Polinoze attīstās pamazām. Nereti cilvēks ir neizpratnē: agrāk ēdu medu un nekādu sliktumu nebija, bet, kopš atklāja ziedputekšņu alerģiju, siltajā sezonā moka iesnas un asaro acis, pēc mielošanās ar medu rodas izsitumi. Tas tāpēc, ka pirmajā polinozes attīstības posmā, saskaroties ar alergēniem, organismā pamazām veidojas antivielas un atmiņas šūnas, taču nekādu alerģijas simptomu nav. Tēlaini izsakoties, imūnsistēma pamazām iepazīst pretinieku, veido pretspēkus un izstrādā cīņas taktiku. Tikai otrajā polinozes attīstības posmā cilvēks jūt nepatīkamos alerģijas simptomus, jo imūnsistēma pastāvīgi ir kaujas gatavībā un reaģē arī uz putekšņiem, kas ir bišu produktos. 0
Alerģijas izraisītāju iespējams noteikt, veicot asinsanalīzi. Laborants asinsparaugam pievieno alergēnus un zem mikroskopa vēro reakciju. Ja pacientam ir alerģija pret konkrētā auga ziedputekšņiem, asinīs atrodas specifiskas antivielas, kas veido savienojumus ar alergēniem.
Otrs variants, kā atrast vaininieku, ir ādas alergoproves. Pacienta apakšdelmiem uzpilina alergēnu šķīdumus un šajās vietās ar speciālu adatiņu veic seklus dūrienus. Pēc 15 minūtēm ārsts vēro reakciju. Ja ir alerģija pret kādu no pārbaudītajiem alergēniem, attiecīgajā vietā rodas kņudināšana, nieze, apsārtums vai ādas uztūkums. Alergoproves iespējams veikt tikai mierīgajā periodā, kad nav polinozes simptomu, parasti rudenī vai ziemā. Slimības paasinājuma laikā diagnostikai izmanto asinsanalīzi. Trīs dienas pirms došanās uz alergoprovēm nedrīkst lietot pretalerģijas medikamentus, jo tie var mazināt ādas reakciju. Drošības labad pirmo vienmēr veic pozitīvās kontroles pilienu, kas satur histamīnu – vielu, ko imūnsistēma ražo alerģiskas reakcijas gadījumā. No tā jāsākas kņudināšanai. Tā tiek gūts apstiprinājums, ka āda reaģē pareizi un uzrādīs alerģiju.
Ja polinozi neārstē, izplatītākais scenārijs ir šāds: sākumā ir tikai vieglas iesnas, kas pāris nedēļās pāriet, bet ar gadiem tās pamazām kļūst aizvien stiprākas un ilgākas, pievienojas nepatīkami simptomi acīs. Var rasties galvassāpes, augšējo elpceļu gļotādas tūska, kas izraisa spiedošu sajūtu degunā. Tūskas dēļ var būt apgrūtināta deguna blakusdobumu ventilācija un sākties iekaisums jeb sinusīts. Aptuveni 40% cilvēku, kuri cieš no alerģiskajām iesnām, laika gaitā kairinājuma ietekmē attīstās bronhiālā astma jeb hronisks elpceļu iekaisums, par ko liecina klepus, spiedoša sajūta krūtīs un elpas trūkums. Bieži vien pievienojas alerģijas, piemēram, pret vēl kādu augu ziedputekšņiem, tādēļ paildzinās izpausmju periods. Ja klāt nāk alerģija pret mājas putekļu ērcīti vai pelējuma sēni, alerģijas sim-ptomi var būt augu gadu.
Dažkārt alerģija pēkšņi pāriet, tomēr uz šādu veiksmi paļauties nevajadzētu. Neārstējot alerģijas izpausmes kļūst tik traucējošas, ka jāņem slimības lapa, cilvēks nespēj arī vadīt automašīnu.
Lai mazinātu alerģijas izpausmes, zelta likums ir censties izvairīties no tās izraisītāja. Diemžēl pilnīgi paslēpties no ziedputekšņiem ir gandrīz neiespējami. Ja nu vienīgi ziedēšanas sezonā aizbraukt uz citiem platuma grādiem, kur konkrētais augs nav sastopams, puspajokam, pusnopietni bilst daktere. Ziedputekšņus pārnēsā vējš, tie var aizceļot vairāku simtu kilometru attālumā no auga. Tātad, ja mājvietas tuvumā neaug bērzi, pret kuru ziedputekšņiem ir alerģija, tas nenozīmē, ka nebūs nepatīkamu izpausmju.
Tomēr ir iespējams mazināt ziedputekšņu koncentrāciju apkārtējā vidē. Braucot ar automašīnu, ziedēšanas sezonā nevajadzētu turēt vaļā logus. Mājokli vēlams vēdināt tikai pēc lietus, kad putekšņu koncentrācija gaisā ir neliela. Gan automašīnas, gan mājokļa ventilācijas sistēmu ieteicams aprīkot ar filtru, kas attīra gaisu.
Ir aplami domāt, ka no polinozes vairāk cieš lauku iedzīvotāji. Patiesībā gaisa piesārņojuma dēļ pilsētā tā izpaužas smagāk. Izpētīts, ka laukos vislielākā ziedputekšņu koncentrācija gaisā ir no septiņiem līdz deviņiem rītā, savukārt pilsētā – no trijiem līdz septiņiem pēcpusdienā. Ja iespējams, labāk izvēlēties citu laiku, lai dotos ārā vai vēdinātu mājokli.
