Graudi, aitas un pašcepta maize. “Krīgeru” bioloģiskās saimniekošanas pieredze 0
Autors: Uldis Graudiņš
Īles pagasta bioloģiskās saimniecības SIA “Krīgeri” saimniece Marika Grīslīte pārsteidz ar daudzpusību – viņas saimniecībā audzē graudus, kartupeļus, nodarbojas ar aitkopību, kā arī ar mājražošanu. Turklāt Marika darbojas TLMS Bēne un paspēj arī aust skaistus un noderīgus tekstila izstrādājumus.
Kā aizvadītajā gadā izdevās izaudzēt graudus?
Mēs graudaugus audzējam 100 ha platībā, ganībām un sienam arī ir atvēlēti 100 ha. 160 ha zemes ir mūsu īpašums, pārējo nomājam. Bioloģiskos rudzus pērn kūlām 45 ha platībā. Tie izauga labi, veldrē nesagūla. Ražība bija 3 t/ha. Bijām vienīgie bioloģisko rudzu piegādātāji Jelgavas dzirnavām, pārdevām šim uzņēmumam 100 tonnu. Jelgavas dzirnavas mūs aicina ziņot par kulšanas sākumu, tad aptur citu graudu pārstrādi un tīra dzirnavas, jo bioloģiskie graudi ir jāpārstrādā atsevišķi no konvencionālajiem. Mums ir savs kombains. Vīrs ar traktoru no lauka ved rudzus uz Jelgavu. Jelgavas dzirnavās teic, ka visi bioloģiskās maizes cepēji no šā uzņēmuma pērk no mūsu graudiem maltos miltus. Viņu klienti ir arī labi zināmās ceptuves Svētes maize un Lāči.
Kāpēc sadarbojamies ar Jelgavas graudu pārstrādes uzņēmumu? Jelgavas dzirnavas ir vienīgais pārstrādes uzņēmums mūspusē, kas graudus izkaltē, iztīra un pārstrādā. Neviens cits bioloģiskajiem saimniekiem graudu pirmapstrādes pakalpojumus nenodrošina, tostarp arī Dobeles dzirnavnieks. Šis uzņēmums atteicās pirkt mūsu audzētos miežus tāpēc, ka neesot līnijas, kas labību iztīra un izkaltē. Konvencionālos graudus nedrīkst jaukt kopā ar bioloģiskajiem. Pārējos rudzus atstājām sēklai, maizes cepšanai, aitu barošanai un daļu pārdevām saviem klientiem. Uz Jelgavas dzirnavām iznāk divvirzienu kustība – mēs pārdodam rudzus un vēlāk pērkam savus miltus maizes cepšanai. Mums pašiem dzirnavu nav. Nav lielu graudu daudzumu, nav kur miltus glabāt, tāpēc šāds sadarbības modelis ir izdevīgs. Mūsu bioloģiskais sertifikāts nāk līdzi miltiem. Labi, ka varam sadarboties un uzņēmums atrodas tuvu. Gribētu arī citus graudus, piemēram, auzas audzēt. Tās labprāt pirktu Dobeles dzirnavnieks, tomēr ar nosacījumu, ka piegādājam tīrītu un kaltētu kūlumu. Tā ir problēma. Rīgas dzirnavnieks arī vēlas jau kvalitatīvu produktu, tomēr zemnieks pie tā netiek.
Kādu cenu pērn saņēmāt par rudziem?
