs ļoti stipras sāpes. Mugurkaula traumu var arī uzreiz nejust, taču salūzis skriemelis turpinās deformēties un, kad vēlāk tā šķemba vai starpskriemeļu disks izslīdēs uz mugurkaula kanāla pusi, sāksies stipras sāpes un būs jāoperē, ievietojot stabilizējošu konstrukciju.Ja traumēta kāja, vispirms veic rentgenu un tad tā sauktos stresa testus, cenšoties izkustināt atslābinātu ekstremitāti, lai pārliecinātos, vai nav bojāts menisks, un pārbaudītu ceļa priekšējo, mugurējo un sānu saišu stabilitāti.
Pēc sasituma vai sastiepuma pāris nedēļu laikā galvenās sūdzības parasti pāriet, taču, ja tas nenotiek, veic magnētisko rezonansi, lai aplūkotu saites un skrimsli. Ja rentgenā lūzums neapstiprinās, šajā izmeklējumā iespējams saskatīt tūsku un arī pavisam nelielus bojājumus.
Ne vienmēr lūzuma gadījumā ir stipras sāpes, taču, to ignorējot, var attīstīties tā sauktā locītavu pseidoartroze ar cīpslu iekaisumu, un nepieciešama daudz lielāka operācija nekā tad, ja to veiktu pašā sākumā.
Ja ir sastiepums, lūzums vai aizdomas par to, var izmanto ģipsi vai citu imobilizācijas veidu, lai cietušajai vietai nodrošinātu mieru. Šis periods var ilgt līdz diviem mēnešiem. Lūzums ātrāk dzīst, ja lieto D3 vitamīna pilienus un kalcija preparātus.
“Tā kā pēc operācijas nereti uzreiz iespējams cietušo locekli kustināt, pacienti dažkārt lūdz šādu ārstēšanu, taču, ja lūzums ir stabils un ārsts pārliecināts, ka tas sadzīs ģipsī, parasti neoperē, jo ķirurģiska iejaukšanās rada anestēzijas blakņu un infekcijas risku,” uzsver Mārcis Jēgers.
