Padoms zemniekam. Zīdītājgovju uzvedība pirms un pēc dzemdībām 0
Veiksmīgas ganāmpulka apsaimniekošanas pamatā ir saimnieka zināšanas par liellopu uzvedību. Ir jāzina, kādas dzīvnieku izpausmes liecina par bailēm, satraukumu, kādas signalizē par apdraudējumu cilvēkam, kādi ir liellopu dabiskie uzvedības un socializācijas modeļi. Pārzinot dzīvnieku psiholoģiju un hierarhiju ganāmpulkā, vieglāk plānot gan to pārvietošanu, gan ikdienas aprūpi.
Saimniekošanas gada ciklā ļoti būtisks un reizēm nepietiekami novērtēts ir atnešanās periods. Būtiski saprast govs uzvedību pirms un pēc dzemdībām, kā arī pārzināt dabiskos procesus govs un teļa saiknes veidošanā, lai novērstu cilvēka iejaukšanos nepiemērotā brīdī, tādējādi radot dzīvniekiem stresu un sev liekas problēmas. Tāpat svarīgi šos aspektus pārzināt, lai spētu izvērtēt katras situācijas riskantumu un nepieciešamības gadījumā laikus reaģēt un novērst problēmas.
Atdalīšanās no bara
Lai gan govis ir bara dzīvnieki, tuvojoties dzemdībām, tās atdalās no bara biedrenēm un meklē izolētu vietu teļa laišanai pasaulē. Šāda uzvedība raksturīga govīm, kas tiek turētas dabiskiem dzīves apstākļiem pietuvinātā vidē, kurā lopu blīvums ganībās ir neliels (0,3–1 govs uz 1 ha). Govīm, kas tiek turētas ganībās ar palielinātu liellopu blīvumu (vairāk nekā trīs govis uz 1 ha) vai nepiesietā varianta novietnēs bez ganīšanas, šāda uzvedība ir mazāk novērojama. Interesanti, ka pirmpienes biežāk meklē atdalītu vietu dzemdībām nekā govis, kurām jau ir dzemdību pieredze. Tas skaidrojams ar to, ka pirmpienēm ganāmpulka hierarhijā parasti ir zemāka vieta, vecākās govis dominē un mēdz iejaukties dažādās ganāmpulka norisēs, tostarp pēcdzemdību periodā, kad govs aprūpē savu jaundzimušo teļu. Šāda fiziska atdalīšanās no bara nodrošina govs–teļa saiknes ciešu veidošanos bez apkārtējo iejaukšanās.
Dzemdību vietai govis labprāt izvēlas krūmājus vai pamežu, kur to no apkārtējo uzmanības pasargā koku un krūmu aizsegs, kā arī priekšroka tiek dota sausas vietas izvēlei. Tāpat govis labprātāk dzemdē laukā nekā novietnē, ja tām ļauj izvēlēties. Govis, kas dzemdē ganībās, biežāk to dara nakts laikā.
Aktivitāte
Īsi pirms dzemdībām govs kļūst nemierīga diskomforta dēļ, ko tā izjūt. Dzemdību sākšanos izraisa progesterona un estrogēna līmeņa izmaiņas, bet oksitocīna līmeņa palielināšanās nodrošina gan piena atdevi, gan arī mātes instinkta izstrādāšanos. Ir govis, kuras hormonu līmeņa dēļ jau pat nedēļu pirms dzemdībām izrāda mātes instinktu un ir gatavas pieņemt jebkuru jaundzimušo teļu. Tomēr mēdz būt arī otrs variants, kad hormonu darbībā radušās problēmas un govs pēc dzemdībām negrib pieņemt pat savu teļu.
