Zemnieks gadiem cīnās ar “LatRosTrans” par savas zemes izmantošanu 1
Neraugoties uz cienījamo gadu skaitu (73), irlavnieks Osvalds Batarags ir spēka pilns un šerps vīrs. Pensionētais kuģu mehāniķis, PSRS sporta meistars smaiļošanā (starp citu, sēdējis arī vienā laivā ar bijušo Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Vilni Baltiņu) nu jau vairākus gadus iesaistījies cīņā ar naftas produktu pārsūknētāju SIA “LatRosTrans”.
Iztrobelējis virkni valsts iestāžu un ministriju, O. Batarags trīs gadu laikā esot sapratis, ka pēc būtības neko nav panācis un atstāts viens pret naftinieku patvaļu. Viņš gatavojas tiesvedībai.
Aizskarta pašcieņa
Interesanti, ka savulaik kā Saulkrastu novada Bātciema iedzīvotājs O. Batarags aktīvi cīnījās, lai kāpu zonā pie Lilastes upes ietekas jūrā netiktu būvēta māja – slavenie “Mākoņi”, kuros tagad dzīvo Andris Šķēle ar ģimeni. Drīz pēc šīs cīņas uzsākšanas – 2002. gada novembrī – O. Bataragam nodega māja, kā viņš pats pēc tam teica, ar 50% varbūtību, ka ugunsnelaime nebija nejauša…
Lai arī kā tas būtu bijis, pie īpašuma Tukuma novada Irlavas pagastā ticis atmodas sākumā, kad kopā ar dēlu par sertifikātiem nopircis “Vildiņu” mājas kopā ar 60 hekt-āriem zemes. Šis īpašums Latvijas pirmās neatkarības laikos piederējis Irlavas pagasta vecākajam, kas miris izsūtījumā un mantiniekus neesot atstājis. Vēlāk Bataragi sākuši arī saimniekot, taču dēlam apnicis – neesot tikuši tālāk par trim govīm, mazliet tehnikas un kūtiņu. Dēls apprecējies, izveidojis ģimeni, dabūjis labu darbu Saulkrastu pusē, “Vildiņu” zeme iznomāta, tomēr tēvu arvien vairāk vilcis uz Irlavas pusi.
2011. gada vasarā O. Batarags uz “Vildiņiem” pārcēlies pavisam, jo nomirusi tante, kas mājās dzīvojusi un tās pieskatījusi. Nav bijis arī citu variantu, jo īpašumu jau paspējuši apciemot zagļi. Tad arī aktualizējusies nepatika pret “LatRosTrans” – saimnieks jau pāris gadus iepriekš mēģinājis saprast, uz kādu likumu un noteikumu pamata strādā naftas sūknētāji un kāds ir viņa, zemes īpašnieka, tiesiskais pamats.
No sarunas ar O. Bataragu skaidri noprotams, ka aizskarta latvieša saimnieka pašcieņa. Piedevām vēl piecas no 21 kupicas nobraukājis kaimiņa, kāda vācieša, traktorists.
“Raku vienu citu kupicu, kad man pienāca klāt “LatRosTrans” darbinieks un sacīja, ka tūlīt izsaukšot apsardzi, kas uzliks man rokudzelžus un aizvedīs uz cietumu. Tad gan kļuvu riktīgi dusmīgs. Apsardze, protams, neatbrauca. Bet es aizrakstīju uz Tieslietu ministriju un lūdzu skaidrojumu, kā tad man rīkoties ar savu īpašumu un kā risināt jautājumus ar naftiniekiem, kuru vadi iet cauri manai zemei.
Saņēmu atbildi, ka man ir tiesības vērsties ar lūgumu pie “LatRosTrans” noslēgt līgumu. Iedomājieties, man ir jālūdz, nevis viņiem, kas būtu loģiskāk, jo viņu manta ir manā zemē, nevis mana zeme viņu mantā!” sašutis O. Batarags.
2009. gada decembrī saimnieks tomēr naftiniekiem uzrakstījis vēstuli, informējot, ka vēlas noslēgt zemes nomas līgumu. Vienlaikus O. Batarags pieprasa, lai SIA “LatRosTrans” inventarizē visas uz zemes esošās savas būves un ietaises, kā arī atjauno sagrauto meliorācijas sistēmu.
