“Zēnu balsu skanīguma atklāsmei veltīts viss mans mūžs!” Īsi pirms apaļās jubilejas saruna ar diriģentu Erenštreitu 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc simtgades Dziesmu svētkiem Jānis Erenštreits savu virsdiriģenta uzvalka kaklasaiti un sudraba saktu uzdāvināja Dziesmu svētku muzejam. Jo nebija ielāgojis, ka Goda virsdiriģents – tas ir uz mūžu. Nu, kad pie sliekšņa Dziesmu svētku 150. jubilejai veltītie svētki, kas notiks nākamajā vasarā, jāiet rotām pakaļ.
Zēnu balsu skanīguma atklāsmei veltīts viss mans mūžs, mūsu sarunas sākumā teic Jānis Erenštreits.
Rīt, 17. jūnijā, diriģentam un pedagogam Jānim Erenštreitam 80. dzimšanas diena. Par godu notikumam “Rīgas festivālā” Dzintaru koncertzālē izskanēs jubilejai veltīts koncerts, kurā piedalīsies Jāņa Erenštreita audzēkņi un skatuves kolēģi: Maestro Raimonds Pauls, Rīgas Doma kora skolas kori, diriģents Mārtiņš Klišāns, dziedātāji – Daumants Kalniņš, Gunārs Kalniņš, Jānis Šipkēvics, Grēta Grantiņa, grupa “Instrumenti”, vokālās grupas “Framest” un “Latvian Voices” un Latvijas Radio bigbends.
Jāni, vai, koncertu veidojot, jums arī bija kāda teikšana?
Tas man ir kā liels noslēpums, kur nu vēl iedrošināties kādam ko teikt. Jāuzticas! Patiesībā vēlējos dzimšanas dienu aizvadīt klusi, lai neviens neko nemana, tā mierīgi. Bet ir cilvēki, kas visam seko līdzi, neļāva man atslābt. Nu jūtu, ka būs jauki.
No skatuves kolēģiem kā pirmais minēts Raimonds Pauls. Ja nemaldos, viņa dziesmu “Manai dzimtenei” taču diriģējis neesat?
Esmu gan! Vienos Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Bet kādas dziesmas Pauls sacerējis Dārziņskolas zēnu korim! Tās neiegūla plauktos, nav putekļiem klātas. Pašas pirmās tautasdziesmu pērlītes, Aspazijas cikls jau katrā skolā izdziedāts un palīdzēja mums sarūpēt citus svētkus, tā, piemēram, zēnu koru salidojumus Cēsīs, savulaik uzdrošinājāmies puikas vienus pašus iekļaut arī skolēnu Dziesmu svētkos. Neteikšu, ka Lielajai Mežaparka estrādei tas bija samērīgi, bet svētku prieks tika arī zēniem!
Jūs godā par zēnu koru kustības aizsācēju.
Tas bija 70. gadu sākums, kad veidojās Latvijas zēnu koru kustība. Pats piedalos kopš paša pirmā zēnu koru salidojuma Ogrē 1971. gadā. Iedomājieties, ar tādiem dūžiem kā profesors Jēkabs Mediņš, pie kura biju mācījies partitūras lasīšanu toreizējā Konservatorijā, profesors Jānis Ozoliņš, starp citu, mans rektors. Būt ar viņiem kopā uz vienas skatuves liels pagodinājums, arī bijība. Tā viss sākās.
Ne viens vien brieduma gadu vīrs atcerēsies, ka Dārziņskolā pasniedzējs bija Krišs Deķis, tad nāca brāļi Kokari, līdz vienā jaukā dienā uzradās Jānis Erenštreits…
Brāļi Kokari, pasniedzēji Konservatorijā, bija iepazinuši mani kā studentu. Bet, domāju, viņi mani nolūkoja Pionieru pils korī “Rīga”, kurā strādāju par kormeistaru. Un vienā jaukā dienā Kokari ieradās Pionieru pilī un tā atklāti – tas laikam bija Imants – sacīja: Jāni, tev jānāk uz Dārziņa skolu! Mēs netiekam galā ar disciplīnu! Man gan tas nelikās ticami…
Mans vīrs kā Dārziņskolas audzēknis atceras, kā reiz viens kora puika meta sagumzītu papīra bumbiņu un trāpīja Imantam Kokaram tieši pa pieri. Diriģents, sadusmots paķēra pirmo pa rokai gadījušos mazāko puiku, pacēla gaisā un ilgi un dikti purināja.
