“Ziedot kaut vienu pārmītu vārdu!” Saruna ar Regnāru Vaivaru 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdien, 6. aprīlī, Latvijas Nacionālajā teātrī notika pirmizrāde mūsdienu somu dramaturģes Sirku Peltolas lugai “Mazā naudiņa” Regnāra Vaivara režijā. Mākslinieki tajā runās par 21. gadsimta lipīgākajām slimībām – vienaldzību un vientulību.
“Pasaule ir ļoti skaudra pret tādu, kas uz to visu mūžu skatījies tikai pa šīs istabas logu,” kādā brīdī saka viena no lugas varonēm. Režisors Regnārs Vaivars teic, ka sev un citiem Nacionālā teātra darbiniekiem apsolījis – šoreiz pašai izrādei nebūs reklāmas kampaņas. Tās vietā aktieri un režisors stāstīs par nopietnu problēmu, kas jārisina: Latvijā dzīvo 22 tūkstoši cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem un viņu dzīve ir nepilnvērtīga.
Sarunā režisors bieži teic – “viņi”. Viņi ir tie, kurus ikdienā nevar saredzēt vai satikt – Jānis, Ieva, Katrīna, Ilze, Roberts… Tomēr runa jau nav tikai par viņiem, bet par mums visiem. Citās valstīs, nemaz ne aiz tāltālām jūrām, smiekli nevietā un dīvainākas kustības ja sen vairs neizraisa bailes. Un pēc daudzām tikšanās reizēm dienas centros, pansionātos un ģimenēs režisors Regnārs Vaivars atzīst: “Man liekas, ka pacietīgākus un labestīgākus cilvēkus es savā dzīvē neesmu sastapis.”
Esat paudis, ka šoreiz nereklamēsit pašu izrādi…
R. Vaivars: Vēlos runāt par tiem 22 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kuri mums, visiem pārējiem Latvijas pilsoņiem, nav redzami. Runa ir par cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņi ir Latvijas Republikas pilsoņi, mums ir neatkarīga valsts, un es gribētu, lai ikviens neatkarīgās Latvijas valsts pilsonis tik tiešām justos neatkarīgs un varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi. Tas ir fakts – nevienam no šiem 22 tūkstošiem mūsu pilsoņu praktiski netiek dota pat iespēja pamēģināt. Mēs kā sabiedrība nespējam nodrošināt saviem pilsoņiem, tautiešiem jēgpilnu dzīvi.
Kāds bija sākotnējais iemesls izvēlēties tieši šo lugu?
Es neliekuļošu, ka agrāk mani šī problēma būtu ļoti saviļņojusi un tāpēc izvēlējos šādu lugu. Nē, nebūt ne, to izvēlējos tāpēc, ka stāsts ir interesants, man tas šķita piemērots teātrim. Patiesībā Nacionālajam teātrim piedāvāju vairākus projektus, un tā bija teātra vadība, kas izvēlējās lugu “Mazā naudiņa”.
Ja reiz Dievs šādus cilvēkus ir laidis pasaulē, tad taču tieši tas bijis viņa nodoms, tātad viņš ar to mums kaut ko saka. Tā ir viņa un mūsu kristīgās pasaules kārtība. Es gan nevaru teikt, ka būtu reliģiozs, bet esmu ļoti ticīgs cilvēks, un tāpēc man šķita – ja esmu saskāries ar šo jautājumu un gatavoju tādu izrādi, tad man nav tiesību vienkārši ņemt lugu un veidot to tikai kā izklaides materiālu. Ja neesi gatavs iesaistīties, tad labāk nemaz neķeries klāt. Tādēļ notiek visas manas aktivitātes, kas saistītas ar izrādes tā saucamo reklāmas politiku. Teātrim strikti pateicu – mēs nevienu sekundi nereklamēsim izrādi, mēs reklamēsim problēmu.
Protams, par šo tēmu ir diezgan daudz filmu, bet es negribēju paļauties uz to priekšstatiem un saviem agrākajiem pieņēmumiem. Sākot strādāt pie šī darba, vairākus mēnešus pirms mēģinājumu sākuma devos uz dažādiem dienas aprūpes centriem, uz pansionātiem, apciemoju ģimenes, jo izvēlējos iepazīties, gribēju padzīvot kopā ar šiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem. Lielākoties tās bija mammas, jo vairākumu šādu bērnu vai pieaugušo audzina viena pati mamma, tas ir ļoti raksturīgi. Arī mūsu izrādē ir tāpat, arī mums ir tikai mamma, kura viena pati audzina savu četrdesmit gadus veco dēlu.
