Patvēruma meklētāji – no Spānijas, Itālijas, Francijas 0
Jā, Oberbilkā ir savas problēmas. “Bet te nav nekāds geto!” uzsver Mazids Kanani, kāda augļu un dārzeņu veikala īpašnieks. Viņš ir no Marokas. Vācijā ieradies piecu gadu vecumā, dodoties līdzi savam tēvam viesstrādniekam. “Te esmu audzis. Šis ir normāls strādnieku kvartāls, kas ar laiku ir pārvērties tādā kā “mazā Marokā”,” stāsta Kanani. Gadiem ritot, uz dzīvi tur apmetušies arvien vairāk marokāņu. Dibinājuši uzņēmumus, atvēruši veikalus un kafejnīcas.
Nav citas vietas Diseldorfā, kur dzīvotu vairāk Marokas izcelsmes iedzīvotaju kā Oberbilkā. Tomēr līdzās tiem tur mīt arī citas grupas: turki, krievi, ukraiņi. Dažādu imigrantu grupu koncentrācija attīstījusies tipiskā veidā, kā šādi kvartāli parasti mēdz viedoties lielās pilsētās. Te netālu atradušās tagad jau likvidētās fabrikas, kurās nodarbināti viesstrādnieki. Un galvenais – lētāki īres dzīvokļi nekā citviet.
Multikulturāls, mazliet nabadzīgs, taču nekādā ziņā šis nav bijis kvartāls, kas izsenis būtu ticis saistīts ar noziedzību. “Līdz brīdim, kas pirms dažiem gadiem tas sāka mainīties,” saka Kanani.
Oberbilka un Ellerštrāse esot pazīstama pat Marokā. Tur zina, ka šajā rajonā vienmēr varēs sastapt tautiešus. Ja kāds būs nonācis spiedīgā situācijā, Ellerštrāsē viņam palīdzēs, atzīst kāds cits augļu tirgotājs: “Ja puisis ienāk un prasa maizi, tad iedodu. Cigaretes un alkoholu – to gan ne.”
Ellerštrāses slavas pievilināti, Oberbilkā arvien lielākā skaitā pirms dažiem gadiem sākuši parādīties jauni marokāņi. Vīrieši, kuri nemācās un nestrādā, bet nodarbojas ar kabatzādzībām un narkotiku tirdzniecību.
Lielākoties gan šie jauniebraucēji nenākot tieši no Marokas. Viņi Eiropā ir jau ilgi. “Šie zēni… viņiem nav ko zaudēt. Viņi nāk no Itālijas, Spānijas, es pat nezinu vēl, no kurienes,” saka Kanani, “viņiem nav nekādu dokumentu, nekādas nākotnes. Un tad viņi mazliet zog, mazliet tirgo narkotikas, darbojas kā kabatzagļi.”
Tikšanās punkts pie stacijas
Vācijas statistikā daudzi no viņiem vispār neparādās, jo dzīvo nereģistrējušies. Tomēr vēl daudzi tiek uzskaitīti kā patvēruma meklētāji. Apgalvojot, ka pazaudējuši pases, ar viltus identitāti viņi iesniedz patvēruma pieteikumus un pēc tam tiek izmitināti bēgļu mītnēs, lielākoties ārpus Diseldorfas.
Pieteikumi gandrīz vienmēr tiek noraidīti, un tad viņi nonāk tā dēvētajā deportēšanas atlikšanas statusā. Tas ir statuss, kādā Vācijā patlaban dzīvo ap 200 000 noraidītu patvēruma meklētāju. Tomēr gan pabalsts, gan vieta bēgļu mītnē tiek saglabāti. Kā rāda Berlīnes uzbrucēja Anisa Amri – arī Magrebas valstu iebraucēja – piemērs, sistēma ir tik necaurspīdīga, ka iespējams pieteikties patvērumam pat vairākās vietās Vācijā vienlaikus.
Kāpēc šī ieceļošanas plūsma sākusi attīstīties tieši pirms dažiem gadiem? Ekonomiskās krīzes sekas, tā spriež Oberbilkā. Spānijā, Itālijā un Francijā bezdarba līmenis joprojām ir augsts, Vācijā situācija ir daudz labāka. “Skaidrs, ka tad, kad viņi te ierodas, cerības izrādās vien ilūzijas,” saka Kanani.
