„Nav vērts teikt – bijis, viņš vienmēr ir!” Imantam Ziedonim – 90 21
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Savas dzīves laikā (dzimis 1933. gada 3. maijā Slokas pagasta Ragaciema “Birutās” – miris 2013. gada 27. februārī Rīgā) dzejnieks Imants Ziedonis bija spilgta personība, kurš ar savu stāju un radošo darbu uzrunāja un iedvesmoja daudzus, bet – vai šī ietekme turpinās?
Liekas, ka atbilde ir – jā, jo vismaz “Kultūrzīmju” apjautātie dzejnieka laikabiedri par Imanta Ziedoņa personību un devumu runā tagadnes formā.
Joprojām – vērtību orientieris
RŪTA ŠMITE, Ziedoņa muzeja vadītāja: “Imanta Ziedoņa teksti un idejas, kas šais tekstos, ir ļoti laikmetīgas. Tos lasot, pārņem sajūta, ka uzrakstīts nupat, vakar vai aizvakar. Viņa rakstīšanas stils un darbu saturs ir pārlaicīgs, pāri mūžiem un pāri laikiem, es pati pieredzu, cik daudzus tas šodien uzrunā. Viņš ir arī kā tāds vērtību orientieris, kurš šajā laikā liek apzināties mūsu latviešu unikalitāti, mūsu vietu pasaulē un Eiropā, mūsu vietu pašu acīs, apzināties savu vērtību, stāvēt ar stingru mugurkaulu.
Nepazaudēt to, kas raksturīgs tieši mums, turklāt – arī ģeopolitiskajā kontekstā, kas šobrīd vēl vairāk saasinājies. Domāju, ka tas nebūs mainījies ne pēc trīsdesmit, ne simt gadiem, jo mums būs arvien vairāk tehnoloģiju un cilvēce nokļūs arvien lielākā neizpratnē. Ir pārmaiņu laiks, un pārmaiņas nāk ar haosu, ir grūti noorientēties un saprast, kas ir īstās dzīves vērtības un lietas, pēc kurām vadīties. Tieši par to runā Ziedoņa teksti – kādā pasaulē dzīvojam, kāda ir vērtību sistēma, kā jākopj sevi un sabiedrību, kā jākopj idejas un latviskums, Ziedonis vienmēr būs vērtību orientieris, pie kā turēties.”
“Ziedoņa rakstītais nenoveco”
LILITA CAUNE, Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģiskā dienesta vadītāja: “Imants Ziedonis ir fenomens, kas mums būs nepieciešams, neraugoties, cik daudz laika būs pagājis. Manuprāt, tas ir visbūtiskākais – dažādos dzīves brīžos atrast īstos vārdus, kas uzrunā. Ziedoņa rakstītais nenoveco, viņa teiktais šodien ir tikpat aktuāls, kā pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Savlaik man ļoti patika un vēl joprojām patīk viņa “Krāsainās pasakas”, tas ir nenovērtējams mantojums mūsu bērniem un bērnubērniem.
Ja būs gudri vecāki, viņi saviem bērniem lasīs priekšā šīs pasakas vai liks tās klausīties klausāmgrāmatās. Vakar noklausījos “Zaļo pasaku” par to, kā mežs ienāk pilsētā. Pasakā gan ielas ir vēl ar vecajiem padomju nosaukumiem, bet tas ir vienīgais, kas pauž, ka teksts uzrakstīts sen. Viss pārējais – kā šodien rakstīts un tieši šodien vajadzīgs.”
“Ziedoņa vērtība ir viņa iekšējā spēkā”
IEVA KALNIŅA, Rīgas Juglas vidusskolas skolotāja, Mūžizglītības un kultūras institūta VITAE lektore: “Imants Ziedonis ir kļuvis par vienu no latviešu literatūras bruģakmeņiem, jo tā sastāv no daudziem aptuveni vienāda lieluma bruģakmeņiem. Kāpēc tieši bruģakmeņi? Tāpēc, ka tiem var mierīgi bradāt pāri, izliekoties, ka to pat nav, bet bruģis saglabājas ļoti ilgi, tas nedrūp.