Pamazām sapratu, ka Latvijā šī tik tiešām ir nopietna problēma, jo sabiedrība absolūti nav gatava pieņemt savā vidū cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Arī pats esmu bijis klāt vairākos incidentos, esmu pieredzējis, kā notiek atgrūšana. Būtībā liela sabiedrības daļa vēlētos, lai šādi cilvēki nemaz nebūtu.
Vai esat domājis par to, kāds ir iemesls mūsu sabiedrības gatavībai dažādiem ziedojumiem, bet ikdienā, redzot neadekvātu uzvedību vai izskatu, bieži mēdzam pagriezt muguru, izlikties neredzam?
Domāju, ka tas ir diezgan vienkārši. Ar Ukrainas bēgli ir krietni vieglāk asociēties. Ar šiem cilvēkiem nav, un es nerunāju tikai par 22 tūkstošiem ar garīgās veselības traucējumiem, jo Latvijā ir ļoti daudz cilvēku grupu, ar kurām neviens īsti nevēlas asociēties un pat neuzskata par vajadzīgu domāt par viņu dzīvi. Kas attiecas uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, protams, tur pastāv arī baiļu faktors. Arī es pats biju to skaitā. Atceros, pirmajās reizēs bija kaut kāds apjukums – kā izturēties, vai drīkst ar viņiem runāt, kā drīkst ar viņiem runāt un ko man darīt, ja viņš pēkšņi sāks kliegt, nosiekalosies, kā uz to vajadzētu reaģēt. Bet tad tam tiku pāri ar izpratni, ka nav jādomā, vajag vienkārši mīlēt, mīlēt tik, cik vien tas ir iespējams. Protams, man par to ir viegli runāt, neesmu tāda cilvēka tēvs vai tuvinieks, bet zinu un esmu redzējis, cik ļoti grūti ir vecākiem un cik lielā mērā šo grūtumu izraisa tieši sabiedrības noraidošā attieksme. Tāpēc lielai daļai vecāku gluži vienkārši ir kauns parādīties sabiedrībā ar savu bērnu. Tai noteikti ir jābūt briesmīgai sajūtai.
Vārdos jau gan cenšamies teikt, ka esam iekļaujoša sabiedrība…
Tagad modē ir, atvainojiet par izteicienu, nolādētais politkorektums, šausmīgi modē. Tas nozīmē, ka cilvēki izlīdzas, lietojot citu vārdu – jā, mēs viņus it kā nosauksim kādā pareizā vārdā, bet ar to taču nepietiek! Jautājums jau nav par to, kādā vārdā viņus sauksim, pat ne par to, vai vispār jāizdomā kāds cits vārds, jo arī viņi taču ir cilvēki. Kāpēc viņi ir jādēvē kādā citā vārdā, ja viņi ir cilvēki? Un, ja reiz viņi ir cilvēki, kāpēc viņiem kā mūsu zemes pilsoņiem, kā mūsu zemes dēliem un meitām nepienāktos tas pats, kas mums, pārējiem?
Viņi paši to nevar sev sarūpēt, un, protams, to nevar sagādāt arī viņu vecāki, jo tas prasa milzīgu enerģijas ieguldījumu, neapšaubāmi, arī milzīgus naudas līdzekļus. Nav jautājums par to, ka pabaro, nomazgā, jo aptuveni tāds ir priekšstats par to, kas viņiem pienākas, – kaut ko paēst un vienā brīdī tikt nomazgātiem… Esmu bijis arī dzīvnieku patversmēs, tur attieksme ir ļoti līdzīga.
Cilvēks tomēr ir ļoti sociāla būtne, un, lai kāds būtu katra mentālais stāvoklis, jebkurā gadījumā un ikvienam no mums ir nepieciešama jēgpilna ikdiena. Tas nozīmē aktivitātes, kur var izvēlēties – es darīšu to un varu darīt vēl arī to. Un varu arī nedarīt. Man liekas, ka tieši tas ir Dieva nodoms – dot cilvēkam kaut kādu izvēli. Vai kost ābola vienā vai otrā pusē – pat tik vienkārša iespēja izvēlēties ir svarīga.