Tiešām? Nespēju tam noticēt! Bet varbūt Kokari saredzēja to, ka, strādājot ar zēniem, pirmkārt, vajadzīgs skolotājs. Jo te diriģents nevar kā pie “lielajiem” atnākt un pateikt – labvakar, atveram nošu grāmatas trešo lappusi un sākam ar piecpadsmito takti… Varbūt vienkāršošu, bet zēnu kora diriģentam kaut kas vairāk jāzina par katru puiku, viņa spējām, sajūtām un sapņiem. Interesanti, ka mazajiem dziedātājiem ir tāda unikāla īpašība – autoritātes viņu vidū nav stiprākais vai pats skaļākais bļauris, bet tie, kam skanīgākās balsis.
Dziesmā ir dzejnieka dvēsele un komponista sirds. Vai tie puikas, kas to sajutuši, korī dziedot, dzīvē kļuvuši par labākiem puišiem un vīriem?
Par to esmu pārliecināts. Viņos paliek aizmetņi no visām labām, izjustām lietām – dzejas poēzijas, spilgtas melodijas, skaistuma izjūtas… Piemēram, Marts Pujāts. Tikai tagad saprotu, ka tajos dažos brīžos, kad pārējie puikas dziedāja, bet viņš nereti bija aizsapņojies, Martam acu priekšā radās viņa dzejas tēli.
Tā laikam laba sajūta, ka ne viens vien jūsu jaunības laika puika nu kļuvis par vīru, uz kura pleciem turas Dziesmusvētku vadības stūre. Kā Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Mārtiņš Klišāns…
Jā, man bija tā laime būt klāt, kad viņi bija mazi puikas. Un to sarakstu varētu vēl turpināt ar tādiem vārdiem kā Romāns Vanags, Mārtiņš Ozoliņš, Jānis Ozols, Jānis Liepiņš, Ainārs Rubiķis un vēl, un vēl… Atceros, visi bija varen ziķerīgi. Arī Ivars Cinkuss. Viņam jau bija balss lūzums, bet nolēmām, ka par labiem nopelniem tomēr jāņem līdzi uz Berlīni, toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku, uz Ziemassvētku koncertu, kurā dziedājām kopā ar Karelu Gotu.
Bet nebūs daudz vīru, kuri nodibinājuši savu skolu, kā jūs. Ar kādu ideju radījāt Rīgas Doma kora skolu, pēc kuras slavenais Dārziņkoris nu bija pazīstams kā Rīgas Doma kora zēnu koris?
Viens no mērķiem bija, lai zēni dziedošajā vecumā, tas ir, pamatskolā, iegūtu pamatīgas zināšanas arī eksaktajos priekšmetos. Salīdzinot ar “Dārziņiem”, ir viena liela atšķirība: Dārziņskolā bērns izvēlējās, piemēram, vijoli, un visbiežāk pie tās arī dzīvē palika, ja vien nenotika kaut kas radikāls. Bet Doma kora skolā zēni zina, ka pēc dabas atvēlētā dziedošās bērnības laika viņiem dzīvē būs vaļā visi citi ceļi, ne tikai mūzikā. Šādu modeli iepazinām 80. gadu beigās ārzemju braucienos, vistiešāk Anglijas koru skolās.
Sakrita tā, ka Doma baznīcas prāvestam Jānim Liepiņam patika zēnu kora dziedāšana. Mēs kā vieni no pirmajiem atmodas laikā dziedājām Doma Ziemassvētku dievkalpojumos, kad tas vēl nebija tik ikdienišķi kā tagad. Pēc kāda dievkalpojuma prāvests mani uzaicināja uz sarunu. Zēnu dziedājums viņu bija ļoti aizkustinājis. Patiesībā Ziemassvētku dziesmas nemaz nevar nodziedāt vienaldzīgi, tad tev jābūt no koka kā Buratīno. Prāvests aicināja mūs biežāk dziedāt Domā, vienā tādā tikšanās reizē ieminējos, ka gribam veidot savu skolu – Doma kora skolu uz valstiskiem pamatiem ar kristīgās ētikas iezīmēm.