Lielākoties govs dzemdē guļus pozīcijā, tomēr, lai tiktu nodrošināts fizisks kontakts ar teļu, tai pēc dzemdībām jāpieceļas kājās. Kad govs piecēlusies kājās, tā neapguļas tik ilgi, kamēr teļš veiksmīgi pazīdīts vai vismaz veikti vairāki mēģinājumi to izdarīt. Izņēmums varētu būt dzemdības, kas noritējušas ar sarežģījumiem un govs nav spējīga piecelties kājās. Saistībā ar atnešanās sarežģījumiem jāmin interesants fakts, ka tās pirmpienes, kurām pirmā atnešanās bijusi ar sarežģījumiem un kas pēc dzemdībām nav varējušas piecelties kājās, otrajā atnešanās reizē lielākoties izvēlas dzemdēt, stāvot kājās. Govis, kurām atnešanās bijusi ar sarežģījumiem, izrāda mazāku interesi par teļu vai neizrāda to vispār, jo ir izjaukts hormonālais līmenis, kas nosaka mātes instinkta izpausmes. Dažu stundu laikā pēc dzemdībām govs no teļa atdalās, lai paēstu. Dabiskos vai ekstensīvos ganību apstākļos teļš šai laikā paliek noslēpts krūmos vai garā zālē, lai novērstu plēsoņu uzbrukumus.
Teļa laizīšana
Pēc atnešanās pirmās pāris stundas govs aptuveni 30–50% laika pavada, laizot teļu, tādējādi stimulējot teļa muskuļu aktivitāti un nodrošinot fizioloģisku efektu, tostarp elpošanu, cirkulācijas, urinēšanu un defekāciju. Laizīšana arī izžāvē teļa apmatojumu, samazinot siltuma zudumus, kas rodas, iztvaikojot mitrumam. Laizīšana tiek sākta aptuveni 1–7 minūšu laikā pēc dzemdībām, un tās intensitāte nākamo 30–40 minūšu laikā turpina pieaugt. Pirmpienes teļus laiza īsāku laiku un mazāk intensīvi nekā govis, kurām jau bijuši teļi. Aptuveni pēc vienas stundas intensīva laizīšana beidzas, un turpmākās laktācijas laikā teļa laizīšana notiek daudz retāk un vairāk kalpo kā socializēšanās pazīme, kas novērojama arī pieaugušu liellopu vidū. >Laizīšana ir arī teļa iepazīšanas process ar redzi un ožu, kas turpmāk govij palīdz atšķirt savu teļu no citiem. Jāatzīmē, ka parasti teļš netiek pielaists pie tesmeņa, pirms nav notikusi teļa atpazīšana, to laizot.
Balss nozīme
Socializācijas izpausmēs govs balsij ir liela nozīme. Pēc dzemdībām, kamēr govs laiza teļu, bieži novērojams, ka tā izdod skaņas, kas līdzinās īdēšanai. Tāpat novērots, ka pēc dzemdībām turpmāko divu nedēļu laikā samazinās govs maušanas reižu skaits, ja vien teļš un govs netiek viens no otra atšķirti. Kādēļ tā notiek, īsti nav saprotams, bet viens no izskaidrojumiem varētu būt – tādā veidā teļš tiek mācīts atpazīt mātes balsi. Aptuveni 3–5 nedēļu vecumā teļi jau atpazīst savas mātes vokālu. Tāpat ganāmpulkos novērojams, ka govs un teļš atsaucas viens otram un ka teļš vispirms atsaucas savas mātes balsij.
