Ziedoņa balvas gaisotnē. Saruna ar tēlnieci Olgu Šilovu 0
Kad jūlijā Mežaparka estrādē izskanēs 8. Pasaules koru olimpiādes dziedātāju balsis, 29 uzvarētāji kori saņems tēlnieces OLGAS ŠILOVAS radītu balvu. Nez kurp gan aizceļos šis iedvesmojošais un latviskais darbs? Kādas rokas to turēs? Varbūt glāstīs, tik aicinoša un enerģētiska ir skulptūras virsma. Un domās par Latviju – zemi ar pakalniem un jūru, kas veļ krastā dzintara lāses. Ar tēlnieci tiekamies Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), kur viņa ir asociētā profesore un pedagoģe.
– Balva ir tik viegla, to patīkami turēt rokās, un tā vien gribas glāstīt tās virsmu. Kāpēc Pasaules koru olimpiādes balvu izveidojāt tieši šādu?
– Svarīga bija ne vien ideja, bet arī vairāki praktiski noteikumi – balvai jābūt gan rokās paņemamai, gan pamanāmai, kad to pasniegs uz kora fona, un vienlaikus ļoti vieglai, lai to varētu ielikt koferī un aizvest un lai tā nesaplīstu ceļojot. Tomēr pats galvenais – lai trofejas ieguvēji uz savu valsti aizvestu gabaliņu Latvijas un koru olimpiādes gaisotnes. Tagad balvu pārbaudu: noliku to uz rakstāmgalda un sajutu – enerģija ir patīkama. Balva tapa tādā tautiskā periodā. Gatavojot koru balvu, domās redzēju daudz, daudz tautumeitu. Vienlaikus bija arī Latvijas monētu izstāde, kur 3D formātā dižojās manis veidota Milda. Koru balvas pasūtinātājiem piedāvāju vairākus variantus, kas iemiesotu mūsu mentalitāti. Nodibinājuma ”Rīga 2014” vadītājai Diānai Čivlei ar kolēģiem nenācās viegli pieņemt lēmumu. Kad izraudzījās šo variantu, nebija skaidrs, cik lielai balvai jābūt. Paskaidroju, ka, balvu lejot, katrs centimetrs sadārdzina izmaksas. Tad nu izvēlējāmies vidējo. Šī balva ir mans roku darbs. Tomēr apzinājos, ka 29 skulptūras vienai pašai izveidot būs grūti, tad jāatsakās no radošiem un pedagoģes darbiem. Tāpēc sakārtoju visu tā, lai igauņu metāllējēji (mūsu cehs izputēja krīzes laikā) saprastu tehnoloģiju: izgatavoju paraugus, lai viņu darinājums neatšķirtos no mana, aizsūtīju arī bildes un aprakstu, kā un ar kādiem instrumentiem balvas apstrādāt. Rūta Dzene jau ir pagatavojusi 60 dzintara lāses. Dizainera Viestura Staņislavska veidotu uzrakstu dziļi balvas reljefā iekodinās metālmākslinieks Aivars Endziņš.
– Bet kāpēc uz balvas nav tēlnieces paraksta? Balvas aizceļos uz daudzām valstīm, un tad tur zinātu, ka Latvijā ir izcila tēlniece Olga Šilova…
– Ciļņa virsmā ir palikuši manu pirkstu nospiedumi, ar to man ir gana. Redziet, tos var saskatīt! Lai darbs izstarotu manu enerģiju, lai saglabātos plastiskie momenti, cenšos savus darbus apstrādāt pati. Un šīs virsmas atpazīst. Kādu laiku biju veidojusi figūras, pēc tam abstraktus darbus. Pēc izstādes kāds kolēģis teica: neesot izlasījis, kas ir autors, bet pēc virsmas apstrādes sapratis, ka tas ir mans.
– Viens no jūsu populārākajiem darbiem ir ”Rīgas torņu skaitītājs” pie ”Swedbankas” ēkas. Vai jums ir svarīga skatītāju attieksme?