260 eiro par tonnu. Ļoti laba cena. Agrāk cena bioloģiskajiem rudziem bija tāda pati kā konvencionālajiem. Tolaik audzēšana bija kā hobijs. Iemesls bioloģisko rudzu cenas kāpumam ir pieprasījuma kāpums citās valstīs. Proti, Vācija, Igaunija, Lietuva eksportē bioloģiskos produktus. Šajās valstīs vajag ar bioloģiskajām metodēm audzēto izejvielu. Cik zinu, Jelgavas dzirnavas bioloģiskos rudzu miltus pārdod Lietuvā. Bioloģiskais produkts ir aizgājis! Problēma ir, ka neviens zemniekam nepalīdz paplašināt bioloģisko ražošanu. Ja es nevaru pati iztīrīt un izkaltēt graudus, ja tie ir jāved tīrīt un kaltēt uz otru Latvijas galu vai Lietuvu, man neatmaksājas to darīt. Ceru, ka būs izmaiņas atbalsta piešķiršanā un bioloģiskos ražotājus atbalstīs vairāk. Proti, būs lielāka atbalsta intensitāte projektiem kalšu un graudu tīrītāju pirkšanai. Patlaban ES un valsts līdzfinansējums veido 40% īpatsvaru. Tas ir nepietiekams atbalsts. Iekārtas maksā vismaz 100 000 eiro.
Bioloģiskās aitas mums ir jāaudzē, tā ir nepieciešamība. Bioloģiskajā ražošanā ir vajadzīgs dabisks mēslojums. Govis nevaram audzēt tāpēc, ka no zemes nevar dabūt īpašu ražību.
Kāpēc pati cepat maizi un esat iecerējusi ceptuvi paplašināt?
Vēlos pati redzēt galarezultātu. Mums ir četras meitas. Vēlos viņām parādīt, ka esi ne vien graudu audzētājs, bet vari ražot gala produktu. Un arī parādīt, kā tas izdarāms. Mēs darbojamies visa ģimene, maizi cepam pēdējos divus trīs gadus. Meitas redz – labību varam izaudzēt, samalt, izcept un pārdot. Ja mēs izejam visus šos ražošanas, pārstrādes un pārdošanas posmus, mums produktam ir izveidota pievienotā vērtība. Mēs apejam visus citus ķēdē iesaistītos uzņēmējus un paši dabūjam to, ko agrāk nesaņēmām.
Līdzīgi kā aitu audzēšanā. Ja tās pārdod tikai uzpircējam, ir izdarīts vien melnākais darbs. Peļņa ir vismazākā, nekāda, nauda ir saņemta izdzīvošanai. Ja jēru pats nokauj, pārstrādā konservos un pārdod, tad esi dabūjis no visiem ķēdes posmiem maksimāli iespējamo. Tad vari dzīvot labāk. Es vēlos saviem bērniem parādīt – ja ar kaut ko nodarbojies, ja kaut ko audzē, tad iegūsti maksimāli iespējamo peļņu. Ja ar iespējamiem ienākumiem ir jādalās, peļņa mazinās. Rādu bērniem uzņēmējdarbības finansiālo pusi. Laukos nevar bez peļņas dzīvot. Cenšos viņiem rādīt, ka laukos var labi dzīvot, tikai tad ir jāizdara viss mājas darbs.
Maizi cepu galvenokārt piektdienās. Vedu to klientiem un pārdodu izbraukuma tirdziņos. Vienā reizē parasti cepu 24 kukulīšus, vidēji 20 kg. Es par savu maizes kukulīti prasu 3,50 eiro, kilogramā tas maksā 4,50 eiro. Kad to dod veikalā, liek uzcenojumu un cilvēks to vairs nevar nopirkt. Tur jau šī pati maize maksā vismaz 6,50 eiro.
Ar šo maizes un konditorejas produktu mājražošanu nebija īsti kur izvērsties, tāpēc īstenojām projektu – atjaunojām senu ēku, kur atrodas ceptuve, degustācijas un citas telpas. Mūsu iecere ir, ka tas nekad nebūs ražošanas uzņēmums, lielražošana. Esam to iecerējuši kā lauku tūrisma objektu. Tūristu ģimenes varēs maizi cept kopā ar mani. Ikviens var izcept maizi. Tas ir vienkārši izdarāms, nekā sarežģīta nav. Tad cilvēki var braukt, skatīties un darboties procesam līdzi.
Vai ar aitkopību un graudkopību sākāt nodarboties vienlaikus?