SIA “LatRosTrans” valdes loceklim S. Aleksandrovam vajadzēja deviņus mēnešus, lai sagatavotu astoņu rindiņu atbildi, ar kuru O. Batarags tiek informēts, ka “nepieciešams atrast abpusēji pieņemamu tiesisku risinājumu, tāpēc par iespējamiem šā jautājuma risinājuma variantiem mēs Jūs informēsim papildus”. Informēšana līdz šim brīdim tā arī nav notikusi.
Vadi sapūs, zeme paliks
Naftas un dīzeļdegvielas vadi nav vienīgie, kas skar “Vildiņu” zemi. Ir arī iežogota katodu aizsardzības stacija, skatu aka, elektrolīnija ar stabiem. Pirms apmēram trijiem gadiem, kad “Vildiņos” dzīvoja sirmgalve, bija atbraukuši strādnieki un bez jelkādas saskaņošanas ierakuši zemē kabeli ar vairākām dzelzs atverēm, kas iznāk zemes virspusē. O. Batarags novērojis, ka pie saviem objektiem naftinieki braukā ar dažādu veidu tehniku pāri laukiem arī tad, kad nemaz nav jāizkāpj no saviem transporta līdzekļiem – būtu tos simt metrus no ceļa kājām aizgājuši, ja vajag tikai paskatīties, kremt saimniekam. Turklāt servitūtu ceļi uz objektiem zemesgrāmatā nav iezīmēti, bet dabā ceļi tiek iebraukāti.
Vēl O. Batarags izpētījis, ka 1968. gadā zeme tikusi meliorēta, bet 1970. gadā, kad rakti naftas vadi, meliorācijas sistēma pārrauta: “Kad iegādājos īpašumu, to nezināju – es nopirku meliorētu zemi. Tāpēc uzskatu, ka naftiniekiem jāsakārto arī meliorācija. Jebkuram redzams, ka, rokot vadu, ir pārrakts novadgrāvis. Pārrauti drenāžas vadi. Rezultātā sateču aka, uz kuru plūda ūdens no četrām pusēm, nedarbojas, ap to izveidojusies pushektāru liela slīkšņa un līdz tās līmenim paaugstinājies gruntsūdens līmenis apkārtējiem laukiem.” Saimnieks bilst – ja būtu ļoti bagāts, varbūt arī pats sakārtotu meliorācijas sistēmu, ja ne citādi, slīkšņas vietā izraktu ezeru.
“Naftas vadi sapūs, bet zeme paliks. Un mana kā latvieša gods un sirdsapziņa ir šo zemi paturēt, sakopt un nodot nākamajām paaudzēm. Man ir krietns dēls, jauka vedekla un trīs mazbērni. Dēls ir atvēris kredītlīniju šim īpašumam un es to savu iespēju robežās kopju. Man ir ideja nodarboties ar biškopību, varbūt arī ar gaļas lopiem. Vienlaikus gribu sevi uzturēt, būt pašpietiekams, nevēlos būt kājslauķis ārzemniekiem vai pabalstu lūdzējs pašvaldībā. Tieši tāpēc man jāsakārto savs īpašums un jāizbeidz “LatRosTrans” patvaļa.”
Saimnieks uzskata: ja naftinieki grib izmantot zemi, tas jādara civilizēti, ievērojot likumus, kompensējot neērtības un, iespējams, daloties arī ar saviem ienākumiem, ko ienes zemes izmantošana.
Attiecības sola sakārtot
AS “Ventspils nafta” (kuras paspārnē atrodas SIA “LatRosTrans”) sabiedrisko attiecību vadītāja Ilze Nagla teic – ja naftinieki tiešām, kā stāsta O. Batarags, rupji izturējušies pret saimnieku, tad tas ir nepieļaujami. “LatRosTrans” ir lauzis līgumu ar iepriekšējo apsardzes kompāniju, un apsardzi šobrīd veic uzņēmuma paša izveidots apsardzes dienests, tāpēc veikt pārbaudi par kādreiz notikušo neesot reāli.