Ziedonis ir viens no tiem, kuri pierādījuši, ka latviešu literatūra var nesadrupt lielāku literatūru, lielāku kultūru, lielāku tautu priekšā. Ziedonis ir ļoti godīgs gan dzejā, gan pasakās, gan publicistikā, gan visos savos darbos, tā pierādot, ka varam būt godīgi paši pret sevi. Mūsu literatūrā ir dažādi autori – tādi, kurus dēvējam par tautas sirdsapziņu un vēl kādos citos vārdos, bet Ziedoņa vērtība ir viņa iekšējais spēks, kas nebaidās spēlēties, būt amizants un pat smieklīgs. Tas ir burvīgi.
Nākamā doma ir nedaudz bēdīgāka. Ziedoņa vērtība mūsdienās parādās tikai tad, kad Ziedonis materializējas. Patlaban dzejai pašai par sevi vairs nav tik lielas vērtības, īpaši kā to piedzīvojuši tie, kam tagad ir gadi piecdesmit un vairāk. Kad Ziedoņa darbi materializējas dziesmās, izrādēs, Ziedoņa klasē, izlaušanās spēlēs – tajā brīdī arī parādās vērtība. Bet, ja dzeja ir pati par sevi un tikai skolas kontekstā, tad tas ir tikai viens no akmeņiem, kuri bruģē latviešu literatūru.
Pat tad, ja šobrīd jaunatnei Ziedoņa dzejas nozīme nav tik aktuāla, tad viņš tomēr ir aizgājis bruģakmeņos, un tā paaudze, kurai vajadzēs to vieglumu un lietu kārtību, vīrišķību, tā paņems Ziedoņa rakstīto bruģakmeni. Šī brīža skolu jaunatne gan tā laikam nebūs, jo viņiem ir tik ārkārtīgi daudz izvēles iespēju, ka Ziedonis nav viņu šī brīža izvēle, domāju, ka tam vēl pienāks laiks, varbūt tās būs nākamās paaudzes, kas atkal ieraudzīs šo dzeju.
Trešā doma. Arī šodien Ziedoņa vērtība ir tajā, ka, vēl dzīvodams uz zemes, viņš saredzēja pasaules lietu kārtību. Šķiet, ka viņš bija viens no retajiem, kurš to saskatīja, vēl nebūdams tur, augšā, uz mākoņa malas. Viņa dzeja ir ļoti vīrišķīga, pat runājot par smagām lietām, viņā ir ārkārtīgi patīkams vieglums un smaidiņš, itin kā sakot – viss jau ir kārtībā, dzīve ir tāda, kāda tā ir, pat ja aizskrējusi “šreijā”. Viņš visu prata viegli pateikt, dzejā nevaimanājot par to, kā nav.”
“It kā turpina būt, darboties”
EVA SEGLIŅA, Jelgavas novada Salgales pagasta pārvaldes vadītāja: “Ziedoņa lietā mani fascinē darīšana. Protams, dzeja ir viena lieta, bet, kad viņš vēl bija dzīvs, Ziedonis aicināja uz visādām aktivitātēm – par vecajiem kokiem, lauku sētām, ceļiem. Neesmu pamanījusi, vai citiem dzejniekiem ir tāda pēcdarīšana, kāda tagad ir Ziedonim? Tur – izglītības projekts, tur – Ziedoņa klase, fonds “Viegli” un koncerti, “Izlaušanās spēles”. Ziedonis it kā turpina būt, darboties.
Dzeja? Es to nelasu daudz, tāpēc reizēm eju tur, kur kāds dzeju lasa priekšā, vai arī dzirdu kādās dziesmās. Varbūt šis nav dzejas laiks. Man ir divas īpaši tuvas dziesmas – Dziesmu svētku pamats “Mūžu mūžos būs dziesma” un otra ļoti saldsērīgā – “Upē naktī pīles kliedz”. Tās manī kaut ko ļoti sakustina.
