“Ziedojumu sistēma sportam tika izvarota un nogalināta.” Saruna ar LOK prezidentu Jāni Buku 44
Šonedēļ Latvija ir saņēmusi ielūgumu uz Parīzes olimpiskajām spēlēm. Par gatavošanos olimpiādei un par to, kādas pārmaiņas varētu ietekmēt sporta attīstību valstī, saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Jāni Buku.
Velta Puriņa: Tātad ielūgums ir saņemts uz Olimpiskajām spēlēm, gatavošanās notiek. Stress ir pazudis vai tomēr par kādiem jautājumiem vēl nākas domāt?
Jānis Buks: Pirmdien saņēmām ielūgumu no Starptautiskās Olimpiskās komitejas un tagad Latvija pilntiesīgi un oficiāli var sākt gatavoties, lai gan, protams, gatavošanās posms ir jau sen sācies. Stresa nav, galvenais ir būt pacietīgiem un ļoti detalizētiem, darīt visu, lai mūsu sportisti varētu kvalitatīvi sagatavoties olimpiskajām spēlēm.
Ko nozīmē “kvalitatīvi sagatavoties”?
Tad, kad sportists ir kvalificējies, Olimpiskajai komitejai lielā mērā ir jānodrošina viss tālākais. Svarīgi, lai sportistam būtu kvalitatīvs treniņprocess, kvalitatīva medicīniskā aprūpe, kvalitatīvs uzturs un tā tālāk, lai tiešām tie rezultāti būtu maksimāli labākie.
Latvijas olimpiskā komanda vēl tikai formējas vai jau ir precīzi zināms, kuri sporta veidi noteikti tiks pārstāvēti?
Šobrīd ir kvalificējies ir tikai viens sportists – vieglatlēte Līna Mūze. Garantēta dalība olimpiskajās spēlēs pēc kvotu sistēmas ir diviem peldētājiem, pārējiem sportistiem ir jāiet cauri kvalifikācijas procesa dzirnavām. Mūsu pieņēmums ir tāds, ja uz olimpiskajām spēlēm tiks mūsu vīriešu basketbola izlase, tad mūsu delegācija varētu būt viena no lielākajām vēsturē – apmēram 50 sportisti. Ja neizdosies šis varonīgais darbs un basketbola izlase nekvalificēsies, tad mūsu plānotais apjoms ir apmēram 32 līdz 37 sportisti.
Startējot olimpiādē, protams, katram ir cerības par medaļām, bet tomēr, kur ir vislielākās cerības, ka varam iegūt medaļas?
Ja man būtu kristāla bumba, tad es noteikti varētu detalizētāk atbildēt, bet tie ir minējumi. Mums ir ļoti daudz labu sportistu, kas varētu būt mūsu nācijas cerības – gan svarcēlāji, gan vieglatlēti, gan pludmales volejbolistes, gan 3×3 basketbolisti. Es tiešām ceru, ka mums būs krietns medaļu klāsts šajās olimpiskajās spēlēs.
Vai, stājoties amatā, Jūsu koncepcijā ir paredzēts kaut kas, kā veiksmīgāk strādāt tādā mazā valstiņā kā Latvija ar sporta talantiem jau no skolas sola?
Kā mēs zinām, pagājušajā nedēļā Slovēnijā bija Eiropas jauatnes olimpiāde. No Latvijas bija diezgan plaša komanda un mēs jau tur ieskicējām pirmās jaunās nākotnes zvaigznītes. Tā kā mēs zinām, kuri tie varētu būt, un mēs turpināsim viņus vērot.
Jāparunā nedaudz arī par politiku. Vai Jūs esat runājis ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas pārstāvjiem, kas varētu precīzi definēt, kāda varētu būt, piemēram, konkrēti Latvijas sportistu attieksme olimpiskajās spēlēs, cīnoties pret Krievijas un Baltkrievijas sportistiem? Vai tur ir redzams vienots rezultāts?
Vienota skatījuma nav, bet man arī nav bijusi saruna ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas darbiniekiem un oficiālām personām. Man ir bijusi saruna ar Ukrainas Olimpiskās komitejas prezidentu, kurš vienlaicīgi ir arī Ukrainas sporta ministrs. Mana līdzšinējā nostāja ir bijusi ļoti kategoriska – principi ir svarīgāki par jebko un, kamēr krievu karaspēks atrodas, mēs nevara pieļaut krievu sportistu dalību olimpiskajās spēlēs.
Savukārt pats Ukrainas Olimpiskās komitejas prezidents teica, ka šis process izskatās diezgan neatgriezenisks, krievu un baltkrievu sportisti kaut kādā veidā tiks “ievilkti” olimpiādē. Līdz ar to mums ir jādomā par to, kāda varētu būt mūsu reakcija un attieksme. Ukraiņi sev ir nodefinējuši, ka viņi piedalīsies, viņi cīnīsies ar šī noziedzīgā režīma sportistiem laukumā, bet viņi ar viņiem nesveicināsies. Viņiem ir vesels reglaments, kā rīkoties kādā situācijā, piemēram, ja arēnā parādās Krievijas karogs, un tā tālāk.
Man jāsaka, es kā vēsturniece, savu pirmo savu kursa darbu rakstīju par olimpiskajām spēlēm Senajā Grieķijā. Jāsaka, tur olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti visi kari un pasaulē bija miers, lai varētu godīgi cīnīties arēnā. Bet šobrīd par to neiet ne runa, ka kaut kādā veidā varētu tikt pātraukta Krievijas agresija Ukrainā.
Sporta būtība jau ir nest mieru un sapratni, un sadraudzību starp tautām. Tas, ka ir atsevišķi deģenerāti, kas šo principu mēģina mīdīt ar kājām, nenozīmē, ka viss sports ir deģenerējies un sporta pamatprincipi nav dzīvi.