I. Nagla atzīst – nav labi, ka saimniekam tik ilgi bijis jāgaida uz uzņēmuma vadības atbildi un ka pēc tās nav sekojusi rīcība. “LatRosTrans” vadība tagad ir nomainījusies, un I. Nagla sola, ka attiecības ar O. Bataragu tiks sakārtotas. Tiesa, kā stāsta sabiedrisko attiecību speciāliste, ne visas saimnieka vēlmes tiks izpildītas – tikai tās, ko prasa likums.
O. Bataragam tiks piedāvāts noslēgt servitūta līgumu, kurā vienotos par dabā esošo zemes lietošanas tiesību aprobežojumu atspoguļošanu (iezīmēšanu) īpašnieka zemes robežu plānā un citos dokumentos, vienotos par servitūta tiesības turpmāko lietošanas kārtību un zemes īpašniekam vienreizējās samaksas apmēru, kāda nosakāma saistībā ar “LatRosTrans” piešķirto servitūta tiesību.
Samaksas lielums ir komercinformācija, jo, tā kā servitūti katrā atsevišķā gadījumā ir dažādi, arī maksājumi esot dažādi, taču jāsaprot, ka milzīgi tie neesot.
Tie īpašnieki, caur kuru īpašumu zem zemes iet cauruļvadi, bet virszemē nav nekādu objektu, uz servitūtu līgumiem un – attiecīgi – maksājumiem cerēt nevar. Tāpat “LatRosTrans” nav nekāda juridiskā pamata uzņemties atbildību par sabojāto meliorācijas sistēmu 1970. gadā – uzņēmums dibināts 1994. gadā pilnīgi no jauna un nav iepriekšējo saistību pārņēmējs. Naftas produktu pārsūknēšanas uzņēmumam nav arī pienākums dalīties peļņā ar īpašniekiem, caur kuru zemi iet vadi.
Var tiesāties
Arī Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina norāda, ka normatīvie akti neparedz cauruļvadu īpašniekam maksāt par aizsargjoslas izmantošanu. Attiecībā uz īpašumtiesību sakārtošanu atbilstoši civiltiesību principiem iniciatīvu parasti izrāda tas, kuram ir radies apgrūtinājums vai strīda situācija vai kurš vēlas situācijas izmaiņas. Zemes nomas līgums naftiniekiem par saviem līdzekļiem būtu ar zemes īpašnieku jāslēdz jebkurā gadījumā, arī tad, ja nav virszemes objektu.
Ja cauruļvadam ir noteikta aizsargjosla, tā īpašniekam atļauts aizsargjoslā veikt attiecīgā objekta ekspluatācijai, remontam, renovācijai, rekonstrukcijai nepieciešamos darbus. Par to rakstveidā brīdināms zemes īpašnieks vismaz divas nedēļas pirms darbu sākšanas, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidēšanas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā bez brīdinājuma.
Aizsargjoslās, kas ir lauksaimniecības zemes, plānotie ekspluatācijas, remonta, renovācijas un rekonstrukcijas darbi veicami laikposmā, kad šīs platības neaizņem lauksaimniecības kultūras vai kad ir iespējama lauksaimniecības kultūru saglabāšana, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidācijas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā.
Pēc darbu veikšanas cauruļvada īpašniekam jāsakārto zemes platības, lai tās būtu derīgas izmantošanai paredzētajām vajadzībām, kā arī jāatlīdzina zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam darbu izpildes gaitā nodarītie zaudējumi. Zaudējumu apmēru nosaka un zaudējumus atlīdzina likumos noteiktajā kārtībā vai pēc savstarpējas vienošanās. Cauruļvada īpašnieka dienestiem kontroles un uzraudzības nolūkos atļauts apmeklēt aizsargjoslu teritorijas jebkurā laikā, iepriekš par to brīdinot zemes īpašnieku.
L. Medina teic: ja zemes īpašnieks uzskata, ka naftinieki neievēro likumus, vai viņam ir citas pretenzijas, piemēram, par sabojāto meliorācijas sistēmu, viņš var iesniegt prasību tiesā.
