Diāna Jance: Ziedi baro dvēseli 0
Pat ja man būtu tikai divi maizes klaipi, vienu es pārdotu un nopirktu hiacintes, jo ziedi baro dvēseli.” Jau sen līdz Eiropai atnācis pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem Austrumos radies teiciens. Tieši tas ataust prātā, sajūtot cilvēku apjukumu sociālajos tīklos.
Nu, piemēram: kā tā, ka visa atklātā kultūras telpa ir slēgta, ko tagad iesākt?
Vēl pavisam nesen daudzviet izskanēja vaimanu pilnas balsis, ka latviešu kultūrai – tās radītājiem un darbības uzturēšanai – tiekot piešķirts pārāk daudz nodokļu maksātāju naudas.
Iespējams, pēdējās dienās šim jautājumam radusies atbilde: krīzes situācijā tieši latviešu kultūra – māksla, mūzika, rakstītais vārds, kinofilmas, aktiermāksla un vēl daudz kas cits – ir viens no mums visnepieciešamākajiem izdzīvošanas avotiem.
Spēks, ar kura palīdzību tagad ierastajā burziņu, ielu un lielveikalu apklusumā var rast sparu un meklēt drosmi nenogurt, neieslīgt vientulīgās un nedrošās domās.
Protams, varam jau arī šo krīzi pavadīt, zvilnot dīvānā un skatoties kādus lielvalstu kino grāvējus.
Tomēr domāju, ka ar to nepietiks, mūsu iedzimtais kultūras kods ir latviešu kultūras zīmes. Mūsu valsts un cilvēku atlabšanai ir nepieciešamas tieši mūsu kultūras preces.
Protams, ne tikai tās vien – šajā ārkārtas situācijas laikā ir īpaši būtiski atbalstīt savus ražotājus un tirgotājus. Tā ir mūsu visu atbildība.
Daudzviet mūsu ražotāji uzmundrina un drošina, ka viņu prioritāte ir rūpēties par vietējo tirgu, līdz ar to pircēju prioritātei jābūt iegādāties vietējās preces. Tas neattiecas vienīgi uz pārtikas produktiem, bet arī uz grāmatām un skaistiem, garastāvokli uzmundrinošiem Latvijas mākslinieku lietišķās mākslas darbiem.
Šobrīd ir īpaši būtiski atbalstīt savējos.
Tīmeklī jau pavīdēja doma par iespēju pirkt latviešu izpildītāju skaņdarbus, taču tikpat svarīgi kā klausīties populāros māksliniekus būtu atbalstīt arī tos, kuru darbi netiek izpildīti tīmekļa maksas kanālos un kuriem tādējādi nepienākas autortiesību atlīdzība.
Lai cik iepriecinoši šķiet klausīties izcilos aktieru bezmaksas priekšlasījumus, varbūt tīmeklī ir iespējams organizēt maksas koncertus vai priekšlasījumus, tādējādi palīdzot neatkarīgajiem māksliniekiem, kuri šajā ārkārtas situācijā palikuši bez jebkādiem regulāriem ienākumiem.
Mums nozīmīgo gara un miesas uzturēšanas sarakstu varētu turpināt:
droši vien svarīgi būtu atbalstīt arī Latvijas dārzniekus, kuri izaudzējuši visskaistākos stādus un šajā dīvainajā pavasarī iepriecina ar grieztajiem ziediem. Latviešu dvēselei puķes taču ir pirmās nepieciešamības prece…
Puķes mīlēja arī latviešu dzejniece Elza Stērste, kurai šodien, 2020. gada 18. martā, ir 135. dzimšanas diena. Viņa piedzima Vidzemes guberņā, un toreiz Latvija vēl bija tikai sapņos. Lai cik dīvains ir laiks, kurā pašlaik esam, turklāt nezinādami, ko tas mums vēl nesīs, manas pārdomas tomēr stiprina apziņa, ka mums ir sava valsts, savi valstsvīri un sievas, kā arī mūsu atbildīgie dienesti, kas rūpējas par pilsoņiem un iedzīvotājiem.
Ja nebūtu ārkārtēja situācija visā pasaulē, tai skaitā Eiropā un Latvijā, tad vakardiena un šodiena būtu pagājušas, atceroties vēsturi: 1944. gada 17. martā Latvijas Centrālā padome (LCP) sastādīja Memorandu, deklarējot nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību.
Dokumenta autori uzsvēra, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir bijusi pretlikumīga,
tajā pašā laikā noraidot nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcību Latvijā. Par vienīgo iespējamo mūsu cilvēku interesēm atbilstošu risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu.
Nemaz nerunājot par visu 188 parakstītāju drosmi tolaik, mūsdienās šis dokuments ir svarīgākais pierādījums par Latvijas gatavību cīnīties par savu neatkarību. Viena no Memoranda parakstītājām (nr. 102) bija dzejniece Elza Stērste.
Tāpat kā kara laiki, arī šodiena prasa no mums drosmi, apdomību, solidaritāti un lielu dzimtenes mīlestību. Jācer, ka ar to pietiks.