– Jā, bet tagad citiem māksliniekiem, kas radījuši darbus publiskai telpai, varu ieteikt – pirmās astoņas dienas nevajag lasīt komentārus internetā. Es tos izlasīju pēc kādām desmit un sapratu – labi, ka ar tiem neiepazinos uzreiz pēc skulptūras atklāšanas, būtu varbūt vīlusies, dusmīga, pagurusi.
– Ļoti interesanta bija jūsu personālizstāde ”Sapņu kalendārs 2012”, kur iejutāties princeses Diānas, lidotājas Amēlijas Erhartes, aktrišu Merilinas Monro, Ļubovas Orlovas un citu slavenu sieviešu tēlos. Vai tiešām tie ir jūsu sapņi?
– Faktiski projekts bija veltīts Rīgai, jo manas varones – slavenās sievietes – parādās Rīgas ielās. Nevis es meklēju savu identitāti, bet Rīga meklē savu identitāti, savu seju, kā arī rakstīju koncepcijā. To kaut kā neuztvēra.
– Jā, jums taisnība. Pirmām kārtām saistīja jūsu spēja iejusties dažādos vēsturiskos personāžos, jūsu prieks pārtapt…
Man tas bija īpašs periods. Veidojot šo sieviešu portretus, sublimēju tēlnieces portretistes nerealizētās iespējas. Un mans priecīgais izskats bija arī šo spilgto, populāro un vīriešu mīlēto sieviešu nopelns. Viņu kopīgā īpašībā – starojums.
– Vai garāmgājēji vīrieši iesaistījās fotosižetu veidošanā?
– Madāmas de Pompadūras kleita bija skaista tikai no priekšpuses. Aizmuguri taču fotogrāfijās neviens neredzēs. Un kāds vīrietis jautāja: kāpēc kleita nav glīta arī no mugurpuses? Bet Amēlijas tēlam palīdzēja Spilves lidostas sargs. Sākumā, kā jau sargam pieklājas, viņš bija bargs un aizdomīgs. Bet tad aizrāvās ar slavenās lidotājas tēlu un palīdzēja man tikt uz lidaparātā spārna.
– Un tagad jūsu prasme iejusties tiek izmantota. Ilonas Brūveres filmā ”Tapieris” par tango karali Oskaru Stroku jūs esat aktrise Ļubova Orlova…
– Jā, tā bija negaidīta pieredze. Veidojot savu projektu ”Sapņu kalendārs” un meklējot rakursus fotografēšanai, es kustējos, mazliet raustoties, un tieši tas atbilda mēmā kino estētikai. Turklāt man nebija jārunā. Tomēr es sevi neuzskatu par aktrisi, bet gan tēlu veidotāju.
– Kas ir tēlniecība mūsdienās, kad viss ir māksla…
– No visiem mākslas žanriem tēlniecību izdalīt kā tēlniecību kļūst aizvien grūtāk. Bieži notiek tā, ka glezna, kas izskatās kā granīta griezums, saņem prēmiju glezniecības konkursā. Un skulptūra, kas veidota no skaņām, izkonkurē plastiskus darbus. Es negribu definēt, ka tēlniecība ir tikai kaut kas taustāms un trīsdimensionāls, jo katram darbam svarīgs ir konteksts. Pieļauju, ka Mikelandželo Dāvida figūra, kalta ar rokām marmorā, var būt absolūti mūsdienīga, ja to ieliek nebijušā kontekstā. Ir tikai jāzina kods. Un mākslas uztverei cilvēkus vajag sagatavot. Tas mākslas zinātnieku un žurnālistu rokās.
– Taustāms un labi saprotams jūsu tēlniecības darbs bija lata monēta ”Stārķis”.
– Jā, tas simbolizē spēcīgu ģimeni, māju, uzticību. 2001. gadā apgrozībā jau bija gotiņa un lasis. Stārķis bija loģisks Latvijas dabas pārstāvju turpinājums. Viņš pārstāv gaisa stihiju – debesis.
– Bet tēlnieks, šķiet, rodas uz zemes. Vai bērnībā, plastilīnu veidojot?
