Zemnieku attaisno, lietu neskatot 59
Otrdien Aizkraukles rajona tiesa apmierināja zemnieka Raita Ungura prasību par Valsts meža dienesta piespriesto dabai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas atcelšanu. VMD savukārt uzskata, ka tiesas argumentācija nav saprotama.
Šā strīdīgā zemes īpašuma apsaimniekošanu pilnvara izdota divām personām. Raita Ungura valdījumā nodota lauksaimniecības, bet citas personas valdījumā – meža zeme. Tā kā daļa neizmantotās lauksaimniecības zemes bija aizaugusi ar kokiem, galvenokārt bērziem un pēc Meža likuma kvalificējās kā mežs, meža zemes nomātāja 2013. gadā pasūtīja šo platību inventarizāciju un gada beigās tā tika reģistrēta kā meža zeme, un attiecībā uz to tika veiktas izmaiņas Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma informācijas sistēmā.
Savukārt nākamā gada februārī vietējais mežzinis secināja, ka nepilna hektāra platībā jaunaudze ir iznīcināta, par ko arī tika sastādīts administratīvais protokols, uzliekot sodu par nelikumīgu ciršanu. Ungurs šo VMD lēmumu apstrīdēja, pamatojot, ka, pēc viņa rīcībā esošā zemes plāna, viņš ir cirtis lauksaimniecības, nevis meža zemē. Pārbaudot lietu vēlreiz, VMD ļaudis secināja, ka nocirstā gandrīz hektāru lielā platība jau uzarta, un nu jau sastādīja daudz nopietnāku aktu par meža zemes transformēšanu, jo tas ir pavisam kas cits nekā nelikumīga ciršana, uzliekot par pienākumu Unguram samaksāt par dabai nodarītiem zaudējumiem 38 000 eiro. Šis lēmums tika pārsūdzēts tiesā.
Filmu sižetiem, kuros izmeklētāji vēl pēdējā brīdī, jau notiekot sēdei, cenšas noskaidrot patiesību, tiesa gan pavisam noteikti nelīdzinājās. Tā savu lēmumu pieņēma, nesākot izskatīt lietu pēc būtības, bet apmierinot aizstāvības lūgumu izbeigt tiesvedību, jo ir neatcelts lēmums par administratīvās lietas izbeigšanu. Proti – Valsts meža dienests izbeidzis lietu pret Unguru par meža nelikumīgu ciršanu, uzsākot lietu par tās pašas meža platības uzaršanu. Tiesas skatījumā, tas, ka nocirstā platība pēc tam vēl uzarta, lietas apstākļus nav mainījusi.
Kā skaidro Sēlijas virsmežniecības juriste Silvija Kotāne, administratīvo lietu par jaunaudzes iznīcināšanu nācās izbeigt tāpēc, ka nav iespējams jau esošu lietu papildināt, pasliktinot tās apstākļus. S. Kotāne: “Tā kā sākumā konstatējām, ka iznīcināta jaunaudze, bet vēlāk, ka zeme uzarta, iesākām jaunu lietu par zemes atmežošanu. Taču to, ka fakti ir mainījušies un meža zeme patvaļīgi pārtapusi par lauksaimniecības zemi, tiesa neņēma vērā.”
Meža taksators Kārlis Dāboliņš, kuram bija pasūtīta aizaugušās zemes inventarizācija, teic, ka bērzu jaunaudzi dabā uzmērījis 2013. gada septembrī, bet tā paša gada 15. novembrī parakstīta zemes lietošanas veida izmaiņu kartīte, bet decembrī šīs izmaiņas fiksētas Meža valsts reģistrā. K. Dāboliņš: “Aizaugušo lauksaimniecības zemi kā mežu kvalificēju mazākas patības, nekā bija vēlējies inventarizācijas pasūtītājs. Atzīstos, ka novembrī vēlreiz šīs jaunaudzes neapmeklēju, jo uzskatīju, ka divu mēnešu laikā nekas būtisks nevar mainīties. Ungurs nedrīkstēja tur iet un cirst.”
Arī Sēlijas virsmežzinis Māris Bondars uzskata, ka tiesas argumentācija nav saprotama un tad, kad tiks saņemts pilns tiesas spriedums, tas, visticamāk, tiks pārsūdzēts. Par to, ka šī lieta ir īpaši samudžināta divu pilnvarnieku dēļ un pierādīt Ungura vainu nebūs viegli, Bondars atbild, ka meža dienests savus pierādījumus pirms laika neatklās.
Kāpēc gan par nocirstu jaunaudzi VMD pieprasa tik lielu dabai nodarīto zaudējumu kompensāciju?
Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols skaidro: “Ja tendence ir tāda, ka mēs samazinām meža platības, tad mums pieaug emisijas un kādā brīdī valsts var nonākt situācijā, kad jāsāk par to maksāt. Līdz ar to atmežošanas kompensācijas ir noteiktas saistībā ar Kioto protokolu un par tām metodēm, kādas tās ir piesaistē ar emisiju, jo jebkura koku ciršana ir emisija, kāda ir saistībā ar klimata izmaiņu konvenciju.”
Savukārt biedrības “Zemnieku saeima” lauksaimniecības politikas eksperts Mārtiņš Trons joprojām uzskata, ka likums nedrīkst pieļaut šādu situāciju – ar kokiem apaugušu lauksaimniecības zemju pāreju Meža likuma jurisdikcijā ne tikai tāpēc, ka neuzmanīgam saimniekam tas var radīt lielas problēmas, bet arī tāpēc, ka šādas aizaugušas platības atšķirībā no lauksaimniecības zemēm var iegādāties ārzemnieki.
“Raitis tiesā vinnēs,” vēl decembrī la.lv paredzēja kāds mūsu lasītājs. “Nomas līgumā taču parasti klāt zemes plāns ar iezīmētu iznomāto platību.”
Tomēr epilogā jāsecina, ka ne jau Meža likums un ne Valsts meža dienests vainīgs situācijā, kādā nonācis līdumnieks Raitis Ungurs. Visdrīzāk gan te izšķirošo lomu nospēlējis cilvēka raksturs – milzīgas ambīcijas kombinācijā ar neprasmi kontaktēties jebkuru cilvēku agrāk vai vēlāk noved pie sasistas siles. Ja, uzzinājis, ka nocirtis to, ko pēc likuma nedrīkst cirst, puisis būtu prātīgi aprunājies ar mežzini, risinājums būtu rasts – šo platību ar vienu rokas vilcienu bija iespējams reģistrēt kā plantāciju mežu un visa šī jezga izpaliktu. Taču tā vietā, lai klausītu padomam neko vairāk ar šo zemi nedarīt, Ungurs to uzara. Nu tad sanācis kā tajā sakāmvārdā – gudram gudra nelaime.