Savulaik daudzu gadu garumā Imants Ziedonis kopā ar Ēriku Hānbergu brauca pa Latvijas laukiem un piešķīra balvas par karoga mastu, skaistāko aku, latviskāko pirtiņu, meklēja sakoptākās sētas. Dzejnieki ir dažādi, cits ir tikai dzejnieks, un viss, bet Ziedonis bija cilvēks ar plašām interesēm un plašu iespaidu uz sabiedrību. Interesanti, ka tām idejām tagad pieķērušies jauni cilvēki, kuri iet tālāk, un viņiem ir simtu simtiem domu, ko vēl darīt.”
Ziedoņa dzeja ir pārlaicīga
VESTARDS ŠIMKUS, komponists un pianists: “Kāpēc Imanta Ziedoņa dzeja ir izcila? Ikvienai ģeniālai kultūras parādībai, kāds, bez šaubām, bija Imants Ziedonis, piemīt tā fantastiskā kvalitāte, kas pārsniedz gan savu, gan jebkuru citu laikmetu, uz kuru mēs to gribētu attiecināt. Tā ir vērtība, kas ir ārpus laikmeta konteksta, vienalga, vai tas būtu ideoloģiskais vai sociāli politiskais konteksts. Tā kā pats saskaros ar klasiskās mūzikas vērtībām, kas pelnījušas būt cauri gadsimtiem, tad ļoti skaidri izjūtu, ka tām ir transcendentāla kvalitāte, kas stāv augstāk par jebkuru laikmetu.
Toreiz, kad mums ar Imantu Ziedoni bija pirmā sadarbība, vēlējos pasvītrot viņa dzejas pārlaicīgumu, rādot kontekstā ar klasiskās mūzikas skaņdarbiem, kas izturējuši laika pārbaudi. Manuprāt, Ziedoņa dzeja starp tiem lieliski iederas. Mani ļoti fascinē, cik trāpīgi un spēcīgi Imants prata saskatīt un mums parādīt, izgaismot lielās lietas mazajās.
Viss, kas eksistē ap mums, vismaz uz cilvēces lielāko kultūras vērtību, mūžības fona ir mazs, tomēr tas ir atspoguļojums visam lielajam. Imants Ziedonis to lieliski pratis ierādīt savos darbos – gan epifānijās, gan dzejā, gan pierakstītajās sarunās un intervijās. Viņš ir cilvēks, kas prot ikdienišķas un vienkāršas lietas un situācijas pārvērst tādos kā maģiskos sapņos ar daudz lielāku nozīmi. Galu galā – īsts dzejnieks ir tāds, kurš pārsniedz ikvienas valodas vārdu ikdienišķo nozīmi, un Imanta Ziedoņa dzejā tas redzams ļoti uzskatāmi.”
“Nav vērts teikt – bijis, viņš vienmēr ir!”
VILIS DAUDZIŅŠ, Jaunā Rīgas teātra aktieris: “Imants Ziedonis ir vizionārs! Savā dzejā, epifānijās, visā, ko viņš darījis un teicis. Viņā ir jušana par nākotni, par būšanu. Es vienkārši varu aicināt lasīt dzeju, tad varbūt kas kļūs skaidrāks. Mēs esam bagāti un laimīgi, ka mums tāds cilvēks ir bijis, turklāt ar dzejniekiem, šāda līmeņa cilvēkiem, ir tā: nav vērts teikt – bijis, viņi vienmēr ir! It kā jau nav vairs tā cilvēka, kurš varētu vēl ko uzrakstīt vai radīt, bet viņa atstātais mantojums ir mūsu lietošanā mūžam. Un tikai no tevis paša atkarīgs, vai izlasīji “Latvijas Vēstnesī”, kurā bijis rakstīts: “Jums pienākas mantojums, esiet tik laipni, lūdzu, tam piesakieties.” Nu, ja nelasi “Latvijas Vēstnesi”, tad vari arī nemaz neuzzināt, ka šis mantojums pienācās. Ziedoņa paveiktais ir novēlējums mums, mūsu mantojums, bagātība.”
Viļa Daudziņa veltījums dzejniekam Imantam Ziedonim. Pirmpublicējums.
