Spēks – tradīcijās 7
Darbinieku no pašu pagasta “Zemturos” maz. Strādnieki brauc no blakus pagasta, no Valmieras, jo var nopelnīt vairāk nekā pilsētā. “Jāstrādā, protams, daudz,” saka Kārlis. Viņš atminas – ir bijis tā, ka Valmierā vai Rīgā pie lielveikala kāds pienāk klāt un prasa naudu. Kad prasītājs izdzird: “Nāc pie manis strādāt, nopelnīsi naudu!”, tad kļūst dusmīgs – neiešot taču cita labā strādāt!
Uzņēmējs spriež, ka pabalstu sistēma ir nepareizi veidota. Ir cilvēki, kam vajag palīdzēt, bet ir arī tādi, kas ar pabalstiem vienkārši māk labi dzīvot.
Painteresējos, vai Višņevski pieder pie tiem uzņēmējiem, kas dotu darbu arī bēgļiem (aptaujas rāda, ka to darīt būtu gatava ceturtā daļa uzņēmēju).
Kārlis: “Varbūt arī ņemtu darbā, bet būtu jāpārliecinās, vai viņi grib un prot strādāt. Mani kā privātpersonu vairāk satrauc, kas būs tie cilvēki, kuri te ienāks, un ko viņiem šeit īsti vajag?”
Kārlis atminas, ka savulaik, kad beidzis mācīties vidusskolā un iestājies universitātē Jelgavā, viņam šķitis, ka galvenais būs sapelnīt daudz naudas un dikti labi dzīvot.”Tas bija tāds it kā uz āru vērsts mērķis,” viņš spriež. Bet tagad ir svarīgs pavisam kas cits – radīt kādu darba vietu, palīdzēt citam. Dzīvot saskaņā ar dabu un sevi.
Kārlis teic: “Gribas sev un apkārtējiem drošu Latviju. Lai mēs visi būtu nevis bagāti, bet pārtikuši. Un lai mēs visi kļūtu latviskāki. Mūsu tradīcijās ir liels spēks. Jo vairāk tām pievēršos, jo vairāk saprotu, cik mums tas kā tautai ir svarīgi. Mūsu senču mantojums ir vairāk jāceļ augšā. Jo tas mūs var no daudz kā pasargāt un glābt.” Viņš mudina arī atbalstīt savējos, un bilst, ka pats veikalā ir gatavs samaksāt kādu centu vairāk, lai nopirktu latviešu ražotu produkciju. Ja tā darīs desmiti un simti, tad arī tā nauda vairāk paliks pie mums.