Ar vīru 2006. gadā sākām saimniekot, reģistrējām SIA un tajā gadā arī pirmās desmit aitiņas nopirkām. Tolaik sākās ES projekti naturālajām saimniecībām – piecus gadus maksāja 700 latu atbalsta naudu. Mēs izveidojām aitkopības projektu, un tā arī sākās. Mums Īlē zeme ir kalnaina, art visur nevar – grants un smilts. Lai laukus apstrādātu, izvēlējāmies aitas, nevis govis, kas ik dienu ir jākopj un jāslauc. Aitas nograuž visas malas. Vajadzēja sākt domāt par ienākumu palielināšanu. Jērus, teķus – visus kaujam. Aitiņas atstājam.
Kādas aitu šķirnes audzējat?
Sākumā nopirkām krustojumus un tad pamazām, pamazām pārgājām uz Latvijas tumšgalvēm. Visu laiku Latvijas tumšgalves teķi mainām. Jo tīrāka šķirne, jo labāk – ir vairāk gaļas. Krūmu aitai gaļas paliek mazāk. Tīrai šķirnei gala iznākums ir labāks. Pie Latvijas tumšgalves turamies tāpēc, ka tā Latvijas klimatam ir piemērotāka. Apmierina arī vilnas iznākums – 4 kg no aitas. Gaļas pieaugums ir pilnīgi pietiekams, lai jērs atmaksātos. Aitiņas arī dzīvas pārdodam – gan pārstrādei, gan citām saimniecībām. 7–8 mēnešu vecumā ir kaujami jēri. Tad gaļā ir iegūstami 18–20 kg. Faktiski jēru līdz gada vecumam var audzēt, vēlāk gaļa kļūst cieta. Tad nav jērs, ir teķis. Nav tik kvalitatīva gaļa. Līdz 10 mēnešiem vajadzētu izaudzēt. Ja ir laba zāle, jērs izaug.
Ko darāt ar vilnu?
Kad sākām nodarboties ar aitkopību, to patiešām nekur nepirka. Tolaik vilnu nevajadzēja, citi saimnieki stāstīja, ka viņi vilnu dedzina. Sākām domāt – var vilnu izmantot būvniecībā, siltināšanai. Lietojumu tai neatradām tāpēc, ka neko nebūvējām. Meklējām pircējus tīmeklī, neviens īsti nepirka. Atradām, ka Pācē aitas vilnu pārstrādā dzijā. Pirmos gadus dziju pārdevu. Pieliekot savu peļņas procentu, lai cirpšana atmaksājas. Tad domāju – ko vēl darīt? Bēnes pagastā darbojas Tautas lietišķās mākslas studija Bēne. Pieteicos mācīties. Bija ļoti jauka vadītāja Gunta. Viņa mani laipni uzņēma, lika segu aust no manas vilnas dzijas. Man pirmā sega izdevās ideāla. Vecās audējas neticēja, ka agrāk neesmu audusi. Man aušana iepatikās! Apguvu to pusgada laikā. Mājās bija divas stelles, audu pilnīgi visu. Sev tautas tērpu esmu noaudusi, segas, lakatus. Tā atkal ir pievienotās vērtības radīšana – esmu nonākusi līdz gala produktam. Pieprasījums ir, visi uzaustie darbi ir pārdoti. Ir labi, man patīk. Ik gadu regulāri Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū piedalos. Mums ir sadarbība ar norvēģiem, viņi brauc un iepērkas pie mums.
Krīgeru uzņēmējdarbības sastāvdaļa ir arī kartupeļu audzēšana. Cik ienesīga tā ir?
