Ingmars Zemzaris: Vai arī mūsu valstvīri drīz solīs “nomušīt havajā”? 5
Iepriekš publicētajā vēstulē lasītāja Dace aizrāda uz trim nelāga parādībām mūsu valodas praksē: “Man ausis svilst, nepārtraukti klausoties, ka ir baigi forši, ka defisi un domzīmi sauc par strīpiņām, ka medijos darbības vārdiem vairs nelieto nākotnes formu, piem., rīt skatāmies filmu, utt.”
Par tādiem teicieniem kā “baigi forši” man pašam nebūtu ienācis prātā “Tēvu valodā” rakstīt. Jo es spriedu tā: īsteni jau tā nav nekāda valodas kļūda, bet gan žargons. Ikviens taču saprot, ka šis teiciens nav literārs; bet, ja kāds to nesaprot, tad tas arī droši vien nelasa “Mājas Viesi”.
Ja nu kāda persona teicienu “baigi forši” lieto tādā situācijā, ka Dacei, to dzirdot, ausis svilst, tad tā drīzāk ir attiecīgās personas uzvedības kultūras un intelliģences problēma.
Taču nesen es pats jutos spiests aizrādīt lektorei, kas skolotājiem paredzētā lekcijā blakus aplamām verbu formām bagātīgi lietoja neciešamus barbarismus un žargonismus. Manu aizrādījumu cienījamā lektore uztvēra atsaucīgi un lekciju pabeidza daudz labākā un patīkamākā stilā. Tātad laikam tomēr ir vērts par šo tematu runāt.
Taču te ir savs grūtums. Lieta tā, ka kopš nesena laika pat dažu valstu prezidenti ir sākuši lietot neliterārus teicienus publiskā komūnikācijā. Epochāls te, protams, ir Krievijas prezidenta Putina solījums bandītus “nomušīt havajā”. Nez vai Putina kungs maz cerēja, ka šis krievu cietumnieku valodā formulētais teikums sajūsminās un iedvesmos ne tikai attiecīgo Krievijas pilsoņu kontingentu, bet pat mazās kaimiņvalsts Latvijas polītisko eliti ar prezidenti, humānitāri izglītoto un cietumā nekad nesēdējušo Vīķes-Freibergas kundzi priekšgalā?
Tieši Vīķe-Freiberga pēc tam kļuva Latvijā par pirmo Putina paņēmiena adaptētāju, vēršoties pie nācijas ar savu slaveno teicienu “Rulle uz priekšu, Latvija!”. Ļaudis nu varēja palauzīt galvu: kāpēc mūsu prezidente (būdama arī filoloģe!) domā, ka Latvijas valsts augstākajai amatpersonai piedien uzrunāt savus pilsoņus tik briesmīgi vulgārā stilā?
Visai radikāli šo tradiciju turpina Vējoņa kungs. Jau pats pirmais teikums, ar ko šis polītiķis, par Valsts prezidentu ievēlēts, publiski vērsās pie saviem ievēlētājiem, bija tīši neliterārs. It kā nevainīgs jociņš, toties ar savu polītisku zemtekstu. “No sākuma jāierauj” ir tāda stila izteiksme, ko mēdz atļauties tikai neformālā gaisotnē tuvu paziņu lokā. Acīmredzot vēlēšanu uzvarētājs tādējādi ir gribējis īpaši norādīt uz savām draudzīgajām attiecībām ar klātesošajiem (viņu ievēlējušajiem) deputātiem un tātad uz to, cik lielā mērā šī draugu būšana ir noteikusi vēlēšanu rezultātu. Īpaši tāpēc, ka zālē tobrīd atradās arī viņa galvenais konkurents Levita kungs, kas šādā stilā vis nebūtu izteicies: ne viņam ir tik siltas attiecības ar deputātiem, nedz viņa izcilā intelliģence viņam to ļautu.
Grūti iedomāties, ka tik vaļīgi jelkad būtu izteicies, piemēram, prezidents Jānis Čakste. Ka tagad ir citi laiki, tas ir vājš arguments. Savs stils ir apģērbam, savs – arī valodai. Tagad prezidents gan nenēsā cilindru, bet vai tāpēc varam iedomāties Valsts prezidentu stāvam Saeimas tribīnē treniņbiksēs? Bet kāpēc tad lai valodā drīkstētu atļauties to, ko nedrīkst atļauties apģērbā? Tieši latviešu valoda taču ir Latvijas valsts idejas pamatu pamats, bet šās valodas literārā forma ir kultūrnācijas galvenais faktors.
Un te nu ir tas grūtums: kā mēs varam prasīt, lai literāri izsakās ierēdnis, lektors, skolotājs, ja neliterāri izsakās Valsts prezidents? Jeb vai pie mums valda princips “quod licet Iovi, non licet bovi” (kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim)?
Strīpiņas
Ja kāds neprot atšķirt domuzīmi no defises, tas liecina par trūcīgu izglītību. Bet, ja kāds defisi (jeb biedru zīmi) neprofesionālā kontekstā nosauc par strīpiņu, tad viņš ar to nedara pāri ne valodai, ne patiesībai: jo tā taču tik tiešām arī ir strīpiņa!
Cita lieta, ka bieži dzirdamais teiciens “rakstīt ko caur strīpiņu” ir briesmīgs krievisms. Bez tam vāciskās “strīpas” vietā mums ir labāks pašu vārds “svītra”.
Tagadne nākotnes vietā
“Latviešu gramatikas” 195.§ K. Mīlenbachs raksta, ka “retumis” un “tikai palīga teikumos” tagadnes forma sastopama nākotnes nozīmē, piem., “pagaidi, kamēr brūtgāns atnāk!”.
Kā lielu retumu (un arī palīgteikumā) to sastopam tautasdziesmās:
Zinu dienu pie dieniņas,
Vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju,
Kad zūd manis augumiņš.
Ka mūsdienās tagadni brīvi mēdz lietot nākotnes vietā, tas ir svešas valodas iespaids, un no tā jāvairās. Jāuzteic lasītāja Dace par šo pareizo novērojumu un aizrādījumu!
* Respektējot autora vēlēšanos, rubriku “Tēvu valoda” publicējam negrozītā Endzelīna pareizrakstībā, kāda tā bija līdz 1946. un 1957. gada padomju valdības rīkojumiem.
