Iecavas zemnieki medī uz savas zemes un rīko “fotosesijas” pie barotavas 2
Iecavas zemniekiem ir iespēja pašiem uz savas zemes kontrolēt visu procesu, sākot no stādīšanas līdz pat lauku aizsardzībai, kā arī gūt baudu no būšanas dabā un vērojot dzīvniekus.
Rītu Iecavas puses zemnieks Andis Arājs sāk kā parasti – apbraukā un lūko, kas notiek viņa “Jaunstrīķeru” saimniecībā. Kopš pagājušās ziemas parastajam maršrutam nākušas klāt jaunas pieturvietas – divas savvaļas dzīvnieku barotavas. “Es to saucu par pievilināšanu uz fotokamerām, lai saprastu, kādi dzīvnieki te apgrozās,” nosaka zemnieks, kurš tikai pirms gada kļuvis arī par mednieku. Kopā ar kaimiņu lielsaimnieku Pēteri Biti un vēl diviem mežu īpašniekiem nodibinājuši savu kolektīvu “Ziemeļu mednieks”. Pirmā gada pieredze parādījusi, ka medību saimniecības pienākumi paņem ļoti daudz laika, taču kā zemnieki ar jauno kārtību vīri ir apmierināti. “Medīt uz savas zemes ir tikai normāli. Tas viss iet kopā un liekas ļoti pareizi,” viņi atzinīgi novērtē apvienoto zemnieka mednieka statusu.
Fotosesijas pie barotavas
“Man bija pārsteigums, ka staltbrieži vienlaikus ēd kopā ar mežacūkām,” aplūkojot barotavā uzstādītās fotokameras attēlus, atzīst Andis. Pēdējo fotosesiju rezultāti rāda, ka šaipusē apgrozās krietns skaits staltbriežu, bet no cūkām un sivēniem šajā laikā vairs ne miņas – tikai pa kādam kuilītim pieskrien. Fotokamera pie barotavas ir viens no paņēmieniem, kā “Ziemeļu mednieks” izzina savu medību saimniecību. Vērtīga pieredze gūta, arī sēžot uz gaidi un sargājot savus kartupeļu, labības un kukurūzas laukus. “Tā tā vasara pagāja – laukus nosargāju ne tik daudz šaujot, kā sēžot uz trepes – varbūt nepareizajā vietā, taču zvērs jau tāpat sajūt manu klātbūtni, un viss ir kārtībā,” spriež Andis. Viņa saimniecības platība kopā ar nomāto zemi sanāk ap 300 hektāriem, Pēterim tuvākā apkārtnē – ap 600 hektāru.
Par lielāko pirmā gada veikumu abi nosauc līgumu slēgšanu ar tuvējo zemju īpašniekiem – tā kolektīvs iegūst medību tiesības šajās teritorijās. Juridiskiem darbiem “Ziemeļu mednieka” dibinātāji veltījuši visu pagājušo ziemu. Viņi necenšoties atņemt teritorijas kaimiņu medniekiem, galvenais mērķis – izveidot vienotu medību saimniecības teritoriju bez “caurumiem”, t. i., zemēm, par kurām nav noslēgti līgumi.
Šādi teritoriāli pārrāvumi, kas radušies, konkurējot diviem līdzšinējiem mednieku kolektīviem, arī bijis viens no iemesliem, kāpēc pašiem nācās uzņemties mednieku pienākumus, stāsta Andis. “Platības bija sadrumstalotas, viens kolektīvs medīja, otrs – nemedīja, bet mēs, zemnieki, pa to vidu dabūjām ciest.” Pēteris piebilst, ka pietrūka labas sadarbības un komunikācijas.
Pats grūtākais esot pārliecināt zemju īpašniekus, ka līguma noslēgšana par medību platībām nedraud ar mednieku visatļautību. “Daudzi to neizprot – viņiem liekas, ka uz viņu zemes tūlīt brauks un šaus. Bija ļoti argumentēti jāizstāsta, ka visu regulē likumi un ir noteikts dzīvnieku skaits, ko mēs drīkstam medīt. Viņiem šķita, ka medniekiem medības vairāk ir tāds gaļas ieguves jautājums,” par sarunām ar zemes īpašniekiem stāsta Pēteris.
Līdz šim noslēgtas 150 vienošanās par platībām pusotra tūkstoša hektāru apjomā, kā arī sadarbības līgums ar kaimiņu kolektīviem, taču process vēl neesot galā.
