Zentiņas fenomens. Saruna ar aktrisi Regīnu Devīti 6
Grāmata “No Zentas līdz Zentai” vēl nebija pat pabeigta, kad mūs ar tās varoni, Valmieras Drāmas teātra aktrisi un izrāžu vadītāju, seriāla “UgunsGrēks” Zentas lomas tēlotāju REGĪNU DEVĪTI, jau aicināja uz tikšanos ar lasītājiem Staicelē un Birzgalē. Šie braucieni un tikšanās sākās pērnajā februārī un beidzās 6. decembrī Aizkrauklē, kur šo rindu (un grāmatas) autorei pasniedza Lielo lasītāju balvu nominācijā “Dokumentālā oriģinālproza”. Pa vidu – 20 interesantas, sirsnīgas tikšanās visos Latvijas novados, uz kurām šobrīd atskatāmies.
Braucam!
Sēžam, tāpat kā strādājot pie grāmatas, manā dzīvoklī lielajos klubkrēslos, un priekšā mums ir gan kafijas krūzes, gan diktofons. Un atceramies…
Inga: – Lai gan nereti mūs aicināja uz Grāmatu svētkiem, kurus pa visu Latviju rīko Lauku bibliotēku atbalsta fonds (LBAF), un nodrošināja ar transportu, mēs devāmies ceļā ar autobusu… Autobusā ir ļoti ērti – var pļāpāt, paēst un padzert, gulēt. Lielākās pieturās izkāpt ārā un nopirkt kafiju…
Regīna: – Vienreiz gan mums neveicās – pa ceļam uz Jēkabpili zem riteņiem paskrēja suns.
Inga: – Un Skrundā dabūjām gaidīt divas stundas, jo netikām iekšā Liepājas autobusā.
Regīna: – Brīnos, kā es tik daudz varēju izbraukāt – gada laikā bija taču tikai dažas vietas, kur nācās atteikt. Uz Talsiem es netiku, jo mēģinājām “Makbetu”… Šad un tad līdz pēdējam brīdim neļāvām rakstīt manu vārdu uz afišas. Tā bija, piemēram, Dobelē, kur svētku rīkotāji žēlojās, ka daudzi cilvēki nav zinājuši par Zentas vizīti.
Inga: – Bet publikas jau tāpat netrūka. Reizēm vajadzēja pieskaņoties taviem grafikiem – atceries, Saldus bibliotēkai paziņojām, ka svētdienā tu brauksi cauri Saldum no Liepājas, ja viņi grib tevi redzēt, tad vari uz dažām stundām izkāpt. Un zāle tik un tā bija pārpildīta. Toties tev tas prasīja ziedot brīvdienu – mājās, Valmierā, tiki vēlā naktī… Reizēm es tevi tiešām apbrīnoju – tu esi cēlusies četros no rīta, lai septiņos jau pagūtu uz Rīgas–Liepājas autobusu. Un atpakaļ braukusi gandrīz vai ar pēdējo satiksmes līdzekli…
Regīna: – Man ir tā sajūta – ja cilvēki vēlas ar mani tikties, kā es drīkstu atteikt? Liela daļa no viņiem ir “UgunsGrēka” skatītāji, kas varbūt ziedojuši savu naudiņu, lai seriālu varētu turpināt uzņemt…
Inga: – Diemžēl tu netiki arī uz LBAF noslēguma sarīkojumu Aizkrauklē, un es varēju uzskatāmi nodemonstrēt, ko nozīmē tavs darbs – bija pēdējie ģenerālmēģinājumi Vara Braslas iestudētajai Remarka “Triumfa arkai”, un tādā brīdī bez režisora asistenta, kāds faktiski ir izrāžu vadītājs, nu nekādi nevar iztikt.
Mūs sagaida
Inga: – Ja tikšanās tika rīkota kaut kur attālāk, tad autoostā vai dzelzceļa stacijā mūs parasti sagaidīja kāds vedējs. Piemēram, braucot uz Vilci…
Regīna: – … mūsu vedējs izvēlējās braukt caur Tērveti, parādīja mums ne tikai to jauno un skaisto, kas šai pasakainajā vietā radies pēdējos gados – sakopta apkārtne, parki, viesu nami –, bet arī pieminekli, kas uzcelts, pieminot 1705. gadā kritušos zviedru karavīrus.
Inga: – Visjautrāk tomēr gāja Skrundā! Izkāpjam no autobusa, raugāmies pēc sagaidītāja, kurš vedīs mūs uz Aizputi, bet te pēkšņi tev klāt nāk kāds aizdomīgs pilsonis…
Regīna: – … mūsu bijušais skatuves strādnieks! Ko viņam vajag? Protams, latiņu! Kamēr vandos pa somu, viņš man čukst: “Tikai tā, lai neviens neredz!” No kā jāslēpjas?