– Jā, man piemita plastiskās dotības. Jau bērnudārzā citi bērni rullēja sniega vīrus, bet es izveidoju ziloni. Viena mamma man parādīja, kā ziloņa kājiņas pievienot pie ķermeņa bez šuvītēm. Man tas bija tāds atklājums, tāds brīnums! Otrs ar tēlniecību saistīts brīdis bija, kad Ventspils pionieru pilī ieraudzīju plauktus ar keramikas figūriņām. Es tā iekāroju to pulciņu, bet nokavēju uzņemšanu. Gadu mācījos lina apstrādes pulciņā, bet man tas galīgi nepatika. Pulciņa vadītāja apsolīja, ja gadu izturēšu un to linu kārtīgi apstrādāšu, tikšu uz keramikas pulciņu. Izturēju un keramikas pulciņā darbojos līdz 8. klasei.
– Vēlāk tēlniecības studiju gados iemēģinājāt roku daudzos materiālos. Kā nonācāt līdz savam – metālam?
– Esmu veidotāja. Nevis atšķeļu, bet pielieku klāt. Tāpēc metāls. Turklāt arī faktūra man ir ļoti svarīga. Gribas, lai tēlniecības darbs būtu pārdzīvojums, brīnums… Citēšu Imantu Ziedoni, jo tagad ir ziedoņa laiks un es vēl dzīvoju Ziedoņa balvas gaisotnē…
– Jā, arī apbalvojuma statueti ”Laiks Ziedonim”, ko šogad pasniedza pirmo reizi, esat veidojusi jūs! Apsveicu!
– Paldies! Kā Ziedonis teica: katru dienu ir uzliesmojums, bet, ja tu visu dienu ej un nepamani to, gaidi un turi acis vaļā, nemirkšķini. Jo citādi brīdi, kad uzliesmos, tu palaidīsi garām. Strādājot pie Ziedoņa statuetes, papētīju viņa domu pērles. Un šī, man šķiet, raksturo mākslinieka ikdienišķo stāvokli, gatavību radošajam procesam.
– Radoša procesa pārņemts ir arī jūsu dzīvesbiedrs tēlnieks Gļebs Panteļejevs…
– Mākslas akadēmijā mēs ar Gļebu bijām kursabiedri (viņš jau pēc dienesta armijā). Gļebs vēlāk teica – viņam paticis, ka es neesot lūgusi ne smagumus cilāt, ne arī vēlējusies kā citādi ekspluatēt. Jo tā jau notiek, ja kursā mācas puiši un meitenes. Pašlaik darbnīcā katrs esam neatkarīgs mākslinieks un kolēģis, tagad viens otram vairāk palīdzam nekā studenta gados. Respektējam otra radošo ceļu, vairāk to saprotam, un arī tehniskā aprīkojuma ziņā ir izdevīgi, ja ir viens jumts virs galvas, viena darbnīca. Tomēr nemitīgi notiek rotācija. Pašlaik Gļebs eksperimentē ar epoksīda sveķiem, un darbnīcā ir nepatīkama smaka. Labi, ka tagad gatavoju konkursam skici mazā mērogā no plastilīna un darbnīcā man nav jāiet. Pirmajos kopdzīves gados Gļebs domāja, ka dzīvos laukos, kals granītu un visi brauks pie viņa. Bet es sapratu, ka tad mana vieta būs starp burkāniem, un visiem spēkiem rāvos uz mākslu. Jūrmala bija kompromiss starp laukiem un Rīgu. Tolaik Jūrmala bija nevis prestiža, bet gan pamesta un nolaista vieta. Mums paveicās ar darbnīcu.
– Vai reizē kļuvāt par pedagogiem Mākslas akadēmijā?
– Pēc studijām Gļebs palika akadēmijā kā mācību meistars, vēlāk lektors. Kad mūsu dēls sāka iet bērnudārzā, strādāju par veidošanas pedagogu rozīšos. (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola. – I. V.). Kad mani aicināja uz akadēmiju, Gļebs protestēja. Viņam šķita, ka tā tāda ”mafijas” veidošanās, ja vienā darbavietā ir vīrs un sieva, vēlāk bērni. Sākumā akadēmijā viņš pat centās iet pa citām kāpnēm. Bet tad samierinājās, ka esmu savā vietā, un studentu līmenis veidošanā aug.