Ik pa laikam skaļāk izskan aicinājums ziedot naudu, pērkot miljonu sveču grupu mājai… Vai jūs nepārņem niknums – galu galā mūsu valsts jau nav tik nabaga, lai nevarētu uzcelt grupu māju.
Es nelamāju valsti un nekad to nedarīšu, jo tas ir visvieglākais, to māk katrs. Šajā gadījumā nerunāju par valsts atbildību, runāju tikai par sabiedrības veselību un vēlēšanos redzēt sev blakus jebko savādāku.
Tāpēc izvēlos uzrunāt sabiedrību, jo tas ir konkrētāk. Ierēdņi mainās, bet sabiedrība paliek. Valsts vadība mainās, bet mēs, latvieši, paliekam un esam konstanta vienība. Mēs taču esam tie, kuri dzied Dziesmu svētkos un lec pāri ugunskuriem Līgo naktī. Un tā ir mūsu visu kopējā atbildība, lai arī šie cilvēki varētu to darīt. Droši vien dažas lietas viņi jau dara, droši vien pāri ugunskuram kāds arī pārlec un kādus citus reizi četros gados arī aizved uz Dziesmu svētkiem, bet – kas notiek visās pārējās dienās? Tā pieredze ir pabēdīga…
Vai ticat, ka māksla spēj mainīt nostāju?
Ticu, ka māksla var mainīt, bet esmu arī pietiekami liels reālists, lai saprastu, ka šādu smagu problēmu mūsu izrāde praktiski nevar atrisināt. Tā var to iekustināt tikai tik, cik melns aiz naga, bet arī tas nav maz. Tieši tāpēc, lai runātu par šo problēmu, izvēlējos izrādes reklāmas kampaņu, jo publiski skaļi izteiktam vārdam ir daudz lielāka nozīme. Pati izrāde jau tomēr ir izklaide.
Esmu pārliecināts, ka mani uzsaukumi dara labu un var iekustināt daļu līdzcilvēku. Jau saņēmu vairākas atsauksmes, ka manis teiktais liekot aizdomāties, izdarīt vismaz vienu mazu solīti, kas varētu palīdzēt. Varbūt tas var palīdzēt arī vēl kādiem citiem, jo vēl ir daudz neredzamu cilvēku, kuru dzīve ir ierobežota un rīcība sasaistīta. Ir nepieciešama jebkāda veida palīdzība.
Kas būtu tas, ko vajadzētu darīt?
Ir naivi akli cerēt un gaidīt, ka sabiedrība pati no sevis kļūs labdabīgāka un žēlsirdīgāka. Daudziem no mums dzīve nav sakārtota ne materiālajā, ne daudzās citās jomās, un tad ir grūti rūpēties par citiem. Es domāju, ka būtu svarīgi tikties, ne tikai ziedot līdzekļus. Ziedot naudu – tas ir brīnišķīgi, bet tikpat brīnišķīgi būtu ziedot arī savu laiku – vienu rokas pieskārienu, vienu pārmītu vārdu… Ja šo visu varētu padarīt par stilīgu lietu – ka stilīgi būtu palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem, stilīgi būtu viņus satikt, kopā kaut kur aizbraukt… Ja to padarītu par stilīgu lietu, tad tam visam būtu daudz nopietnāka perspektīva un spēks.
Šie cilvēki ir ļoti labestīgi. Tas ir tik ļoti netaisnīgi, ka ievērojamas sabiedrības daļas priekšstatos viņi ir ļauni vai tiek uzskatīts, ka viņi ir bīstami. Ceru, ka daudziem tas ir tikai tāds vieglāks veids, kā attaisnot nevēlēšanos ieraudzīt šķietami kroplīgo, to, kas nešķiet skaists un ierasts, un tāpēc ir izdevīgi pieņemt, ka viņi var būt bīstami. Nē – viņi var būt bīstami tikai tad, ja viņiem ļoti, ļoti, ļoti nodara pāri. Man liekas, ka pacietīgākus un labestīgākus cilvēkus es savā dzīvē neesmu sastapis.