Briežiem ļauj postīt laukus
Pirmajā medību sezonā “Ziemeļu mednieks” saņēmis atļauju nomedīt 14 mežacūkas, trīs stirnas un vienu stirnāzi. Briežu medību atļaujas Valsts meža dienesta (VMD) Zemgales virsmežniecība kolektīvam nepiešķīra, lai gan priekšgājējiem šajās platībās staltradžus bija ļauts medīt.
Briežu medību liegumu mednieki uzskata par netaisnīgu rīcību, jo pērn Anda saimniecības kartupeļu laukos lielākos postījumus nodarījuši tieši staltradži. “Viņi kartupeļus izkašā ar kāju, vienu varbūt apēd, bet atlikušie bumbuļi paliek virspusē un kļūst zaļi. Rudens salnās tie apsalst un, kad nonāk noliktavā, bojā pārējo ražu – tas ir lielākais posts,” stāsta saimnieks, kurš saskaitījis, ka viņa tupeņu stādījumos 30 hektāru platībā apgrozījās ap 20 dzīvnieku. Zaudējumu apmērs – viens hektārs jeb 30 tonnas kartupeļu. Arī uz postījumiem, kā tas paredzēts Medību likumā, medību atļauju neizdevās iegūt, lai gan akts tika sastādīts. Ar postītājiem Andis cīnījies kā zemnieks – pabraukājis gar lauku ar auto un pabiedējis.
Medības kolektīvā notiek tikai uz gaidi, tači vīri parasti sanāk kopā gan pirms, gan pēc tām, lai parunātos, padalītos pieredzē. Pēteris atzīst, ka šis medību veids rada lielāku baudu. “Tu esi mierā un klusumā, sēdi un pēti dabu, dzīvniekus. Tev ir laiks viņus arī novērtēt – kuru nomedīt un kuru atstāt.”
Uz jautājumu par medību sekmēm Andis attrauc – kādas tur medības, tās vairāk līdzinās lauku sargāšanai. Tiesa, vienu sivēnu viņam ir izdevies noguldīt. Mednieka prasmes apguvis kursos, bise jau nomainīta pret karabīni. “Iespēja nospiest gaili man bijusi vismaz kādas 20 reizes, bet man tas nav galvenais – svarīgākais saprast un izvērtēt. Un, ja neesi pārliecināts – nešauj,” prātīgi spriež “Jaunstrīķeru” saimnieks. Pēteris pajoko, ka viņi vispirms iemācoties nenospiest gaili.
Jaunais kolektīvs aug
“Ziemeļu mednieka” pulciņš pirmā darbības gada laikā pieaudzis līdz 12 vīriem, kuru vidū arī vairāki gados vecāki vietējie mednieki. “Ar cieņu aicinājām vīrus kolektīvā, lai viņiem ir iespēja medīt uz savas zemes, turklāt dalība citos apkārtnes kolektīvos sanāk diezgan padārga,” spriež Pēteris.
Līdzās medībām notiek arī saimnieciski darbi – pagājušajā rudenī uzbūvēti pieci pamatīgi medību torņi ar jumtu un sienām. Tikko uzkonstruēta arī viena pārvietojama būve, ko ar traktoru varēs aizgādāt līdz jebkuram laukam.
Mantojumā no priekšgājējiem kolektīvs saņēmis bebrus ar visiem aizsprostiem. “Varu dot simts punktus, ka ar tiem te neviens nav cīnījies, jo tas ir smags darbs,” saka Andis. Viena grāvja atbrīvošana no bebru būvēm aizņemot pat veselu dienu, jo vietām to skaits sasniedz padsmitus. Izdevies noorganizēt pāris bebru mikromedības, jo nupat kolektīvam piepulcējies arī medību suns.
Vīri atzīst, ka darāmā daudz, taču saviem kolēģiem zemniekiem noteikti iesaka kļūt par medniekiem, “ja tikai to var pavilkt”. Vai darboties savā vai citu veidotā kolektīvā – tas nav tik būtiski. Svarīgākais, ka ir iespēja pašiem uz savas zemes kontrolēt visu procesu, sākot no stādīšanas līdz pat lauku aizsardzībai, kā arī gūt baudu no būšanas dabā un vērojot dzīvniekus. Tā dēļ viņi esot gatavi kaut ko norakstīt arī zaudējumos.