Inga: – Skaidra lieta – šurp meimuro kāds vīrs, kurš šorīt jau paguvis uzņemt uz krūts! Un tas vēl nekas…
Regīna: – No kaut kurienes izripinās visai apskretis kungs ratiņkrēslā…
Inga: – Un nu mums riņķī ir visai bomziska kompānija! Beidzot tiekam no viņiem vaļā, bet mūsu vedēja kā nav, tā nav.
Regīna: – Kamēr lēni un prātīgi piesoļo kāds solīds kungs un jautā, vai mēs no Rīgas.
Inga: – Kā gan viņam varēja ienākt prātā, ka tās divas dzērāju kompānijas vidū arī ir gaidāmās aktrise un rakstniece! Atpakaļ uz Skrundu mūs veda šī vīra kundze, tad nu gan izsmējāmies no sirds!
Regīna: – Bauskā mūs jau pie autobusa sagaidīja tava kolēģe Inga Muižniece un iespieda padusē katrai pa ķirbim!
Inga: – Man jāatzīstas, ka medu pagājušajā gadā netiku pirkusi… Lasītāji sadāvināja!
Mūs lasa un skatās
Regīna: – Sevišķi mani aizkustināja tava kolēģe Daina Melnūdre Birzgalē, kura bija sarūpējusi siļķu maizītes, zinot, ka man šī zivs ļoti garšo…
Inga: – Mani pārsteidza telpas, kurās notika mūsu pasākumi. Dažviet tie bija kultūras nami, bet citur – īpaši celti vai iekārtoti kultūras centri, saieta nami, ar kuriem patiešām var lepoties! Arī pavisam nomaļās vietās. Droši vien izmantoti Eiropas Savienības līdzekļi, bet iespaids ļoti labs.
Regīna: – Rokasbirzī bija brīnišķīga izstāde – savdabīgas mākslinieces Dinas Ābeles ikonas, ļoti, ļoti iedvesmojošas!
Ļoti skaisti Grāmatu svētki notika Rēzeknes novada Rikavas pagastā – tur par dažāda vecuma lasītājiem bija padomāts. Vienīgi mūs tur izkonkurēja Inese Ziņģīte! Mums bija iedalīts viens un tas pats laiks, un publika vairāk gāja viņu klausīties. Ziņģīte mums sacīja, ka sievietei vienmēr jāmirdz un uz tikšanos devās baltās zeķēs un īsajā sporta tērpā!
Inga: – Man viņa ģērbtuvē mācīja elpot ar vēderu. Vispār neesam uz viņu dusmīgas – veselība svarīgāka par Zentas likteņstāstu!
Regīna: – Savukārt Balvos mēs sastapām daudz lāču – vispirms parks bija pilns ar skulptūrām, tad arī novada muzejā vesels kakts bija atvēlēts no mājām atnestajiem pinkaiņiem.
Inga: – Un tu nofotografējies kopā ar tiem lāčiem…
Regīna: – Jā, un Teodors uz mani pēc tam bija apvainojies!
Inga: – Ko tu saki – tavs lācis Teodors bija dusmīgs?
Regīna: – Nemaz ar mani nerunāja…
Inga: – Vai skatītāju reakcija tevi kādos gadījumos pārsteidza?
Regīna: – Filmējoties jutos neveikli, kad vajadzēja piespļaut Lūcijas kafijas tasīti, domāju – kā to otram var nodarīt?! Bet lasītāji un skatītāji par šo Zentas izdarību priecājās.
Inga: – Pareizi – tā viņai, intrigantei, vajag!
Pozitīvas emocijas
Inga: – Tev šis Zentas fenomens devis vairāk prieka nekā neērtību vai sarūgtinājuma?
Regīna: – Pilnīgi noteikti! Es sajūtu cilvēku mīlestību, tās ir bezgalīgas pozitīvas emocijas, kas ļauj izturēt gan mūžīgo skriešanu, gan garos pārbraucienus.
Inga: – Es arī vienmēr jūtu tādu siltu strāvojumu no zāles, smaidus, lai gan dažkārt sākumā sejas ir nopietnas, dažas pat visai akmenscietas. Bet pēc stundas jau smaida visi! Un tas ir tik jauki. Visvairāk jau tevi mīl bērni – pēc mūsu sarunām garas rindas stāv pēc autogrāfiem un tad sākas kopīgā fotografēšanās!
Cilvēki, protams, nāk, lai redzētu seriāla varoni Zentu. Atceries, Staicelē kāda meitenīte mammai tā arī bija teikusi: “Rīt pie mums atbrauks Zenta tīrīt bibliotēku!” Pieaugušie, protams, negaida, ka tu ieradīsies ar spaini un lupatu, taču tik un tā tu viņiem esi pirmkārt Zenta. Ko lasītāji un skatītāji cer uzzināt no tevis? Ne jau tālākos seriāla notikumus, jo to jau viņi saprot, ka tos tu nedrīksti stāstīt, pat ja zinātu! Tātad viņi vēlas noskaidrot, kas tu esi par cilvēku. Un tad mans uzdevums, kā es dažkārt mēdzu teikt, sanākušo ļaužu priekšā veikt šo sarežģīto ķirurģisko operāciju – atdalīt Siāmas dvīņus Zentu no Regīnas!
