Māris Antonevičs: “Zemūdene” Šlesers 11
Agrāk Ainārs Šlesers bija iemantojis iesauku “buldozers”, ar ko pats, šķiet, lepojās. Šobrīd tā vairs īsti neatbilst situācijai un precīzāk viņu būtu dēvēt par “zemūdeni”, kas ikdienā mitinās kaut kur aizmirstības dzīlēs, bet nolēmusi uzpeldēt, lai par sevi atgādinātu. It īpaši tad, kad sagādāti jauni degvielas krājumi. (Šlesers nesen kļuva par “Liepājas autobusu parka” padomes locekli, nomainot šajā amatā Andra Šķēles meitu.)
Pagājušonedēļ A. Šlesers bija sarīkojis preses konferenci, bet šonedēļ viņam vārdu deva pat divi dienas laikraksti. Uz “spārnotās frāzes” godu var pretendēt izteikums “Dienā”, ar kuru Šlesers mēģina skaidrot, ka aizdomās turamā statuss nav nekas īpašs: “Tādu cilvēkam var piemērot par to, ka apčurājis Brīvības pieminekli, saskrāpējis automašīnu, kādu publiski nolamājis… Proti, par sīkumiem.” Brīvības pieminekļa apčurāšana – sīkums? Laikam jau Maskačkas stilu no iekšām nav iespējams izdzīt pat pēc ilgstošas apgrozīšanās smalkajās aprindās. Tomēr skaļākais no Šlesera paziņojumiem ir priekšlikums veidot Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju par 10. Saeimas atlaišanu. Šlesers ir ļoti nikns uz bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru un uzskata, ka bijušais prezidents rosinājis parlamenta atlaišanu kā personīgu atriebību Šleseram, kas pārtraucis viņa veiksmīgo politisko karjeru un nav ļāvis realizēt ieceres, par ko viņš tagad vēlas sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vārdu plūdos kādreizējais politiķis nonāk pat līdz tam, ka esot noticis “valsts apvērsums”.
Ņemot vērā, ka Šlesera izteikumi guvuši diezgan plašu publicitāti, pārsteidzoši, ka tos nav komentējis neviens no mūsu pazīstamākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem. Tas ir viņu lauciņš, un viņiem būtu jārūpējas, lai tas neapaug ar mītiem. Kaut vai korekti paskaidrojot, ka Satversmē paredzētā Saeimas atlaišanas procedūra nav valsts apvērsums. Satversmē nav uzskaitīti iemesli vai apstākļi, kādos Valsts prezidentam būtu jārosina parlamenta atlaišana un kādos viņam nav tiesību to darīt. Tās ir viņa konstitucionālās tiesības, tieši tāpat kā tiesības nosaukt Ministru prezidenta kandidātu, pat ja kādu šī izvēle neapmierina. Lai atlaistu Saeimu, nepietiek ar prezidenta gribu un vēlmi kādam atriebties, ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, ko pārbauda referendumā. Ja pilsoņi balso pret, Valsts prezidents pats zaudē amatu. 2011. gadā referenduma rezultāti nekādas šaubas neradīja.
Šlesers apgalvo, ka pret viņu tolaik bijusi izvērsta kampaņa. Dīvaini, ka par to žēlojas cilvēks, kura vadītās partijas iepriekš bija tās, kas ar dāsnu un profesionāli organizētu kampaņu palīdzību guva labus rezultātus Saeimas un Rīgas domes vēlēšanās. Kāpēc tad šajā brīdī vēlētāji viņam vairs nenoticēja?
Tas, ka sabiedrībā bija pārāk lielas (un ilgu laiku briedušas) ilūzijas par to, ka Saeimas atlaišana palīdzēs mainīt politisko vidi un automātiski atrisinās lielāko daļu problēmu, ir cits stāsts. Arī tas, ka Zatlers neizrādījās īpaši talantīgs politiķis un viņa izveidotā partija drīzāk vērtējama kā pārpratums Latvijas politikā. Tam nav nekāda sakara ar Šlesera pārmetumiem, un var vienīgi kalpot viņam kā vājš mierinājums. Saeimas atlaišana tikai paātrināja viņa politiskās karjeras beigas, bet tas, ka vēlētāji šādiem darboņiem vairs neuzticas, pierādījās pērn 12. Saeimas vēlēšanās, kad par Šlesera vadīto partiju “Vienoti Latvijai” nobalsoja vien 1,18% vēlētāju. “Zemūdene” droši var ienirt atpakaļ.