– Studenti droši vien kaut ko netieši māca arī saviem pedagogiem…
– Mācu konkrētu lietu – akta veidošanu un portretu, ko kādreiz mācīja tēlnieki Kārlis Zemdega un Teodors Zaļkalns. Fotogrāfijas no tām telpām un veidojumiem ir ļoti līdzīgas gaisotnei, kādā es ar saviem studentiem strādāju. Darbs Mākslas akadēmijā palīdz man pašai saglabāt veidošanas prasmes. Esmu kā sportists, kas trenējas katru dienu. Bet šāds režīms ir arī kā papildu svars pie kājām – tas var bremzēt. Pedagoga darbā jūtu, ka man ir gandarījums ne vairs par pašas padarīto, bet par studentiem. Viss milzīgais darbs paiet treniņos, bet vai studentu prasmes atradīs īstenojumu dzīvē? Un es pati? Viens, otrs, trešais konkurss neveiksmīgs. Un ikreiz par jaunu ir jāapliecina, ka esmu tēlniece. Gluži kā studentiem man arī ir jāpierāda, ka protu, ka esmu īstā, ka tikšu galā. Un kā gan lai to pierāda pirms pasūtinājuma? Tam domātas izstādes. Jā, mani aicina – nu, uztaisi izstādi! Bet tas ir vairāku gadu darbs un liels naudas ieguldījums.
– Jā, vajag daudz enerģijas. Kur to rodat?
– Enerģija visiem ir dota, jau piedzimstot, līdz ar vecāku gēniem – mans tēvs ir krievs, mamma latviete, visi strādīgi. Neesmu ne itāliete, ne afrikāniete. Jūrmala ar jūru un Lielupi jau ir enerģijas ādere, īstā vieta māksliniekiem. Bet grūtākie ir brīži, kad nav darba. Jābūt gatavam, ka konkursos var nepaveikties pat piecus gadus no vietas. Tāpēc ar milzīgu prieku ķēros pie koru balvas veidošanas. Jā, man krīze ievilkās, jo pēc projekta ”Rīgas torņu skaitītājs” man ir ļoti grūti pierādīt, ka varu veidot arī citādas skulptūras. Mākslinieks taču izdzīvo dažādus posmus, tie mainās. Par laimi Gļebam šajā laikā veicās. Viņš ir piepildīts ar darbu… Nu jā, man vajag piebremzēt, lai nerunātu par tēlnieku Gļebu Panteļejevu, citādi stāsts sanāks par viņu.
– Tad parunāsim par jūsu dēlu Teodoru!
– Viņš Glāzgovas universitātē studē ķīmiju. Dēls grib atgriezties Latvijā, jo galu galā mums vēl ir divas zāļu ražotnes. Teodoru interesē izpēte un zinātne. Un pašlaik mācību praksē viņš modelē jaunas molekulas. Veido vizualizācijas, kas balstītas uz formulām, matemātiku, ķīmiju. Bildēs ļoti skaisti izskatās.
– Atgriežoties pie koru olimpiādes balvas – kurš balvām pielīmēs dzintara lāses?
– Es, tas būs mans darbs.
– Un kāpēc formu veidojāt abstraktu, nevis figurālu?
– Balvas logo jau ir attēlots gailis, un tas ir pietiekams Rīgas simbols.
– Aplūkojot balvu, var domāt un domāt, vai tas ir kalns vai tilts, vai aizejoša tautumeita ar kroni galvā…
– Tur jau tā lieta, ka abstraktai skulptūrai beigu beigās būs kāds priekšmetisks apzīmējums – kalns vai cepure, vai galva. Tas ir neizbēgami. Cilvēki visur grib redzēt atpazīstamu tēlu un visam dot vārdu.
Uzziņa:
Olga Šilova, tēlniece;
Dzimusi 1966. gadā Ventspilī;
Absolvējusi LMA tēlniecības nodaļu;
LMA asociētā profesore;
Piedalījusies 53 grupu izstādēs un 10 personālizstādēs;
Darbi apskatāmi publiskajā telpā un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Dzīvesbiedrs tēlnieks Gļebs Panteļejevs, dēls ķīmijas students Teodors Panteļejevs.