Zīdīšana
Teļa nodrošināšana ar pienu, iespējams, ir svarīgākā un acīmredzamākā mātišķās saiknes pazīme, jo no tā ir atkarīga teļa dzīvotspēja. Aptuveni 30 minūšu laikā pēc dzemdībām teļš jau var piecelties kājās un sāk meklēt tesmeni. Māte šajā teļam grūtajā procesā palīdz, to pieturot un atbalstot ar galvu. Teļa zīdīšana parasti ilgst dažas stundas. Interesanti, ka piena šķirņu govīm zīdīšanas ilgums ir garāks (2–6 stundas pēc atnešanās) nekā gaļas šķirņu govīm (aptuveni 1 h pēc atnešanās). Zīdīšanas ilgums pēc atnešanās garāks ir pirmpienēm, kas izskaidrojams ar problēmām uzreiz izveidot kontaktu ar teļu. Zīšana teļam jāuzsāk pēc iespējas agrāk, jo no tā ir atkarīga jaunpienā esošo imunoglobulīnu absorbcija un teļa imunitātes izveidošanās. Teļa organisma spēja izmantot pienā esošos imunoglobulīnus strauji samazinās nākamo 12 stundu laikā pēc dzimšanas. Ja teļš saņem pirmpienu vēlāk nekā šajās 12 stundās, imunoglobulīnu izmantošanās līmenis ir zems un tas rada apdraudējumu teļa veselībai,
Pirmo dzīves dienu laikā teļš zīž bieži mazām porcijām. Aptuveni pēc trim dienām jau ir izveidojies zīdīšanas režīms. Pirmajā dzīves mēnesī teļi zīž aptuveni astoņas reizes diennaktī. Pēc tam zīšanas reižu skaits samazinās. Sasniedzot trīs mēnešu vecumu, zīšanas reižu skaits samazinās līdz 4–6 reizēm dienā, bet sešu mēnešu vecumā parasti saglabājas vairs tikai divas zīšanas reizes. Pirmo nedēļu laikā pēc atnešanās govs pati izrāda vēlmi zīdīt teļu, bet, pieaugot teļa vecumam, zīšanas iniciatīvu arvien vairāk uzņemas teļš.
Zīšanas biežums un ilgums vienā ēdienreizē ir atkarīgs no vairākiem faktoriem – govs vecuma, teļa dzīvmasas, teļa dzimuma, zīšanas motivācijas un teļa izturības, govs piena atdeves ātruma, govs ražības, piebarošanas veida un daudzuma, govs klātbūtnes ilguma un ganāmpulka blīvuma.
Govs nepieņem teļu
Jaundzimušā teļa laizīšana tiek uzskatīta par svarīgu elementu govs un teļa saiknes nodibināšanai. Ja laizīšanas sākums kaut kādu iemeslu dēļ aizkavējas, palielinās risks, ka govs teļu nepieņems, jo tā nav iepazinusi sava teļa smaržu uzreiz pēc dzemdībām. Protams, ir gadījumi, kad govs pati negrib savu teļu laizīt. Biežāk tas novērojams tieši pirmpienēm. >Vairāku zinātnieku veiktajos pētījumos pierādīts, ka govs un teļa kontakts uzreiz pēc dzemdībām tikai piecu minūšu garumā nodrošina, ka govs teļu atpazīs arī pēc 12 stundu atšķiršanas intervāla. Ja tūliņ pēc dzemdībām govij tiek pielikts svešs teļš un tiek nodrošināts kontakts vismaz piecas minūtes ilgi, govs svešo teļu pieņem kā savu. Pieaugot intervālam, samazinās iespēja, ka govs teļu pieņems. Ja atšķiršanas intervāls ir 24 stundas un vairāk, govs teļu nepieņem un izteikti agresīvi pret teļu pielikšanas brīdī izturas pirmpienes.
Ganāmpulkos ar lielu dzīvnieku blīvumu vai tur, kur tiek izmantota meklēšanās sinhronizācija un atnešanās nodalījumos īsā laikā dzimst liels skaits teļu, pastāv risks, ka govs pēc dzemdībām sāks laizīt citas govs teļu un līdz ar to tā vairs negribēs pieņemt savu teļu. Ganāmpulkos novērojami arī gadījumi, kad govs, kas vēl nav atnesusies, laiza citas govs tikko dzimušo teļu, pieņemot to par savu, tādējādi pastiprinās risks, ka tā pēc dzemdībām negribēs pieņemt savu teļu. Govīm, kurām bijušas jau vairākas atnešanās, ir lielāka tendence laizīt svešus teļus, jo tām ir izteiktāks mātišķais instinkts nekā pirmpienēm. Risinājums varētu būt govs atdalīšana individuālā boksā uz atnešanās brīdi, kur tā atrodas tikai ar savu teļu un kopējā ganāmpulkā tiek ielaista tikai tad, kad nodibināta saikne ar teļu un tas atpazīts.