Kā jūs uz to skatāties, jautāju prāvestam. Tā būtu brīnišķīga ideja, skanēja viņa atbilde. Mums nav neviena šīs sarunas dokumenta, tas bija labas gribas žests. Taču ir Ministru kabineta 1994. gada 13. jūlija protokols par skolas dibināšanu, vēl tagad atceros, kā tā parakstīšanas brīdī stāvu izstiepies kā stīga toreizējā Ministru prezidenta Valda Birkava priekšā… Savukārt arhibīskaps Jānis Vanags ir iesvētījis gan skolas karogu, gan pašu Rīgas Doma kora skolu.
Tagad man ir gandarījums, ka skola atradusi savu paliekošu vietu, neviens to vairs neapšauba, pēc tās programmām ir liels pieprasījums, Latvijā ir talantīgi bērni, mums ir izcili absolventi un es līdzi dzīvoju viņu panākumiem. Ar dziļu pateicību atceros cilvēkus, kas bija manā komandā kopš skolas dibināšanas, kas man uzticējās tajos laikos, kad izšķīrās skolas “būt vai nebūt”. Bija grūts laiks, un reizēm man nācās būt kā tankam un doties cauri vaļņiem. Atradām tādus pedagogus, kam darbs mūsu skolā kļuva par sirdslietu, kuri mīlēja mūziku, matemātikas skolotāju ieskaitot. Esmu pieredzējis skaistus brīžus pedagoģiskajās sēdēs, biju iedibinājis prasību nekad nesākt ar kaut ko negatīvu. Un kādas mums bijušas skolotāju un vecāku balles!
Ar fantastisku jautrību, asprātīgiem priekšnesumiem, skolēnu tēvu dibināta orķestra spēli. Mūsu bērni pat pēc visgrūtākā eksāmena visiem par prieku dzied skolas himnu, ko radījuši kādreizējie audzēkņi Gunārs Kalniņš un Kristaps Šoriņš. Pat “ziemas olimpiādes” notikušas! Reiz aizbraucām uz Tukuma Milzkalnu, kur slaloma trases tolaik vēl nebija. Un mēs – ar “skalenēm”.
Visi raugās, kā tas direktors tiks lejā. Skolēniem par lielu brīnumu nenokritu. Tagad no saviem bijušajiem audzēkņiem tieku visādi aplaimots. Septiņdesmit piecu gadu jubilejā mums ar sievu dāvanā tika ielūgums uz Verdi operu “Traviata” Helsinkos, ko diriģēja Ainārs Rubiķis. Bija parūpējies, lai varu ne tikai ar baudu noklausīties operu, bet izrādīja arī mazpazīstamas, bet skaistas Helsinku vietas. Diriģents Jānis Liepiņš aicina pie sevis uz Vāciju paskatīties, kā viņam tur vienā mazpilsētā veicas. Žēl, ka laika maz. Rakstu darbi gaida.
Grāmatu par Jāni Cimzi “Kroņu pinējs” taču uzrakstījāt jau uz savu septiņdesmit piecu gadu jubileju…
Jā, šobrīd tā izdota atkārtoti ar papildinājumu par ievērojamākiem Cimzes audzēkņiem – latviešiem un igauņiem. Tikko pabeidzu pētījumu “Vai kora dziedāšanai jābūt daiļai?”, kas būs viens no rakstiem vairāku autoru grāmatai “Dziesmusvētkiem 150”.