Uzturoties ārā, ieteicams nēsāt saulesbrilles, jo tās nedaudz kavē ziedputekšņu iekļūšanu acīs, pasargājot no graušanas, asarošanas un citiem simptomiem.
Degunā var ieziest nedaudz vazelīna eļļas vai citu mīkstinošu ziedi, lai ziedputekšņi nevarētu nokļūt saskarē ar gļotādu un to kairināt.
Pārnākot mājās, vēlams nomazgāties dušā un pārģērbties. Ikreiz vajadzētu noskalot arī matus, jo arī tajos nosēžas ziedputekšņi.
Alerģija visizteiktāk izpaužas skaidrā, saulainā un vējainā laikā, kad ziedputekšņu koncentrācija gaisā ir vislielākā. Polinozes pacienti priecājas par lietu, jo tas gaisā virmojošos putekšņus noskalo zemē. To vislabāk var redzēt, ieskatoties peļķēs – tās klāj dzeltena putekšņu kārtiņa. Mitruma pievilgušie ziedputekšņi spēj pacelties gaisā vien tad, kad izžuvuši.
Polinozes izraisīto diskomfortu iespējams mazināt, lietojot pretalerģijas jeb antihistamīna zāles. Agrāk populāri bija tā sauktie pirmās paaudzes medikamenti. Pašlaik tos vairs neiesaka, jo zāles izraisa miegainību, pasliktina koncentrēšanās spējas, un, tās lietojot, nedrīkst vadīt automašīnu. Turklāt negatīvajam efektam ir tendence uzkrāties, proti, ilgstoši dzerot zāles, pēc kārtējās tabletes miegainība nepāriet aizvien ilgāku laiku. Tagad ir gana plašs otrās paaudzes antihistamīna medikamentu klāsts, kuri šādas blakusparādības neizraisa.
Deguna gļotādas iekaisumu un tūsku iespējams mazināt, lietojot nazālos steroīdus jeb glikokortikoīdus aerosolā. Pēc pirmās devas gan iedarbību nejūt, jo steroīdi iedarbojas lēnām un pakāpeniski. Labāk parasti kļūst otrajā līdz ceturtajā dienā. Tautā šīs zāles sauc par hormonu preparātiem, tādēļ daudzi baidās no tām, taču nekādas bīstamības nav, uzsver daktere Ciekure. Deguna sprejs iedarbojas lokāli, proti, tikai uz deguna gļotādu. Asinīs uzsūcas ļoti niecīga daļa hormonu, turklāt vienā pūtienā to deva ir ļoti maza – mērāma mikrogramos. Blakņu parasti nav, retumis – neliela deguna asiņošana.
Antihistamīna zāles un nazālie steroīdi tikai uz laiku novērš polinozes simptomus, nevis palīdz atbrīvoties no cēloņa. Pārtraucot lietot, diskomforts atjaunojas. Vienīgais veids, kā izārstēt vai mazināt pašu alerģiju, ir imūnterapija: imūnsistēmu pieradina pie alergēna, pakāpeniski palielinot tā devu. To var uzņemt injekciju, zemmēles pilienu vai tablešu veidā. Ārstēšana jāsāk labu laiku pirms alerģiju izraisošā auga ziedēšanas.Piemēram, ja ir alerģija pret bērza putekšņiem, imūnterapiju sāk jau ziemā vai vēlā rudenī. Zāles jālieto sešus mēnešus, ietverot periodu, kad izpaužas alerģija. Pēc tam jāievēro pusgadu ilgs pārtraukums. Šādu shēmu atkārto trīs gadus. Imūnterapijas ietekmē alerģijas simptomi mazinās vai pilnīgi izzūd. Ievērojami sarūk risks, ka pievienosies citas alerģijas vai attīstīsies bronhiālā astma.
Ziedputekšņu alerģija var skart gan jaunus, gan vecus. Lielbritānijā un ASV ar to slimo aptuveni 25% iedzīvotāju, 40% no tiem ir bērni. 80% gadījumu polinoze sākas līdz divdesmit gadu vecumam, taču var attīstīties arī vēlāk. Latvijā un citviet slimnieku skaits ar katru gadu pieaug. Uzskata, ka slimības attīstību veicina gaisa piesārņojums un dažāda veida ķīmija pārtikā, mazgāšanas līdzekļos, ēku būvniecības materiālos un citur.
Ja ģimenē ir viens bērns, ir lielāks risks, ka viņam attīstīsies alerģija, liecina pētījumi. Izskaidrojums – vienīgā atvase pirmajos dzīves gados parasti samērā maz saskaras ar citiem bērniem, tādēļ slimo retāk, viņa imūnsistēma maz tiek trenēta un norūdīta. Mēdz būt, ka dīkstāvē esošā imūnsistēma par savu pretinieku pasludina ziedputekšņus.
Cilvēkiem ar ziedputekšņu alerģiju var rasties nieze, dedzināšanas sajūta vai tūska mutē, rīklē un lūpās, ēdot konkrētus augļus, dārzeņus vai riekstus. Diskomforts, ko dēvē par orālās alerģijas sindromu, parasti pāriet dažas minūtes pēc produkta norīšanas. Tomēr reizēm elpceļi pietūkst tik ļoti, ka kļūst grūti elpot un jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība. Sindromu izraisa augļu, dārzeņu un riekstu olbaltumvielas, kas līdzinās ziedputekšņu alergēniem. Piemēram, ja ir alerģija pret bērza ziedputekšņiem, bieži vien mutē rodas diskomforts, ēdot ābolus, bumbierus, burkānus, kivi, tomātus un selerijas.