Runājot par Jūsu stāšanos amatā, jautājums ir tāds – svarīgākais ir komandas noformēšana?
Mums ir pa pusei jauns izpildkomitejas sastāvs. Ko es teicu arī savā priekšvēlēšanu laikā, ka mani ir ārkārtīgi svarīgi palielināt šīs izpildkomitejas statustu, nostiprināt to, un lai izpildkomitejas sastāvs iesaistās diskusijās par stratēģiju un arī uzraudzības funkciju veic. Par darbiniekiem es teiktu tā, Olimpiskā komitejā ir ļoti laba komanda. Cilvēks vienmēr būs visu vērtību pamatā, tā kā es redzu ļoti spēcīgu un ļoti pieredzējušu komandu. Vienkārši ir jāiet uz priekšu, varbūt nedaudz reizēm savādāk procesi ir jāpārveido un tā, bet es redzu tiešām labu komandu, kas var iet uz priekšu.
Runājot vēl par iecerēm – vienota, konsolidēta sporta organizācija, tās izveidošana. Tas paliek viens no Jūsu galvenajiem uzdevumiem jomas uzrāvienam?
Mans personiskais virsmērķis un personiskais uzdevums ir vienotas, konsolidētas sporta organizācijas izveide, cilvēku pārliecināšana, ka šis ir labākais un efektīvākais risinājums nozarei un valstij kopumā. Ziniet, četri mazi ir labi, bet viens liels ir daudz stiprāks nekā četri mazi.
Es lasu tālāk: “Ja šāda organizācija tiek izveidota, tā darbosies un tai ir jābūt Latvijas Olimpiskās komitejas paspārnē, un tas var nozīmēt Sporta federācijas padomes likvidāciju.” Cik tas ir būtiski, ka mums ir tāda Sporta federāciju padome?
Latvijas Sporta federāciju arī tika izveidota neatminamos laikos, ļoti sen. Ja Olimpiskā komiteja apvieno tikai olimpiskās sporta federācijas, tad Sporta federāciju padome visas šobrīd reģistrētās sporta federācijas un vēl arī tādas, kas nav sporta federācijas. Teiksim tā, es neredzu racionālus argumentus, kāpēc to visu nevarētu izveidot zem Olimpiskās komitejas jumta kā sporta virorganizācijas.
Vai šobrīd vienas no lielākajām gaidām ir sportistu finansējums priekš gatavošanās un došanās uz olipmiskajām spēlēm, vai ar to viss ir kārtībā?
Ar finansējumu vienmēr var būt labāk. Arī savos maciņos skatoties, mums gribētos vairāk. Protams, arī šī brīža finansējums ir mazāks nekā tas bija pirms gadiem, bet kopumā es teiktu, ka valsts ir izdarījusi maksimāli iespējamo, lai šis sagatavošanās process olimpiskajām spēlēm būtu maksimāli kvalitatīvs.
Runājot par olimpiskajiem medaļniekiem, kā ir ar finansējumu medaļniekiem? Vai tas jau ir pārrunāts?
Šī sistēma principā būtu jāmaina. Šī brīža struktūra ir tāda, ka pēc katriem lieliem pasākumiem par iegūtajām vietām un medaļām tiek izmaksāta prēmija, kas man šķiet nepareizi. Mums vajadzētu iet uz tādu stipendiju vai pensiju sistēmu, lai, piemēram, olimpiskajam čempionam atlīdzība jeb šis novērtējums tiktu maksāts visa atlikušā mūža garumā. Nevis viena liela summa, bet tāda, kas viņam dotu iespēju kvalitatīvi dzīvot turpmāko dzīvi.
Runājot vēl par finansējumu, Jūsuprāt, kāds ir valsts finansējums sportam? Kādam vajadzētu būt finansējuma sadalījumam?
Manuprāt, svarīgi ir domāt par to, kas ir tautas sports kopumā, un par infrastruktūras attīstību, lai mūsu bērni, mazbērni, jaunieši un vispār cilvēki arī pēc tam būtu fiziski aktīvi un viņiem būtu iespējas nodarboties ar sportu, kā Pēteris Apinis saka, vismaz sešas reizes nedēļā. Tas ir svarīgi. Un tas, kam es ticu, ka no šīs masveidības izaugs zvaigznes. Jo vairāk cilvēku nodarbosies ar sportu, jo lielāka būs tā masveidība, jo vairāk mums būs augstu sasniegumu sportistu.
Ja runājam par sponsoru devumu sportam, cik tas ir nozīmīgs? Un vai tos ir viegli piesaistīt?
Ja mēs runājam par ziedojumu sistēmu sportam, tā tika izvarota. Patiešām tā tika izvarota un nogalināta gadus atpakaļ ar tā saucamo nodokļu reformu. Es pats nāku no Volejbola federācijas un viens no maniem galvenajiem pienākumiem bija piesaistīt privāto finansējumu volejbolam. Teiksim tā, mums beigās izdevās apmēram 40% no budžeta iegūt no nevalstiskā sektora. Tas ir ārkārtīgi daudz, salīdzinot ar Latvijas sportu kopumā.
Kā man teica viens liela uzņēmuma īpašnieks, sportu var atbalstīt tikai fanātiķis un altruists. Un mums jau arī nav to tradīciju, kā atbalstīt sportu. Šī ir ārkārtīgi sāpīga tēma un patiesībā neatvērta tēma diskusijai. To ir vērts vērt vaļā un diskutēt, un patiesībā vienreiz atzīt, ka tā bija fundamentāla kļūda, kas tika izdarīta.
Visu sarunu ar Jāni Buku skaties video!
