Iedvesmojoši: “Zemturu” saimnieki Kārlis un Zane dāvina stipendiju savai praktikantei 7
Nevis iegādāt līzingā jaunu auto vai nopirkt ģimenei ceļojumu, bet gan uzdāvināt 2850 eiro stipendiju šovasar iepazītai praktikantei Sanitai izlēma “Zemturu” saimnieki Kārlis un Zane Višņevski.
Turklāt šādu summu no saimniecības budžeta pārskaitīt stipendijas administrētājam – Vītolu fondam – Višņevski apņēmušies ik gadu līdz tam, kad Sanita pabeigs veterinārmedicīnas studijas. “Tā ir pirmā zemnieku saimniecība, kura piešķīrusi stipendiju!” priecājas Vītolu fonda direktore Vita Diķe. Arī Zemnieku saeima apliecina – nav zināmas citas saimniecības, kas tādu pašlaik maksātu.
Bez papildu saistībām
Zane un Kārlis paši ir pabeiguši LLU Lauksaimniecības fakultāti. Kad jautāju, kā viņi izlēma piešķirt stipendiju, Kārlis stāsta, ka vispirms trešo kursu pabeigusī veterinārijas studente uz vasaru pieteikusies darbā: “Parunājot ar viņu, ieklausoties dzīvesstāstā, nodomāju, kādam ir jāpalīdz skoloties. Esam nosolījušies viņu trīs atlikušos studiju gadus atbalstīt. Vītolu fondā uzzinājām, ka minimālā summa būtu katru mēnesi 185 eiro. Mēs pielikām nedaudz klāt, lai viņai desmit mēnešus būtu 270 eiro. Klāt administratīvie izdevumi, tātad – 2850 gadā.” Redzējuši, ka meitene ir ļoti uzcītīga, uzzinājuši, ka mācās ļoti labi.
“Esam pārliecināti, ka labie darbi atmaksājas,” piebilst Zane. Jau iepriekš ģimenē secinājuši – lauksaimniecībā labu jauno speciālistu trūkst. Tāpēc novērtējuši, ka Sanita pati meklējusi vasarā iespēju strādāt, bijusi ļoti ieinteresēta un vēlējusies praktiski visu apgūt. Baroja piena teļus, vienmēr bija klāt veterinārārsta vizīšu laikā. Višņevskiem pašiem ir divi bērni – ziķeris Toms, kurš dikti vēlas braukt līdzi tētim darbos, un mazā Ieviņa, kura prasa daudz mammas laika. Tāpēc Sanitas darbarokas saimniecībā lieti noderēja.
Painteresējos, vai pēc studiju pabeigšanas Sanitai būs kādu noteiktu laiku jāstrādā “Zemturos”. Kārlis bilst, ka sākumā gribējis noslēgt tādu līgumu, bet tad, apspriedies ar dzīvesbiedri, nolēmis to nedarīt. Jo nevar cilvēku piesiet. Un uzņēmumā pilnas slodzes veterinārārstu arī nevajadzēšot. “Bet ceram, ka mūsu ceļi nešķirsies un viens otram būsim noderīgi arī pēc tam,” saka stipendijas devējs.
