Ziedkāpostu problēmas vasarā 0
Ziedkāpostus Latvijas patērētāji ļoti iecienījuši, tāpēc zemnieki cenšas piedāvāt vietējo preci iespējami ilgāku laiku. Dažas nelielas saimniecības pat audzē agros ziedkāpostus plēves siltumnīcās, bet viņiem ir grūti konkurēt ar lētāku importa preci no Francijas un Itālijas, kas ienāk tirgū maija beigās, jūnija sākumā. Tā kā ziedkāpostu zaļās masas (lapu) augšanai optimālā temperatūra ir 20–25 oC, savukārt galviņu ieriešanai nepieciešami 12–14 oC (vismaz 16 oC), visskaistākās un kvalitatīvākās galviņas izaug rudenī.
Kaitēkļis Nr.1 – Cekulkode (Plutella xylostella). Šī kode pēc izskata ir ļoti līdzīga mājas kodei, bet tās kāpuri bojā gan krustziežu augu lapas, gan arī dažādu kāpostu galviņas. Kaitēklis parasti izlido pavasara beigās un kāpostu stādījumos lidinās jau jūnijā.Kāpuri parasti ir 5–7 mm gari gaiši zilā vai zaļā krāsā, bet šogad tie ir gaiši dzelteni (iespējams, cita pasuga vai pat suga). Kāpuri barojas lapas apakšpusē un iztraucēti nolaižas lejā uz zīda diedziņa, bet, kad briesmas šķiet garām, satin diegu un atgriežas uz lapas. Latvijā šim kaitēklim mēdz būt divas trīs paaudzes, ziedkāpostus tas bojā visu sezonu. Kāpuri izēd caurumus lapās (kā jau kode), būtiski samazinot lapu virsmu un tādēļ arī ražu. Cekulkode ir kvalitātes kaitēklis, tās kāpuri mēdz baroties arī uz galviņām, nosmērējot tās ar saviem ekskrementiem. Šādas galviņas neatbilst tirdzniecības standartu prasībām, kaut gan augustā tās dažkārt var redzēt pat lielveikalos (gan vietējās, gan importētās).
Gribu pievērst uzmanību tam, ka dēstu apstrāde pirms izstādīšanas ar Actara 25 WG (kaut gan tā pašlaik nemaz nav atļauta) kāpostaugus pret šo kaitēkli neaizsargā, tāpēc laikus jālieto citi reģistrētie līdzekļi. Ziedkāpostu audzētājiem vēl ir pieejams (mazā lietojuma ietvaros) sistēmas iedarbības insekticīds Proteus OD. Tā sastāvā ir divas darbīgās vielas – tiakloprīds (100 g/l) un deltametrīns (10 g/l) (piretroīdu grupas viela), tāpēc tas, vai ir vērts lietot šo līdzekli tvertnes maisījumā ar piretroīdiem, ir diskutējams jautājums.
Kāpostu pūcītes (Mamestra brassicae) kāpuri vairāk bojā pašu galviņu, pret tiem jācīnās ar jau pieminēto Proteus OD. Jāatceras, ka Proteus OD ziedkāpostos atļauts lietot tikai divas reizes sezonā un lietojuma paplašinājuma atļauja ir derīga tikai līdz 2016. gada 9. augustam.
Bioloģiskie audzētāji pret kaitēkļiem var izlaist trihogrammas (0,5–1 g/ha). Olu parazīts – Trichogramma embryophagum – ir visefektīvākais, ja to izlaiž kaitēkļu lidošanas sākumā, bet to var izlaist arī vēlāk (tā būs labāk nekā nedarīt neko). Diemžēl pašlaik nav tehnisku risinājumu, kas ļautu izmantot šo entomofāgu arī integrētajā audzēšanā. Trihogrammas lido tikai 20 m rādiusā, tāpēc tās jāizlaiž vienmērīgi visā platībā, ko lielos laukos praktiski nav iespējams izdarīt. Trihogrammas jāizlaiž atkārtoti vairākas reizes, jo cekulkodes lido visu vasaru.
