Olafs Zvejnieks: Konflikts starp lauksaimniekiem un zaļajiem ir jau ieprogrammēts pašreizējā Eiropas Zaļajā kursā 10
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tveicīgās vasaras dienas lauksaimnieku un mežsaimnieku organizācijas nolēmušas padarīt vēl karstākas, sākot atklātu karu pret jaunāko valdības ministru – Artūru Tomu Plešu (“AP”).
Šonedēļ minētās organizācijas iesniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai oficiālu prasību pēc ministra atvainošanās, kā arī virkni prasību par šo lauksaimnieku un mežsaimnieku organizāciju pārstāvju iekļaušanu darba grupās, kas veido valsts ekoloģisko politiku, konkrēti – Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) padomē.
Lai radītu attiecīgo noskaņu, protestētāji bija ieradušies automašīnās, kas dekorētas ar siena ķīpām, piena kannām, izkārtnēm ar saukļiem “Pleš, nedzen sviestu!”, “Esam par zaļu Latviju! Esam pret nozares apmelošanu!” un citiem.
Pasākuma teatralizācijā bija ieguldīts pietiekami daudz enerģijas.
Zemnieku un mežsaimnieku sašutumu iesvēlis bēdīgi slavenais LVAF projekta atbalsta ietvaros finansēta radioraidījuma reklāmas rullītis, kur lauksaimnieki esot dēvēti par “masu slepkavām” – ar to domāta varbūtējā, skaidri nepierādītā pesticīdu izmantošanas nelabvēlīgā ietekme uz bišu populāciju Latvijā.
Lauksaimieku organizācijas pieprasa atvainošanos un zinātnieku un savu pārstāvju pieaicināšanu, lemjot par šādām publiskām aktivitātēm, tāpat arī iekļaušanu LVAF padomē.
Zemnieku neapmierinātību esot izraisījuši arī izteikumi par to, ka “lauksaimniecības nozare nodokļos samaksā daudz mazāk nekā saņem no publiskiem līdzekļiem” un “lauksaimniecība kopumā ir lielākais vides slodzes un draudu avots attiecībā uz sugu un biotopu aizsardzību”.
Grūti noliegt, ka, vērojot šo jau pavasarī sākušos konfliktu, ir zināms kārdinājums uzbrukt gados jaunajam ministram Artūram Tomam Plešam.
Taču lieta nav tik vienkārša – aiz ministra muguras stāv spēkā krietni pieņēmusies Eiropas un Latvijas ekologu un dabas sargu armija, un šai armijai šobrīd ir lielāks sabiedrības atbalsts nekā zemniekiem, vismaz Eiropā, ja ne Latvijā.
Par to liecina gan Eiropas Zaļā kursa idejas, gan apgalvojums “lauksaimniecība kopumā ir lielākais vides slodzes un draudu avots attiecībā uz sugu un biotopu aizsardzību” – ne jau ministrs pats to izdomāja.
Konflikts starp lauksaimniekiem no vienas puses un zaļajiem no otras ir jau ieprogrammēts pašreizējā Eiropas Zaļajā kursā.
Tas izpaužas prasībās pēc siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanas lauksaimniecībā, taču tās dabiski rodas gan zemes apstrādes, gan lopu audzēšanas procesā, prasībās pēc mazāka minerālmēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu patēriņa.
Un nav skaidrs, kādas ir alternatīvas un cik tās ir efektīvas utt.
Katrā ziņā var prognozēt, ka tieši prasības pēc zemnieku un mežsaimnieku pārstāvju iekļaušanas LVAF padomē radīs niknus zaļo protestus, jo to iekļaušana varētu torpedēt visdažādākos zaļo plānus pret viņu ieplānotajiem “galvenajiem vides apdraudētājiem”.
Ja skatās uz problēmu no putna lidojuma, tad tās ir tikai pirmās skaļās zalves konfliktā starp lauksaimniekiem un ekologiem, kas turpināsies vismaz līdz šā gadsimta vidum, kad varētu kļūt skaidrs, kura puse guvusi virsroku.
Kopumā tās atspoguļo pasaules mēģinājumus risināt trīs lielos pārtikas industrijas paradoksus – pirmkārt, faktu, ka pasaulē ir 821 miljons bada cietēju un 2,1 miljards cilvēku, kas cieš no aptaukošanās; otrkārt – jautājumu par to, kas tad īsti pasaulei ir jāpabaro, jo šobrīd 40% no pasaulē saražotajiem graudiem tiek izmantoti lopbarībai vai degvielas ražošanai, un, treškārt, faktu, ka pārtikas pārstrādes un izplatības ķēdēs iet bojā līdz pat trešdaļai visas pārtikas – tas ir apmēram četras reizes vairāk nekā nepieciešams visu bada cietēju pabarošanai.
Šo problēmu risināšanai un arī Zaļā kursa īstenošanai izdomātas dažādas gudras stratēģijas, viena no tām ir “No fermas līdz dakšiņai”.
Ne visas tajās iekļautās idejas šķiet gluži reālistiskas, jo vismaz daļa nonāk pretrunā ar gadu tūkstošos veidotām tradīcijām, piemēram, piena un gaļas produktu patēriņu, kuru piedāvāts pakāpeniski aizstāt ar augu izcelsmes produktiem, bet daļa nonāk pretrunā arī ar nākotnes idejām – nav skaidrs, kā varēs attīstīties bioloģiskā lauksaimniecība, ja nebūs dabiskā mēslojuma kūtsmēslu izskatā. Izmainīt tik iesakņojušās tradīcijas vienas paaudzes laikā bez varmācības nešķiet reālistiski.
Tomēr skaidrs, ka tehnoloģiskā revolūcija un ar to saistītā sabiedrības attieksmju maiņa 21. gadsimta sākumā atnākusi arī līdz nozarei, par kuru daudziem ir priekšstats, ka “tajā viss notiek tāpat kā pirms gadu desmitiem un simtiem”.
Patiesībā tā nav, taču tuvākajās desmitgadēs gaidāmas daudz straujākas un redzamākas pārmaiņas un daudz skaļāki konflikti ap to, ko un kā mēs ēdam un audzējam.
