Agris Liepiņš: Brāļu kapos jāatdusas vien tiem, kuri cīnījās par brīvu Latviju 15
Jāņu nedēļā piedzīvojām teiksmainu nakti – zibens spēra krustu šķērsu, koku gali locījās. Klausoties debesu dārdoņā un raugoties Pērkona mestajās šautrās, neviļus prātā nāca rindas no “Lāčplēša”: “Agri vai vēlākā laikā Zibeņiem satriekšu visus, Kas manu latviešu tautu Še kalpināt, nospaidīt dzīsies!”
Teiksmu nakts vedināja uz dīvainām domām. Vai spējam atšķirt draugus no naidniekiem, vai iedegamies sašutumā, redzot, ka tiek apsmietas mūsu tautai svētas vērtības? Jeb staigājam gaudeni un rāmi, mīļā miera labad ar visu samierinoties? Tuvojoties valsts simtgadei, pie tā būtu īpaši jāpiedomā. Viena no tautas svētvietām ir Brāļu kapi – atdusas vieta strēlniekiem, Brīvības cīņu dalībniekiem un tagad jau arī komunistu nomocītajiem Latvijas armijas virsniekiem, leģionāriem, visiem tiem, kuri atdeva savu dzīvību, lai latviešiem būtu pašiem sava brīva valsts. Savulaik brīvvalstī augusī paaudze kā spļāvienu sejā uztvēra domu, ka līdzās Brīvības cīņās kritušajiem varoņiem varētu apbedīt kādu personu, kura piedalījusies mūsu valsts iznīcināšanā. Vizma Belševica atmiņu tēlojumā “Bille”, stāstā “Rikšiem bērīt es palaidu…” apraksta, kā latviešu jaunatne rīkojās, uzzinot, ka Brāļu kapos grasās apglabāt vācu ģenerāli. Studenti un skolēni nolēma visi iet uz kapiem, stāvēt priekšā kā mūris un nepieļaut. Noteiktajā stundā jaunieši stāvēja plecs pie pleca gan vārtos, gan uz plātņu ceļa un kāpnēm. “Un tad viņi bija klāt. Nenāca, bet brauca virsū ar bruņumašīnām, zārks arī uz bruņumašīnas, un ļaužu pūlim atlika vien pašķirties. Bet projām neviens negāja, stāvēja atkal mūžību, līdz lejā pie Mātes Latvijas iedārdējās pēdējā goda zalve. Pūlis reizē, kā viens cilvēks, uzgrieza muguru tai vietai, un Billei aizžņaudzās elpa no šīs vienkopus naida un pazemojuma kustības.” Daudzus jauniešus vācu iestādes vēlāk arestēja, un viņu tālākais liktenis nav zināms.
Katra nākamā okupācijas vara savā veidā apgānīja Brāļu kapus. Padomju valdīšanas gados līdzās strēlniekiem un brīvības cīnītājiem pieraka sarkanarmijas karavīrus. Grūti noticēt, ka par brīvu Latvijas valsti cīnījās sarkanarmijas bataljona politiskais vadītājs vai vienkāršs krievu karavīrs Ivans Kalašņikovs. Visticamāk, viņi cīnījās pret nacismu un viņus ar pienācīgo cieņu vajadzētu pārapbedīt kādā no daudzajām padomju karavīru kapsētām. Brāļu kapos jāatdusas vien tiem, kuri, lai kādas armijas zābakos staigājuši, cīnījās par brīvu Latviju. Lai ticība Latvijas valstij kļūst par mērauklu, ar kuru atmēra atdusas vietu līdzās strēlniekiem. Ar katru Brāļu kapu piesmiešanas reizi latviešu tautas naids plēnēja, līdz pārvērtās rezignētā vienaldzībā.
Šodien Brāļu kapi ir pasludināti par izcilu monumentālās tēlniecības paraugu, Kārļa Zāles iecerētais un izveidotais ansamblis tiek saudzīgi restaurēts un rūpīgi kopts. It kā viss kārtībā, it kā viss labi, bet, apmeklējot svētvietu, nepamet sajūta, ka ik pa laikam kādai vietai pazemojuma sajūtā jāuzgriež mugura. Un zibeņu naktīs pie manis nāk Brīvības cīņu dalībnieki, lai, smilšu lūpām vējā kustoties, pajautātu – kā tas nākas, ka blakus ģenerālim Bolšteinam dus apakšpulkvedis Cinis? Robežsardzes priekšnieks Ludvigs Bolšteins, krieviem ienākot, izdarīja pašnāvību. Atvadu vēstulē viņš rakstīja: “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.” Savukārt LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks, NKVD apakšpulkvedis Jānis Cinis parakstīja slēdzienu par 2479 Latvijas pilsoņu deportāciju un nolemšanu mokpilnai nāvei. Kā tad nu sanāk? – pērkona naktīs, turot rokās zibeņu durkļus, man jautā streļķi, un es nezinu, ko viņiem atbildēt.