Mēslošanas problēmas
Karstā, sausā laikā augi cieš no mitruma trūkuma, tāpēc pasliktinās barības elementu uzņemšana lapās un galviņā. Par molibdēna (Mo) trūkumu vizuāli liecina deformētas, reducētas, līdz galam neattīstījušās lapas ar vairākām pielapēm. Šādas šauras lapas nespēj pilnvērtīgi piedalīties fotosintēzē, tāpēc raža samazinās, bet galviņas veidojas priekšlaikus. Ziedkāposti ir ļoti molibdēna prasīgi, un dažiem hibrīdiem (pārsvarā Bejo) šīs prasības ir augstākas, tāpēc papildmēslošanā labāk lietot kompleksos mēslojumus ar mikroelementiem, nevis tikai amonija vai kalcija nitrātu. Ar bora (B) trūkumu ir vēl grūtāk, jo tā pazīmes redz galviņu veidošanas laikā, kad kaut ko labot ir par vēlu.
Tāpat ļoti svarīgi ir ziedkāpostus nodrošināt ar sēru (S). Nav datu, kāda sēra deva varētu būt optimālā ziedkāpostiem, bet galviņkāpostiem par optimālo uzskata 40 kg S/ha. Pienācīgs kāpostaugu nodrošinājums ar sēru mazina slimību un kaitēkļu bojājumus, jo veicina sēru saturošu savienojumu (izotiacianātu) veidošanos augā. Prakse liecina, kamēr nav zinātnisko pētījumu, visvienkāršāk ir lietot rapšiem paredzētos šķidros lapu mēslojumus ar sēru un mikroelementiem. Šādas ziedkāpostu apstrādes var veikt visu sezonu divas trīs reizes ar 10–14 dienu intervālu (devas tādas pašas kā rapšiem).
Karstums visvairāk traucē kalcija (Ca) uzņemšanu augā. Ļoti bieži dienas vidū var novērot, ka ziedkāpostu lapas ir mainījušas krāsu, kļuvušas pelēcīgas, nedaudz vēlāk var redzēt, ka tās ir jau apvītušas. Jā, naktī tās atžirgs, bet nākamajā dienā atkal novītīs. Novītušās (un pat tikai apvītušās) lapas nespēj uzņemt kalciju, tāpēc šūnu sieniņas kļūst vājas un viegli plīst, mainoties šūnsulas spiedienam. Līdz ar to veidojas lapu malas iedega, uz kuras vēlāk attīstās sekundārās infekcijas. Vissliktāk kalcijs nonāk augšanas punktā, tas ir, jaunākajās lapās un galviņā. Mazas lapiņas apdeg un sačokurojas, bet uz galviņas kalcija trūkuma vietās attīstās bakteriālās puves.
Ja nav iespējams ziedkāpostus laistīt, var veikt regulārus (ik pēc 4–7 dienām atkarībā no temperatūras) smidzinājumus ar kalcija nitrātu (4–5 kg/ha) vai lapu mēslojumu CalMax (3,5–5 l/ha). Ūdens patēriņš ir vismaz 400 l/ha, lai noklātu visu lapu virsmu. Jāņem vērā, ka šos mēslojumus nedrīkst lietot tvertnes maisījumos ar augu aizsardzības līdzekļiem, jo mēdz veidoties nosēdumi, kā arī var notikt neprognozējamas ķīmiskās reakcijas, kas samazinās līdzekļu efektivitāti.
Sakņu augoņi
Karstā laikā, kad kalcija uzņemšana jau tāpat ir apgrūtināta, ziedkāposti cieš arī no krustziežu sakņu augoņiem (Plasmodiophora brassicae). Protams, laukos, kas piesārņoti ar augoņiem, neviens neizturīgus ziedkāpostu hibrīdus tīšu prātu neaudzēs. Sēklu tirgū ir pieejamas izturīgu hibrīdu sēklas, bet tās ir dārgas un ne vienmēr atmaksājas. Diemžēl sakņu augoņu infekcija Latvijā paplašinās un mēdz parādīties pēkšņi uz laukiem, kurus līdz tam uzskatīja par neinficētiem. Pirmās pazīmes – nevienmērīgi, tikai atsevišķās lauka vietās novītušu augu grupas. Ja tos izrauj no zemes, var redzēt slimībai raksturīgas sakņu deformācijas. Ja ražu vēlaties glābt, vienīgais, kas šādā situācija var līdzēt, ir regulāra papildmēslošana caur lapām ar kalcija nitrātu vai CalMax.