“Reiz es ar vienu no zēniem mēģināju runāt. Es saku: paklau, vai tu nevarētu darīt kaut ko citu? – stāsta Kanani. – Ko tad lai es daru? – viņš man atbild. – Es varu tikai zagt. Darbu es dabūt nevaru. – Viņš gan kā patvēruma meklētājs saņem pabalstu. Laikam kādus 200 vai 300 eiro mēnesī, īsti nezinu. Bet viņiem ar to nepietiek. Pēc divām, trim, dienām nauda ir cauri. Ja jūs paskatāties, cik maksā kurpes, kādas viņi valkā…”
Pašā Oberbilkā gan jaunie vīrieši nedzīvojot. Šis kvartāls ir tikšanās, socializēšanās vieta. Te, iestājoties tumsai, viņi sabrauc no dažādām vietām un mazos bariņos pulcējas netālu no dārzeņu veikaliem.
Viņiem svarīgi būt pie cilvēkiem, kuri runā viņu dzimtajā valodā. “Tādā ziņā šos zēnus var arī mazliet saprast,” saka Kanani, “bet… ja tas pieņemas spēkā, patīkami nav. Kad pircēji pamana, ka šeit ir nelāga atmosfēra, narkotikas, kautiņi, tad nāk brīdis, kad viņi sāk mūsu tirgotavām mest līkumu.”
“Marokā tā neatļautos uzvesties”
“Viņi visu grib ātri un bez pūlēm. Tā ir problēma,” izdzirdējis mūsu sarunai ar Kanani pievienojies Kaders Eliahiouis, Oberbilkas iedzīvotājs, pēc aroda kravas pārvadījumu firmas menedžeris. Viņi negribot saprast, ka Vācijā kaut ko panākt varot tikai ar centību.
Kaders Oberbilkā dzīvo jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Pēdējos gados daudz kas mainījies, atzīst Kaders. Tostarp – arī attieksme pret marokāņiem: “Cilvēki, kuriem mazliet vairāk inteliģences, spēj lietas nodalīt. Tie, kuriem prāta mazāk, tie vispārina. Agrāk cilvēki teica: o, Maroka! Cik skaisti! Tūrisms! Tagad domā: ak tā, anarhisti, izvarotāji un kas tik vēl ne. Nav patīkami to dzirdēt.”
Ķelnes notikumi nākuši Oberbilkai kā jauna nelaime. Fotogrāfijas ar vērienīgo policijas reidu Oberbilkā pērnā gada sākumā aplidoja medijus. Tika pārbaudīti 300 cilvēku, 40 aizturēti. “Bet ko viņi atrada? Tur, kafejnīcā, saņēma ciet divus vīrus, kuri pēc grūtas darba dienas bija ienākuši iedzert tēju,” rāda kāds vietējais. Viņš arī uzskata: Oberbilkas kriminālo jauniešu saistība ar Ķelnes uzbrukumiem arī esot pārspīlēta. “Jā, kādi jau tur bija, bet ne jau tūkstotis.”
Kanani gan domā: saikne ar Oberbilku ir pamatota. Ka tur bija arī “mūsu jaunekļi”, tas esot skaidrs. Turklāt netiekot taču apgalvots, ka marokāņi bija viss tūkstotis. Marokā, Alžīrijā vai Tunisijā, viņš domā, nekas tāds gan nevarētu notikt. “Ja viņi tā izturētos pret sievietēm Marokā, vispirms dabūtu trūkties no vietējiem ļaudīm, pēc tam no policijas. Bet tur viņi tā nekad neuzvestos, vismaz atklāti ne. Viņi to atļaujas tāpēc, ka šeit dota tāda brīvība.”
Tiesa gan, Oberbilkai veltītā uzmanība nesusi arī labas lietas. Agrāk policija, zvanot par pieķertu zagli vai kautiņu, nereti vispār nav braukusi. Lai gan, uzsver Kanani, viņi esot tādi paši nodokļu maksātāji kā ikviens, policija “marokāņu kvartālu” uztvērusi kā otršķirīgu: gan jau vietējie paši tiks galā. Tagad policija brauc. Parasti joprojām par vēlu, taču tomēr. Un, esot jūtams, izraidīšanas notiekot arvien aktīvāk: “Ir kļuvis mierīgāk nekā pirms gada.”
Nu Mazidam jādodas atpakaļ pie darba. Atvadās arī Kaders. Pamazām satumst. Un Ellerštrāsē sāk parādīties nelieli jaunu vīriešu pulciņi. Viņi būs Vācijas bēgļu politikas tēma arī nākamgad.
