Zemnieks nonāk zem bankas un maksātnespējas administratora sitiena 0
Rundāles novada Viesturu pagasta zemnieku saimniecība “Strīķeri” šobrīd nepiedzīvo savus labākos laikus – tās īpašnieks Leonīds Tarvāns ir smagi slims, saimniecībai ir maksātnespējas statuss, banka (“Swedbank”) atsaka palīdzību, zem sitiena palikts arī dēls Raivo Tarvāns, kurš tēva saimniecībā ir pārvaldnieks lauksaimniecības jautājumos un kuram pašam pieder SIA “Agro-Vairogi” – tai ir sadarbība ar “Strīķeriem”.
It kā ar šīm nepatikšanām vēl nepietiktu, pret Tarvāniem nostājies arī maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, ar kuru sākumā bijusi laba saprašanās. Šobrīd process vainagojies ar to, ka Tarvāni uzrakstījuši iesniegumu Valsts policijai par “Swedbank” un apsardzes kompānijas “TM Security” prettiesiskajām darbībām, lūdzot sākt pret tiem kriminālprocesu par patvarību.
Saimniecība iet uz postu
Modra Tarvāne ir Leonīda dzīvesbiedre, zemnieku saimniecības pārvaldniece ēdināšanas jomā, kas arī ir viens no uzņēmuma darbības veidiem. Šobrīd viņa ir tā, kas satur kopā “Strīķerus”, kur strādā 50 cilvēki un gada apgrozījums pagājušajā gadā bija 733 000 latu, tiek apsaimniekoti 240 hektāri zemes, ir vairākas kafejnīcas.
Kundze nenoliedz, ka pie daudz kā arī paši vainīgi, bet, ka lietas iegrozīsies tik dramatiski, nebija paredzējuši, jo, par spīti atsevišķām neveiksmēm, saimniekošana vedusies un ceļš ārā no krīzes bijis labi redzams. 2008. gadā sākta sadarbība ar “Swedbank” (toreiz vēl “Hansabank”), kas bijusi neatlaidīga ar saviem kreditēšanas piedāvājumiem – atvērta kredītlīnija par gandrīz 800 000 eiro. Diemžēl ekonomiskās krīzes dēļ 2010. gada augustā bankai lūguši kredītbrīvdienas. Tad arī sākušās domstarpības, banka pēc būtības pārtraukusi sarunas, vairs nav vēlējusies komunicēt un pēc savas iniciatīvas lauzusi līgumu, stāsta Modra. Aprēķināta liela soda nauda.
“Krīzē laikus nenoreaģējam. Neveiksmīgi Bauskas pils kafejnīcā ieguldījām 70 000 latus, kurus gandrīz visus pazaudējām. Mēģinājām uzturēt visu savu desmit kafejnīcu tīklu.
2011. gads vispār bija traks. Pavasarī nosuta lauki, un gandrīz visus sējumus dabūjām pārsēt. Iekavējam nodokļu maksājumus, dabūjām termiņa pagarinājumu, bet krimināllietu tomēr ierosināja. Tad smagi saslima vīrs. Ar finanšu konsultantiem meklējām izeju no situācijas, bet ko var darīt, ja banka atsakās sadarboties?” stāsta M. Tarvāne.
Šā gada 4. jūnijā zemnieku saimniecībai piemērots ārpustiesas aizsardzības statuss, bet 29. augustā – sākts maksātnespējas process. “Sākumā maksātnespējas administratoru Andri Bērziņu uztvērām kā kolēģi – lai īpašums ir viņa valdījumā, jāsamaksā, kas jāsamaksā, varbūt no malas labāk redzams, iziesim no krīzes, bet sākās visādas neizprotamas ar mums nesaskaņotas lietas, tikām maldināti no Bērziņa puses un vairs nesaprotam, ar ko un pret ko cīnāmies. Kaltei 24. augustā uzlika apsardzi, 23. septembrī bez pieņemšanas – nodošanas akta no kaltes sāka vest ārā graudus. Sapratām, ka nepavisam vairs nav labi. Bērziņš vispār pie mums tikai vienu reizi parādījies, te ik pa laikam ir viņa palīdze Vineta Sniedze. Kad viņai prasām, kur paliek mūsu graudi, atbilde skan: mums tas neesot jāzina! Mums ir tāda sajūta, ka ātri, ātri grib izpārdot graudus, tad saimniecību un zemi.”
Tarvāni atraduši kredītiestādi, kas gatava no “Swedbank” pārņemt visus parādus, bet “Swedbank” tam nepiekrīt. Tarvāni lūguši graudus vismaz rudens sējai, lai nākamgad būtu raža. Sākumā atļauts paņemt un sakodināt sējai 70 tonnas ziemas kviešu, bet pēc tam graudi arestēti, daļa no tiem tagad mirkst zem klajas debess un iet bojā.
“Situācija ir smaga, bet mēs varam izķepuroties. Bet, ja neļaus mums apsēties, nākamgad nebūs ne mums, ne bankai,” ir pārliecināta M. Tarvāne.
