Zemnieki nevēlas maksāt selekcionāriem 3
Vakar Agroresursu un ekonomikas institūta (AEI) un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) rīkotajā konferencē “Kāda ir selekcijas loma nākotnes lauksaimniecībā” mūsu valsts selekcionāri pirmo reizi atskatījās uz agrāko gadu veikumu, noklausījās pieredzējušās un Eiropā pazīstamās ekspertes Edītes Lamertes van Buerenas lekciju, vērtēja situāciju nozarē, tomēr pie risinājuma krīzes situācijai nenonāca.
Iemesls – valsts vienaldzība pret selekcijas nozari, nevēlēšanās sakārtot likumdošanu, kā arī lauksaimnieku nevēlēšanās maksāt šķirņu izveidotājiem autoratlīdzības.
Spilgti epiteti, darbība neseko
Gan Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs, gan arī Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa neskopojās ar selekcijas nozares svarīguma apliecināšanu: tā ir “lauksaimnieciskās ražošanas neatkarības pamats”, “selekcionāri – vizionāri, kas zina norises pēc pieciem gadiem”, “mazina atkarību no citu valstu šķirnēm” un ar citiem epitetiem.
Tomēr skarbā dzīves patiesība ir tāda, ka nevienam no mūsu valstī pašaizliedzīgi strādājošajiem aptuveni 60 selekcionāriem valsts nemaksā pilnas slodzes algu. Tātad valstij nevajag savu selekcijas nozari? Visticamāk, mūsu selekcionāri, kuru izveidotās šķirnes pārdod Kanādā (bastarda āboliņš), Igaunijā (ziemas kvieši), Lietuvā (ziemas kvieši) un citās valstīs, ierēdņiem un ZM politiskajai vadībai šķiet mazsvarīga nozare. Kā lai citādi izskaidro nozares institūtiem piešķirto vien 273 000 eiro lielo valsts budžeta finansējumu, kas turklāt nav bāzes finansējums?
Darbojoties lielā mērā brīvajā laikā, tāpēc ka darba laikā jāpelna nauda ar ES projektiem, pēdējos 20 gados AREI institūta pētnieki izveidojuši un reģistrēja 17 laukaugu šķirnes, Lauksaimniecības universitātes Zemkopības institūta pētnieki – sešas šķirnes, par Dārzkopības institūta veikumu informācijas nav. “Šie 60 selekcionāri ir arī mūsu nacionālā bagātība, vairāk nekā pusei no viņiem vecums pārsniedz 50 gadus. Jauniešu interesi par selekciju neredzam tāpēc, ka viņiem vajag ātru rezultātu, turklāt atalgojums selekcionāram ir simbolisks,” konferencē teica AREI vadošā pētniece Sanita Zute.
Darbs mūža garumā
Selekcionārs šķirni veido 10–25 gadus, darba laikā vērtējot 10 000–100 000 šķirņu vienību. Salīdzinājumam – rietumvalstīs, izmantojot modernākas tehnoloģijas, šķirni izveido septiņos astoņos gados. Elvijs, LLU 1. kursa maģistrants, konferences dalībniekiem atzina – viņš ar šā brīža valsts piedāvātajiem spēles noteikumiem selekcijas nozarē nav gatavs iesaistīties.
Konferences diskusijas daļu ZM vadības pārstāvji J. Grasbergs un Aivars Lapiņš pameta. Par to neapmierinātību savās replikās pauda konferences dalībnieki. Diskusijā izskanēja dažādi ieteikumi nozares atbalstam, tomēr tos sadzirdēja vien klātesošie eksperti un studenti. Piemēram, veidot privātās publiskās partnerības fondu selekcionāru atbalstam. Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Burmistre-Dzelzkalēja vairākkārt atvainojās selekcionāriem par autoratlīdzību nemaksāšanu, bet atzina, ka jāpaiet vairākām paaudzēm, kad tās sāks maksāt.
Pagrieziens domāšanā Vidzemē
Kāpēc tad saimnieki maksā citās valstīs? Zinta Jansone, kooperatīva VAKS izpilddirektore, stāstīja, ka vairāk nekā puse kooperatīva biedriem piedāvāto šķirņu sēklas ir izveidotas Latvijā. Viņa atgādināja, ka pērn valdības apstiprinātos labojumus Augu šķirņu aizsardzības likumā Saeima izgāza tāpēc, ka esot saņemts zvans no kāda ietekmīga zemnieka, kuram autoratlīdzībā būtu jāmaksā lielas naudas summas.
“LA” pērn stāstīja, ka ZZS deputāts, toreizējais Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra no Saeimas tribīnes aicināja nepildīt likumu un nemaksāt selekcionāriem autoratlīdzību. Autoratlīdzības lielums ir aptuveni 4 eiro/ha. VAKS izpilddirektores uzstāšanās rādīja, ka uzskati pamazām mainās, vismaz Vidzemes lauksaimnieki selekcionārus būtu gatavi atbalstīt.
Konference sniedza atbildi, ko darīt, lai selekcijas nozare Latvijā attīstītos. Ir jāsakārto autoratlīdzības jautājums selekcionāriem, beidzot jāizveido valsts selekcijas programma, jāpalielina atbalsts nozarei un jāiesaista nozarē jauna paaudze. Selekcionāri par šiem jautājumiem ar nozares uzraugiem runā jau gadiem ilgi. Rezultāta aizvien nav. Laiks rādīs, vai šajā reizē kaut ko mainīs Grasberga nekonkrētais solījums nākamajā gadā nozarei palielināt atbalstu.