Pirmais no latviešu klasiķiem, komponistiem, diriģentiem, kas izvirzīja jautājumu par kopkora skaņu, lietojot šādu terminu – daiļi dziedāt, bija Jurjānu Andrejs. 1888. gadā viņš visiem latviešu diriģentiem teica – kamēr latviešu kori neiemācīsies daiļi dziedāt, tikmēr Dziesmusvētki neizskanēs tā, kā vajadzētu. Man prieks, ka pat mūsdienās muzikologi šo vārdu savienojumu lieto. Tā, piemēram, Inese Lūsiņa, raksturojot Aivja Gretera vadītā “Kamēr…” sniegumu, rakstīja, ka dziedājums bija “daiļskanīgs”.
Un kā ir tagad – vai kori dzied gana daiļi?
Jā, par to pārliecinājos nupat 28. maijā Talsos izskanējušajos nākamo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku ieskaņu koncertā. Šķiet, pandēmijas mēmais laiks beidzies, koru kustība atdzimst.
Un kā jūs teiktu – celt arvien augstāk kopkora māksliniecisko latiņu vai turēt tādā līmenī, lai tiek līdzi ikviens novada koris?
Šis ir jautājums kopš Vīgneru Ernesta laikiem, kas ierosināja svētkiem izvēlēties vienkāršākas dziesmas, dodams iemeslu pirms visiem nākamajiem Dziesmu svētkiem par šo jautājumu strīdēties. Nezinu, vai tagad to latiņu var pacelt vēl augstāk, bet mūsu interesēs ir to noturēt, īpaši pēc pandēmijas.
Un nu esmu uzņēmies vēl vienu darbu – par latviešu Skolēnu koru Dziesmu svētku vēsturi. It kā jau būtu vienkārši, jo oficiāli šie svētki sākās tikai 1960. gadā, bet man tur gribas pieķert klāt pat Neikena laikus. Jo Dikļos 1864. gadā no tuvējām draudzēm bija sapulcēti arī 120 bērni. Sanākuši jau ļoti agrā rītā. Pēc tam ilgi turēti mēģinājumā atklātā saulē. Tāpēc bērni sāka ģībt. Un jau toreiz Juris Neikens pēc šī gadījuma savā avīzē “Ceļabiedris” rakstīja: turpmāk uz priekšdienām tas jāņem vērā!
Lai bērni atspirgtu, kā lasām tajā pašā avīzē, viņiem deva alu. Jācer, ka nebija ar grādiem (pasmaida). Un ar to arī viss beidzās. Bet par skolēnu Dziesmu svētku sākumu uzskatām Lazdonu, kur bērni 1866. gadā pirmo reiz tika pie dziedāšanas. Ar visādām izrīcībām piepalīdzēja muižkungu dāmas un mācītāju kundzes. To visu arī aprakstu. Zemnieku bērni dziedāja latviešu valodā! Šis mans darbs ir apsolīts topošajam Dziesmu svētku muzejam, kur viena daļa būs veltīta tieši bērnu koriem.
To rakstot, man arvien jādomā, cik tomēr sarežģīti bērniem iemācīt dziedāšanu. Un dabūt bērnu uz kori jau vien ir vesela māksla, jo ir tik ārkārtīgi daudz citu aizraujošu interešu. Ja vēl skolas direktoram vienalga – bez kora mazāk trokšņa, mazāk pūļu… Nu labi, dabūs kādu aizrādījumu, bet tas nekas, vieglāk, ja kora nav. Tādēļ dziedāšanas skolotājus var tikai apbrīnot. Kamēr bērns izjūt akorda burvību, to, ka arī viņš var iespaidot skanējumu, tas nedodas tik viegli. Uztvert to brīdi, kad ienāc tādā pulciņā, ko sauc par kori, un piedalies priekšnesuma veidošanā, tas ir kaut kas īpašs, un skolotājam tur vajadzīga pacietība un pacietība!
Kā jūsu paša dzīvē bijis vairāk – laimīgu nejaušību, liktenīgu sakritību vai mērķtiecības?