Cieš trešās personas
Raivo Tarvāns nenoliedz, ka praksē viņa uzņēmums “Agro-Vairogi” ar vecāku uzņēmumu sadarbojies, taču finansiāli un juridiski ir patstāvīgs.
“Vecāku uzņēmumam ir problēmas, varbūt tas pat jālikvidē, bet nevis tādām metodēm, kā iedomājas banka un maksātnespējas administrators Bērziņš. Mēs daudzās lietās tiekam maldināti. Man ir aizdomas, ka “Strīķerus” grib novest līdz izsolei: tad arī parādīsies tie, kuru labā strādā Bērziņš,” pieļauj Raivo.
Viņš nolīdzis divus advokātus – viens strādā ar maksātnespējas jautājumiem, otrs cīnās par to, lai “Agro-Vairogi” tiktu klāt saviem graudiem, kas glabājas kaltē, kuras lielākais līdzīpašnieks ir tēvs, vēl dažas citas personas ir līdzīpašnieki un kuru pēc līguma ar “Swedbank” apsargā “TM Security”, tādējādi neļaujot īpašniekiem piekļūt savam īpašumam.
“Man kopā ar kaltes līdzīpašniekiem kaltē ir 800 tonnas graudu, kuriem netiekam klāt. Es kavēju dažādus maksājumus un rudens sēju. Es ciešu reālus zaudējumus. Man pret “Swedbank” nav nekādu neizpildītu saistību, tad ar kādām tiesībām tā arestējusi manus graudus, manu īpašumu? Pēc būtības banka nelikumīgi pārņēmusi trešās personas mantu,” ir pārliecināts Raivo.
Kā pusē?
“Morāli esmu zemnieku pusē, bet kā maksātnespējas administrators nevaru ietekmēt ķīlas turētāju “Swedbank”,” man saka Andris Bērziņš.
Iebilstu, ka kalte pieder ne tikai Leonīdam Tarvānam, bet virknei citu personu.
“Līdz šim brīdim neesmu saņēmis nevienu dokumentu, komentāru vai iesniegumu par trešajām personām. Ja kaut vienu dokumentu saņemtu, varētu šajā jautājumā iesaistīties ar lielāku aktivitāti. “Swedbank” gan policijai iesniegusi dokumentu, ka lielākā daļa graudu kaltē pieder Leonīdam Tarvānam.
Jā, Modra Tarvāne pirms nedēļas telefonsarunā sacīja, ka tas esot ārprāts, kaltē atrodas mantas, kas pieder citiem… Bet Zemes dienesta dokumentos rakstīts, ka kalte pieder Leonīdam Tarvānam (“Strīķeru” advokāts gan norāda, ka zeme zem kaltes patiešām pieder L. Tarvānam, bet pati kalte pēc 1998. gada 7. marta vienošanās dokumentiem ar likvidējamo paju sabiedrību “Viesturi” pieder sešiem zemniekiem kopīpašumā. – A. D.), kurš man teica, ka viņam kaltē esot 1200 tonnas graudu, viņam jāsēj, noņemiet apsardzi. Es gaidu iniciatīvu no zemniekiem.”
Spriežu, ka varbūt Bērziņa kungam jābrauc pie viņiem.
“Es vai kāda mana pilnvarotā persona tur apgrozāmies katru dienu. Esmu lūdzis “Swedbank” ļaut graudus izmantot sējai, bet tā saka, ka to neļaus, jo konkrētais zemnieks pret banku rīkojies negodprātīgi. Tā kā nevaru “Swedbank” ietekmēt, manas attiecības ar Tarvāniem ir sabojušās.
Starp citu, esmu lūdzis valsti nostāties zemnieku pusē, jo lielo nodokļu parādu dēļ Valsts ieņēmumu dienests ir lielākais “Strīķeru” kreditors, taču tā vietā pret Leonīdu Tarvānu ierosināta krimināllieta.”
Zemnieki negrib risināt problēmu
“Strīķeru” parāds “Swedbank” ir Ls 460 000 (banka uzskata, ka 800 000), bet paša uzņēmuma vērtība, pēc Tarvānu aplēsēm, esot vismaz Ls 600 000. Bankas komunikācijas vadītājs Ivars Svilāns skaidro, ka “Swedbank” Tarvāniem nākusi pretim kā reti kuram, taču viņiem neesot vēlēšanās risināt problēmu.
“Iemeslu es nezinu, varbūt tur ir arī kādas citas problēmas. “Strīķeru” lieta, no vienas puses, ir diezgan sarežģīta, no otras, visai vienkārša, kāda mēdz gadīties ar zemniekiem, kad problēmas mēģina risināt, novilcinot laiku, pārliekot aktīvus uz citiem uzņēmumiem, visādi shēmojot, lai tikai nebūtu jāatdod parāds. Par to pašu kalti – mums ir dokumenti, ka tā pieder Leonīdam Tarvānam, ka tās ietilpība ir 1200 tonnas un ka visas tonnas pieder Leonīdam Tarvānam. Šie graudi ir bankas ķīlas graudi, un mēs tos pārdodam par tirgus cenu. Starp citu, mēs “Strīķeriem” ļaujam sēt, bet tikai uz saviem laukiem, bet viņi grib uz svešiem,” komentē I. Svilāns.