Bakteriozes
Kalcija trūkums veicina bakteriālo puvju attīstību. Inficēto augu analīzes liecina, ka Latvijā ziedkāpostus mēdz bojāt gan Erwinia spp., gan arī Pseudomonas spp. un Xanthomonas campestris. Visas baktērijas saglabājas augsnē (bieži uz palikušiem iepriekšējā gada kaceniem). To uzkrāšanos veicina ziedkāpostu audzēšana monokultūrā, taču arī augu maiņas ievērošana, kaut arī ir ieteicama, pietiekami nelīdz.
Uz galviņām veidojas nelieli plankumi sākumā rozā krāsā, drīz vien tie kļūst brūni ar baltu vati, veidojas raksturīgā nepatīkamā puves smaka. Karstā laikā Erwinia mēdz attīstīties uz jaunāko lapu kātiem zem galviņas. Tie kļūst dzeltenbrūni, piešķirot galviņai nepievilcīgu, vecu izskatu un būtiski samazinot tās saglabāšanos pēc novākšanas. Erwinia inficē augus kaitēkļu kodumu, sūkumu un grauzumu vietās, krusas un lietusgāžu radītajos savainojumos, mehānisko apstrāžu laikā nolauztajās lapās, kā arī caur atmirušajām šūnām (tieši tas parasti arī notiek uz galviņām), bet Pseudomonas attīstībai ir nepieciešama ūdens plēvīte uz auga virsmas vairākas dienas. Pseudomona biežāk inficē galviņas ilgstoši mitrā, siltā laikā. Baktēriju attīstībai optimālā temperatūra ir 25–30 oC, bet tās mēdz attīstīties arī vēsākos apstākļos.
Baktērijai Xanthomonas campestris ir divas pasugas: Xanthomonas campestris pv. raphanii (Xcr) un Xanthomonas campestris pv. campestris (Xcc). Kaut gan Xcr ir retāk sastopama infekcija, zīmīgi, ka tās vizuālās pazīmes ļoti līdzinās kalcija trūkuma pazīmēm – lapas sačokurojas, nokalst un izskatās kā apdegušas –, tieši tas, ko novēro audzētāji uz ziedkāpostu jaunākajām lapām karstā laikā. Praksē ir pārbaudīts, ka pienācīga ziedkāpostu apgāde ar kalciju ievērojami mazina bakteriālās puves attīstību un palielina tirgus preces iznākumu. Infekcijas attīstībai ir nepieciešama ūdens plēvīte, piemēram, lietus pilieni vai rasa. Arī karstā laikā rasa ilgāk neizžūst uz ziedkāpostu galviņām nekā uz lapām. Lapu aizlaušana vai sasiešana, lai aizsargātu galviņas no saules, vienlaikus veicina paaugstinātu gaisa mitrumu tieši virs galviņas virsmas un rada labvēlīgākus apstākļus puves attīstībai. Tāpat inficēšanos un infekcijas attīstību veicina lietus tipa laistīšana un mitrs laiks, kas pēkšņi iestājies pēc karstuma perioda. Novērots, ka regulāri smidzinājumi ar darba šķidrumiem, kuru pH ir zem 6 (5,5–5,7), būtiski aizkavē bakteriālo puvju attīstību. Latvijā tiek ražots līdzeklis Ūdens pH regulētājs VITO, tāpat ir pieejami gan indikatora papīrs pH noteikšanai, gan pH mērītāji. Ar šo vienkāršo paņēmienu (ūdens paskābināšanu) iespējams būtiski uzlabot augu veselību.