Kaut kas no visa. Arī laimīgas nejaušības neizslēdzu. Kāds augstāks spēks mani vienmēr vadījis un dziļus triecienus – ptu, ptu! – neesmu dzīvē saņēmis. Esmu dzimis Kurzemes zvejnieka ģimenē. Varbūt no manis būtu iznācis labs mežzinis. Manai mammai, pēc dabas romantiķei, zvejnieka darbs nešķita gana piemērots dēlam. Taču, izmācoties par mežzini, varētu tikt pie savas mājas un zirga… Bet tad tiku piedzīvojis, ka pagājušā gadsimta piecdesmitajos divas reizes uz mūsu Mazirbes skolu tika uzaicināts ornitologs Kārlis Grigulis ar veselu koferi putnu izbāzeņiem un zīmējumiem.
Viņš bija brīnišķīgs stāstnieks, pats spēja atdarināt putnu balsis, un es, būdams palaidnīgs, katrā ziņā nemierīgs, klausījos viņā kā noburts. Un arī mans tēvs, kurš mani ņēma līdzi meža darbos, lika ieklausīties putnu dziesmās, ar diviem kopā saliktiem īkšķiem prata kūkot kā dzeguze un atdarināt vēl citus putnus. Bet tad reiz Mazirbes septiņgadīgajā skolā uzstājās Dundagas vidusskolas Alda Ermanbrika tēva Rūdolfa Ermanbrika vadītais koris, kurā dziedāja arī par mani četrus gadus vecākā māsa. Milzīgs jauktais koris! Un dziedāja tik skanīgi, ka jutos kā apburts: kā tā var, kas tie par nosacījumiem, kas par likumiem, ka var radīt tādu kopskanējumu?
Un vai tagad esat šo noslēpumu atklājis?
Daļēji jā, bet tas noslēpums ir mūžīgs un katrreiz veras savādāk… Varbūt tas slēpjas arī latviešu spītīgajā neatlaidībā – es arī vēlos būt tur, tajā dziesmu svētku lielajā kopkorī, kas dzīvo ar vienu elpu, kopīgu domu, mērķiem. Tā jau rodas muzikālais brīnums. Tā iespaidā es reiz citām acīm ieraudzīju arī savu vectēvu. Es ar saviem mazdēliem jūtamies kā līdzīgs ar līdzīgu, bet ar manu vectēvu bija pavisam citādi. Viņš bija stingrs un nepieejams. Nedod Dievs, pie galda apsēsties ātrāk par viņu.
Pie ēdiena arī ķērāmies tikai tad, kad vectēvs bija paņēmis karoti rokā. Vectēvs spēlēja ērģeles Miķeļtorņa baznīcā un bija uzbūvējis arī savas. Kad viņš jau zināja, ka mācos mūzikas skolā, man, ciemos atbraukušam, atvēra vaļā baznīcas korāļu grāmatu un teica – sēdies, spēlē. Vajadzēja saņemties, jo tolaik ērģeļu plēšas bija stingras, un es līdz astoņpadsmit gadiem diezgan sīks. Vienā brīdī jutu, vectēvs man uzlicis roku uz pleca. Satrūkos, paskatos – dzidra prieka asara norit pār viņa vaigu. Laikam vectēvs bija gaidījis tādu brīdi, kad viņa būvētās ērģeles spēlēs viņa mazdēls. Tas bija pavisam cits vecaistēvs.
Tagad man ir gandarījums, ka varu lepoties ar savām meitām, ka viņām trāpījušies labi, strādīgi vīri. Prieks par mazdēliem. Meitām ir darbs, ko viņas mīl. Vecākā Kristīne jau kuru gadu dzied Radio korī un nāk mājās no mēģinājumiem un koncertiem patiešām laimīga. Viņa ir laba pedagoģe Rīgas Doma kora skolā, un viņai ir labi audzēkņi. Viņas dēls Augusts nupat aizstāvēja bakalaura darbu kā topošais producents. Kristīnes jaunākā māsa Agnese ir sprēgājoša būtne ar milzu enerģiju un vienmēr gatava mūs visus pulcēt savās mājās.
Ar sievu esat nosvinējuši zelta kāzas. Ko ieraudzījāt sievietē, ar kuru esat nodzīvojis vai visu dzīvi?