Pārlaicīga dzeja un attieksme pret vidi
LAURIS LIEPA, zvērināts advokāts un lektors: “Protams, Imants Ziedonis ir ļoti spožs un talantīgs Latvijas literāts, bet viņš pieder ne tikai latviešu literatūras antoloģijai vai literatūras vēsturei. Vismaz viena iemesla dēļ Ziedonis pieder mūsdienu kultūras telpai – ar savu latviešu valodas izjūtu. Tas, kā Ziedonis sajuta latviešu valodu, kā viņš gan prozā, gan īpaši dzejā rakstīja, ir kaut kas burvīgs, netverams un kaut kas ļoti vērtīgs šajā laikā, kad ikdienā pret valodu izturamies arvien nevērīgāk. Tehnoloģiju lietojums un dienas steiga ir samazinājusi mūsu cieņu pret valodu un uzmanību pret valodas niansēm, tāpēc Ziedoņa tiešām ģeniālā latviešu valodas izjūta ir daļa no tik nepieciešamā devuma mūsdienu kultūras telpai.
Kamēr vien latviešiem būs svarīga latviešu valoda, Ziedonis būs svarīgs. Domāju, ka ar laiku viņu redzēsim arī citās, pāri laikam stāvošās krāsās, jo, protams, viņam ir daudz savam aizgājušajam laikam veltītu sacerējumu, ko, bez šaubām, pieskaitām agrākajai politiskajai iekārtai un laikmeta parādībām. Bet Ziedonim ir arī daudz pārlaicīgi lasāmu rindu, piemēram, uztraucoties par vides jautājumiem un ilgtspēju – tā bija viena no Ziedoņa skaistajām krāsainajām pasakām, kurā pret pilsētas pelēkumu un netīrību viņš cīnījās ar zaļo, kas ienāca pilsētā. Skaidrs, ka bažas, kas viņa laikā tikai sāka rasties, šobrīd jau pierietējušas un mums tiešām ir iemesli satraukumam. Ziedonis lielā mērā bija ne tikai ekologs vārsmās, viņš ar savu kājāmgājienu cauri Latvijai faktiski manifestēja mūsdienu izpratni par to, kā izturamies pret vidi, telpu, vietu, kurā esam un dzīvojam, pret savu pienākumu, savu valsti, savu novadu.”
Daži Imanta Ziedoņa 90. jubilejas notikumi
Ziedoņa muzejā Rīgā, Sporta 2 kvartālā, izveidotajā galerijā atklāta izstāde “Es atkal neatvados”. Tajā iekļauti materiāli no Ērika Hānberga un Ziedoņa muzeja topošās grāmatas “Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis”, kas iznāks 3. maijā.
3. maijā Rakstniecības un mūzikas muzejs sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, AS “Pasažieru vilciens” un Tukuma novada pašvaldību vilcienā “Tukums–Rīga” rīkos zibakciju #Ziedonim90. Vilciens “Tukums–Rīga” Nr. 6520 no stacijas “Tukums II” atiet pulksten 15.07, pulksten 16.29 tas pienāks Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Visiem pasažieriem jābūt derīgām braukšanas biļetēm.
3. maijā, simboliskā laikā 15.05, iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa dzejoļa “Pats sev 90 gadu jubilejā vilcienā Ķemeri–Saulkrasti”, dzejnieka daiļrades cienītāji tiek aicināti skaļi lasīt Imanta Ziedoņa darbus jebkurā vietā Latvijā, vai arī pievienoties akcijas rīkotājiem un latviešu dzejniekiem vilcienā “Tukums–Rīga”.
3. maijā mūzikas namā “Daile” notiks pirmatskaņojums programmai “ZIEDONIS – 90/ Raimonds Pauls & Daumants Kalniņš”.
4. maijā Jūrmalā atklāts kultūrtūrisma maršrutu “Noķer Ziedoni!” un plkst. 11 notiks vārda došanas svētki Ķemeru bibliotēkai, kas, godinot dzejnieku, pārdēvēta par Imanta Ziedoņa Ķemeru bibliotēku.
4. maijā no plkst. 13 līdz 17 “Mazā ģilde” aicina ģimenes un draugu kompānijas uz bezmaksas komandas orientēšanās spēli “Ziedonis. Neatkarība. Rīga.”
Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā “Tintnīca” 10. maijā plkst. 18 norisināsies diskusija “Runā (p)ar Ziedoni”.