Sausplankumainība
Katru gadu kāpostaugos Latvijā ir sastopama sausplankumainība (Alternaria brassicae, A.brassicicola). Pirmās vizuālās pazīmes ir mazi melni plankumi uz lapām un kacena. Vēlāk tie kļūst lielāki un veidojas sporas melnā vai brūnā krāsā. Ar laiku bojātie audi izdrūp un veidojas caurumi. Rodas ļoti daudz sporu, kas izplatās ar vēju, lietus ūdeni un mehāniski, uz cilvēku apģērba vai mehānismu virsmas. Sporas saglabā dzīvotspēju līdz 14 dienām.
Sausplankumainība mēdz inficēt arī galviņas. Sīki melni plankumi uz galviņas (it kā ar pipariem pārkaisītas) parasti ir tieši sausplankumainības, nevis bora trūkuma pazīmes. Nav izslēgts, ka mikroelementu trūkums veicina infekciju attīstību. Ar šo slimību jācīnās profilaktiski, pirms parādās pirmās pazīmes. Šogad Latvijā lietošanai ziedkāpostos ir atļauti Amistar 250 SC (2 apstrādes) un Attila 250 SC (2 reizes). Abiem līdzekļiem ir vienā tā pati darbīgā viela
Vienlaikus ienākusies raža
Lai nodrošinātu pakāpenisku ražas novākšanu, parasti audzētāji pavasarī izstāda vienlaikus vairākus hibrīdus ar atšķirīgiem (ar starpību vismaz 10 dienas) veģetācijas periodiem. Diemžēl praktiski katru vasaru karstuma periodos vairāku hibrīdu un dažādu stādīšanas termiņu raža mēdz ienākties vienlaikus. Līdz ar to cenas strauji krītas un daļa ražas paliek nenovākta, radot labvēlīgu vidi kaitēkļu un infekciju attīstībai. Ražu var arī novākt un iznīcināt, bet tas saistīts ar papildu izmaksām.
Daudzās saimniecībās ir dārzeņu glabātavas ar aukstuma kamerām. Tās dod iespēju paildzināt ziedkāpostu realizācijas laiku, bet tas ir saistīts ar papildu izdevumiem ražas atdzesēšanai un uzglabāšanai aukstumā. Holandieši, kas lielāko daļu vasaras ziedkāpostu eksportē, iesaka novākt ziedkāpostus iespējami agri no rīta, kamēr galviņas ir dabiski vēsas, un tūlīt pat nogādāt uz aukstuma kameru. Arī tad, ja galviņa ir novākta plkst. 4, uz lauka kastē apkārtējā gaisa ietekmē dažu stundu laikā tās temperatūra palielināsies par vairākiem grādiem. Jo siltākas galviņas ir novāktas, jo straujāk tās jāatdzesē līdz uzglabāšanas temperatūrai.
Eksportējamos ziedkāpostus holandieši atdzesē līdz (galviņu) temperatūrai 0–1 oC, Latvijā tās varētu atdzesēt līdz 6 oC, jo mūsu transportēšanas attālumi ir īsāki. Jāņem vērā, ka pārāk aukstas galviņas tirdzniecības zālē ātri norasos, kas veicinās infekciju attīstību.
6 oC vēsās galviņas lielveikali varētu izvietot aukstuma vitrīnā.
Saskaņā ar holandiešu pētījumu datiem minimālais ziedkāpostu atdzesēšanas laiks (līdz 0–1 oC) modernajā glabātavā ar piespiedu aukstā gaisa plūsmu ir 7–8 h, bet parastajās aukstuma kamerās tas var prasīt pat 42 h. Jāņem vērā, ka produkta temperatūra pie paletes malas mēdz būt par 2,5–3 oC zemāka nekā paletes vidū. Parastajā aukstuma kamerā ir iespējams atdzesēt ziedkāpostus no +19 oC līdz +6 oC 10 stundu laikā. Par šīs metodes lietderību Latvijas apstākļos ir vērts padomāt. Daudz ir atkarīgs no elektroenerģijas patēriņa un aktuālajām ziedkāpostu cenām tirgū.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.jūlija numurā