Ieskatījāmies, studēdami Konservatorijā. Un uz mūžu. Mēdzu sacīt, ka man ir trīs meitas, arī savu sievu Silviju joprojām loloju un lutinu. Neteikšu, ka rīkojam grandiozas svinības, bet visas lielās ģimenes kopā sanākšana notiek samērā bieži. Vasaras, bez šaubām, paiet Mērsragā mūsu “Smilškalnos”, un man jābrīnās, ar kādu prieku un centību visi kopā tur ņemas. Un es esmu parūpējies, lai katram būtu savs kaktiņš, bet mēs nekad ne brokastis, ne pusdienas, ne vakariņas neieturam kaut kur atsevišķi, bet vienmēr esam kopā pie lielā galda.
Bet tā arī neatklājāt, ko pamanījāt savā nākamajā dzīvesbiedrē?
Nu, to jau vēl tagad var manīt, ka joprojām skaista… Beigusi klavieru nodaļu, koncertmeistare, apmēram vienā laikā sākām kā pedagogi “Dārziņos”. Viņa arī pati ir “dārziņiete”. Viņa ir rīdziniece, “es ir lauķis”.
Tā kā ierunājāties pa ventiņu modei un esat dzimis Miķeltornī, tur jūras malā varētu būt bijusi visskaistākā līgošana un Jāņi…
Jūras krastā nevienus Jāņus neesmu svinējis. Nekad. Miķeļtornī nodzīvoju savas dzīves pirmos desmit gadus. Un tie trāpījās laikā, kad tur bija aizliegtā zona, jūras mala bija atdalīta ar dzeloņstieplēm. Mūsu māju tuvumā nevarēju pat iziet pie jūras. Bija jādodas uz ciemu, kur Jāņos ļaudis sanāca kopā pie toreizējā vecā kroga, kas tur stāv joprojām. Bet teikšu godīgi, tādus “līgo saule vakarā” (nodungo Emīla Melngaiļa “Jāņu vakara” melodiju – V. K.) kā Melngaiļa uzburto ainu, kad, šķiet, tev vizuāli acu priekšā ataust Līgo nakts burvība, es bērnībā diemžēl neesmu piedzīvojis. Pat neko tamlīdzīgu…
Vai sirds nesmeldz Dziesmu svētkos Mežaparkā nodiriģēt “Jāņu vakaru”?
Pats nekad neesmu uzprasījies. Tas ir cienīgs darbs, diez vai paspēšu. Bet katrā ziņā vienmēr esmu par šo mūziku jūsmojis un Jāņa Dūmiņa interpretācijas dziļi iespiedušās atmiņā. Tāpat Jānis Zirnis lieliski ticis galā lielākos un mazākos svētkos. Skaudības man nav.
Esmu lasījusi, ka jūsu tēvam Līgo vakars reiz bijis nelaimīgi laimīgs.
Savā ziņā tā varētu teikt. 1941. gada 23. jūnija vakarā netālu no Vārves viņu kuģi, kravas tvaikoni “Gaisma” torpedēja. Izglābās seši jūrnieki, kapteinis, ja nemaldos, mira ar sirdstrieku ceļā uz krastu. Mans tēvs pirms Otrā pasaules kara strādāja uz tirdzniecības kuģiem par kurinātāju. Apbraukāja vai visu pasauli, bet nekādu bagātību nesapelnīja. Kad no Miķeļtorņa pārcēlāmies, jo tur izvietojās kara bāze un vairs nevarēja zvejot, mans tēvs un viņa brālis, meklējot jaunu dzīvesvietu, nonāca Sīkragā.
Lielākā bagātība, ko paņēmām līdzi, bija piena maļamā mašīna, jo ļoti laba un viegli griezās, un VEF radio B407. Kā šodien atceros! Ar anoda baterijām. Radio tika pietaupīts, lai tēvs klausītos “Amerikas balsi”. Atceros raidījumu beigu frāzi – reiz pienāks balta diena, kad Latvija būs brīva. Tēvs to nepiedzīvoja. Mūsu mīļā mamma palika viena ar četriem bērniem.
Kad apjautāt, ka jūsu dzimšanas datums – 17. jūnijs – ir Latvijai nelāga, tās okupācijas diena?