Sveša teļa pielikšana
Tā kā saiknes veidošanās starp govi un teļu sākas dažu minūšu laikā pēc dzemdībām, veiksmīgāks iznākums sveša teļa pielikšanai ir gadījumos, kad to dara šajā periodā. Jāņem arī vērā, ka laizīšanas intensitāte pēc dzemdībām samazinās, bet, kā jau iepriekš minēts, tai ir liela loma govs un teļa saiknes nodibināšanā. Ja govij piedzimst nedzīvs teļš un ir vēlme tai pielikt vecāku teļu, iesaka to samitrināt ar atnesušās govs augļūdeni, kas veicina teļa pieņemšanu. Papildus iesaka teļam sasiet kājas, lai tas uzreiz nemēģina zīst un atrodas jaundzimušajam līdzīgā pozīcijā. Kad govs teļus sākusi laizīt, kājas teļam atsien, lai teļš var piecelties un sākt zīšanu. Tiek uzskatīts, ka šis variants ir veiksmīgāks nekā izsalkuša teļa pielikšana pie tesmeņa un govs fiksācija šajā saradināšanas periodā.
Literatūrā atrodami arī ieteikumi saslapināt govs purnu un mēli ar augļūdeņiem un tad pielikt teļu, lai govs to sāk laizīt. Vēl atrodami ieteikumi teļam uzbērt barību, kas govij garšo, lai tā sāktu to laizīt un reizē laizītu arī augļūdeņus no teļa. Neatkarīgi no metodes, mērķis ir viens – panākt, lai govs sāk laizīt teļu, kas nodrošina veiksmīgu govs un teļa saiknes veidošanos.
Teļa socializēšanās ganāmpulkā
Kādu laiku pēc atnešanās govs atstāj teļu paslēptu drošā vietā un pie tā atgriežas, lai pazīdītu un apkoptu. Kad teļš stabili stāv kājās, tas tiek ievests ganāmpulkā. Ganāmpulka iecienītākās apmešanās jeb gulēšanas vietas vidū tiek izveidot bērnudārzs, kur uzturas mazie teļi.
Sākotnēji galvenā skolotāja un partnere teļa sociālajām izpausmēm ir māte. Galvenās sociālās izpausmes no teļa puses ir mātes laizīšana, rotaļīga badīšanās un lēkāšana. Pieaugot teļa vecumam (no otrā līdz piektajam dzīves mēnesim), teļi, īpaši bullēni, arvien vairāk komunicē ar pārējiem bara locekļiem. Komunikācijas izpausmes ir berzēšanās vienam gar otru un vienam otra laizīšana. Pakāpeniski teļi ieņem savu vietu arī bara hierarhiskajā sistēmā. Teļi savā starpā cīnās, draud viens otram, bieži šajās sadursmēs iejaucas citi teļi, atbalstot kādu no kaušļiem.
Dzīvnieka raksturs un uzvedība veidojas tieši šajā agrīnajā teļa augšanas un attīstības posmā, kurā liela loma ir arī cilvēkam. Dzīvnieki, kuriem bijusi negatīva pieredze – tie sisti, uz tiem kliegts, tie pakļauti spīdzināšanai vai kāda cita veida sāpīgai darbībai –, kļūst neuzticīgi, nervozi, nepakļāvīgi, nelabprāt kontaktējas ar cilvēku un var radīt apdraudējumu cilvēka dzīvībai. Teļi, kas no mazotnes pieraduši pie cilvēka labdabīgām darbībām, kā pieauguši liellopi ir vieglāk aprūpējami.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