Regīna: – Ja es skatītos kādu seriālu, man arī droši vien būtu interesanti redzēt, vai tie aktieri arī dzīvē ir tādi paši kā filmā. Man nupat nesen kāds sacīja, ka pazīst akurāt tādu personu kā Zenta. Viņai taču ir daudz visādu rakstura īpašību. Viens atpazīst viņas pļāpīgumu, cits – azartiskumu, ar kādu Zenta metas visā iekšā. Bet, kad paklausās īstos stāstus no dzīves, jākonstatē, ka bieži vien sievietes rīkojas daudz trakāk par Zentu!
Inga: – Jā, savdabīgi – it kā mēs zinām, ka ir divas personas – aktieris un tēls, tomēr pat es, kas teātri pazīst no visām pusēm kopš bērnības, reizēm iekrītu un nodomāju, teiksim, ir nu gan tas Mārtiņš Brūveris īsts maita… Un citiem skatītājiem arī tāpat – viņi vēro tevi dzīvē un visu laiku tāda kā mirāžas sajūta – ir un nav Zenta! Tāpat ar Ilzi Vazdiku – Mildiņu!
Regīna: – Man ar Ilzi ir ļoti sirsnīgas attiecības. Es viņu apbrīnoju – ja es tā varētu staigāt kā dāma! Viņa vienmēr ir cēla un skaista, nekad neskrien kā es – ar smagiem saiņiem, mēli izkārusi. Šodien pat – man bija trīs paunas, kas jāved uz Valmieru. Tramvajā vienai sievietei gandrīz uzkritu virsū, otra paņēma manu smago tīklu un trešā iedeva vietu, un tad beigās es gandrīz netiku ārā no tramvaja – nu, pilnīgi kā tāds lauku lācis! Nevaru iedomāties, ka Ilze Vazdika kaut ko tādu varētu piedzīvot – ar trim paunām līgotos tramvajā un visi viņu ķerstītu! Pašlaik ar lielu prieku lasu grāmatu par viņu “Saldā katorga”.
Man ļoti patīk arī mūsu vedeklas un vīramātes attiecības seriālā – Zenta visiem stāsta, ka viņa nemaz nav tāda, kā izskatās, ka īstenībā Milda ir īsta dzeloņcūka, viņa atkal pārskaišas un met man ar lupatu! Bet dziļākajā būtībā jau Zenta ar Mildu sadzīvo itin normāli.
Inga: – Ir taču mazbērni un atmiņas par dēlu… Paklau, izstāsti, lūdzu, kā tu pavisam nesen satiki savu sen bojā gājušo Jānīti!
Regīna: – Nebiedē, lūdzu, lasītājus! Aktieris Aldis Kusiņš, kurš vēl “Neprāta cenā” spēlēja Mildas dēlu un Zentas vīru, tagad strādā Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē “Vidzeme” un uzaicināja mani uz tikšanos ar lasītājiem. Tā nu es atkal viņu satiku, ilgi nebijām redzējušies. Man ļoti patika tās pāris epizodes, ko mēs kopā nospēlējām. Diemžēl viņam nācās upurēties tai kriminālajai tēmai un ātri “nomirt”. Tomēr diez vai ir vēl kāds seriāla varonis, kurš sen jau zudis, bet tiek pieminēts gandrīz katru dienu?! Caur Zentu viņš tur dzīvo joprojām.
Inga: – Gada nogalē svinējāt teātra 90. jubileju.
Regīna: – Jā, šajā sakarā bija publicēts saraksts ar teātra “ilgdzīvotājiem”. Es arī Valmieras teātrī esmu aizvadījusi 35 gadus. Un ir zināms gandarījums, jo varu teikt – visu esmu sasniegusi tikai saviem spēkiem. Neviens mani nav bīdījis un nevienam režisoram nav bijis pienākums dot man lomas, tomēr visus šos gadus esmu bijusi arī uz skatuves.
Inga: – Pie kā strādāsi tagad?
Regīna: – Fēlikss Deičs iestudē izrādi bērniem.
Inga: – Vai tur tev arī būs loma?
Regīna: – Ko tad es tur spēlēšu – vecu peli?!
Inga: – Un kas vainas vecai pelei?
(Smejam abas un saprotam, ka nupat saruna jābeidz un peļu tematu tālāk neattīstām…)
Regīna: – Arī šajā intervijā, lūdzu, uzraksti lielo paldies visiem, kas mūs aicināja, kas lasīja grāmatu, kas skatās seriālu! Un novēli jaunajā gadā veselību un interesantus piedzīvojumus TV ekrānā!
Folklorizējušies Zentas teicieni:
“Ko tad es, es jau neko!”
“Kas notiks ar maniem bārenīšiem?!”
“Par simt eiro esmu gatava noģībt kaut piecreiz!”
Kāds sešgadīgs seriāla skatītājs mammai teicis: “Es jau labprāt to Zentu precētu, bet vai viņa nenomirs pārāk ātri?”