Tā, pamazām pieaugot. Kamēr tēvs bija dzīvs, par politiku nerunājām. Lai tēvu nepaņemtu krievu armijā, viņa sieva aizmigušam applaucēja kājas ar verdošu ūdeni. Pēc kara tēvs nokļuva krievu filtrācijas nometnē tādēļ, ka vācu laikā bija norīkots sargāt laivas. Ieslodzītos lēģerī turēja egļu mežā, vienīgais ēdiens bija ar karstu ūdeni aplietas biešu lapas.
Kad pienāca ziņa, ka tēva dienas skaitītas, vectēvs brauca viņam pakaļ uz Podoļsku ar butēm un kūpinātu gaļu kukulī lēģera priekšniekam. Tas līdzēja. Tādu pusdzīvu, bālu, novājinātu, vectēvs savu dēlu pārveda mājās. Sievas gādībā tēvs pamazām atspirga, bet garu mūžu nepieredzēja. Mana mamma nodzīvoja cienīgu mūžu, bet tā arī līdz galam nepiedeva padomju varas pāri darījumus un brutalitāti, kas tajā visā bija ielikta iekšā.
Bet mēs sākām par Jāņiem…
Pēdējie bijuši auksti un lietaini. No mūsu ģimenes Jāņiem man visvairāk patīk gatavošanās svētkiem, kad viss it kā kļūst spodrāks, parādās balti galdauti, smaržo puķes, meijas, pīrādziņi…
Tas jau vairāk piedien jūsu meitām un sievai… Bet ko jūs pats?
Es visu mūžu esmu bijis sagādnieks. Esmu parūpējies, lai būtu, no kā svētkus sarīkot. Un katrā ziņā manā pārziņā ir pirts. Savukārt pašu ugunskuru ļoti labi māk veidot viens no znotiem. Esam iemanījušies likt nevis šķilu pie šķilas, bet krusteniski pa divām, tad diezgan ilgi deg un liesma lēni plok.
Esmu jūs bieži redzējusi Operā….
Tīri profesionāla interese. Ir pacilājoši redzēt un dzirdēt mūsu laika zvaigznes. Mūsu Operā ir labs orķestris, solisti, koris. Daudzas reizes esmu bijis Lielās Mūzikas balvas žūrijā un pārliecinājies, ka muzikālā ziņā Latvija ir lielvalsts.
2018. gada, valsts simtgades Dziesmu svētkos jums bija uzticēta Latvijas valsts himna. Ko diriģēsiet nākamvasar?
Visi jau zina, ka daudz un dziļi esmu pētījis Jāni Cimzi un viņa lomu Vidzemes Skolotāju semināra izveidošanā. Iespējams, tāpēc man uzticēta tautasdziesma “Krauklīts sēž ozolā” Cimzes apdarē. Stāsts par ē. Stāsts par toit. Tas ir stāsts par Kurzemi un Vidzemi, par šīm abām Daugav’s malām, par ko dziedāts ne vienā vien dziesmā. “Krauklīts sēž ozolā” ir dziesma ar laimīgām beigām. Maza, spilgta pērlīte.
Vizītkarte
Jānis Erenštreits
Dzimis 1942. g. 17. jūnijā Miķeļtornī
E. Dārziņa mūzikas vidusskolas kora(tagad Rīgas Doma zēnu kora) mākslinieciskais vadītājs (1969.–1998.) un Kordiriģēšanas nodaļas vadītājs (1969.–1990.)
1994. g. dibinājis un līdz 2010.g. vadījis Rīgas Doma kora skolu
2017. izdevis pētījumu “Kroņu pinējs” par Jāņa Cimzes dzīvi
“Musica Baltica” laidusi klajā Jāņa Erenštreita sastādīto Baumaņu Kārļa un Krogzemju Mikusizlases dziesmu krājumu “Dziesmu Vītols”
Organizējis piecus starptautiskos zēnu koru festivālus “Rīgas Doms”
Vairākkārtējs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents
1997. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas laureāts par mūža ieguldījumu
Divu meitu tēvs un trīs mazdēlu vectēvs