Audzējam kartupeļu šķirni ‘Marabella’, arī pārdošanai izbraukuma tirdzniecībā. Ir mums arī klienti, kas paši brauc uz saimniecību. Mums kartupeļus nav nepieciešams uzpircējiem pārdot. Viņi nesaprot, kas ir bioloģiskais produkts, nevēlas ar to krāmēties. Kartupeļi mums ir aptuveni 8 ha platībā. Tie ir pareizajā laikā jāiestāda, lai ātri izaug. Kūtsmēslus tajā pašā gadā iestrādāt nedrīkst. Ja to dara, uzdarbojas drātstārpi un neizdalās slāpeklis. Kūtsmēsli ir jāiestrādā rudenī. Kartupeļus nedrīkst ik gadu vienā laukā audzēt, pieļaujams, ka vienā vietā audzē divus gadus, citādi zemē attīstās slimības. Mēs ievērojam stādīšanu vecā mēnesī. Visu, kas izaug zem zemes, stāda vecā mēnesī. Kas izaug virs zemes, jāstāda jaunā mēnesī. Vasarā regulāri stādījumus vagojam, ar rokām šos hektārus neizravēsi. Ir arī jāskatās, kad vago. Nedrīkst vagot, ja zeme ir sakaltusi – tad atplēš jaunos bumbulīšus, izrausta kartupeli, rada tam traumas. Ir jāskatās, lai zeme būtu iespējami mitrāka. Priekšrocība ir šķirnē, tā ir vidēji agrīna. Kad uzrodas pelēkās puves, vaboles, apakšā jau ir izveidojušies bumbuļi. Tad tas, kas notiek augšā, vairs nav svarīgi – raža ir izaugusi un sākusi briest. Ja kartupelis nav kodināts, agrāk mākslīgi audzēts ar minerālmēsliem, tad tas sev ir izveidojis imunitāti pret šīm slimībām. Tas dabiski aug, tam ģenētiski ir iekodēts, ka ir jāizaug un sevi jāaizsargā. Kad kartupeli nomāc ar kodināšanu, tam vairs nav imūnās sistēmas, tas visu laiku ir jāmiglo un jāmēslo.
Ar graudu audzēšanu ir tieši tāpat. Tāpēc bioloģiskie saimnieki nedrīkst sēt kodinātu sēklu, viņiem grauds vienkārši neizaugs. Kodināšana atņem imunitāti, un tad obligāti ir jāmiglo ar fungicīdiem, ar dažādām ķīmiskajām vielām, lai cīnītos ar slimībām. Zeme arī ir imūnsistēma. Ja tā ir dabiska, tajā viss atrodas.
No viena hektāra vācam aptuveni 30 tonnas kartupeļu. Mums pašiem ir savs kartupeļu kombains. ‘Marabella’ ir laba šķirne, kartupeļi ir lieli un gludi. Ķekarā to nav daudz, tomēr tie ir lieli. Mums pašiem ir pagrabs. Pārdodam kartupeļus par 40 centiem kilogramā. Uzpircējam tie būtu jāpārdod par 7–10 centiem/kg.
Bija iecere arī cietes kartupeļus audzēt, kūtsmēslu mums ir pietiekami. Līdz kartupeļu pārstrādes rūpnīcai Alojā tomēr tie ir ļoti tālu jāved. Secināju, ka mums nav izdevīgi, pārāk dārgi. Bioloģisko kartupeļu pašizmaksa mums ir aptuveni 0,17 centi/kg. Ņemot vērā mazāku ražību, ko iegūstam, neizmantojot ķīmiju un mākslīgos minerālmēslus, pārdošanas cenām jābūt augstākām, lai varētu izlīdzināt trūkstošos ienākumus uz ha.
Kādas ir Krīgeru saimniecības nākotnes ieceres?
Ar ģimeni darbosimies jaunajā ceptuvē. Saimniecība vairāk attīstīs tūrismu. Spiedīsim, lai viss notiek uz vietas, lai nav apkārt jāskraida. Proti, izbraukuma tirdziņi un izstādes, kur sevi parādīt, ir laba lieta, tomēr gribētu vairāk darboties bez skriešanas apkārt, kas prasa daudz laika un papildu naudas līdzekļus. Gribētu, lai vairāk brauc pie mums, nevis mēs pie klienta. Zemi īpaši klāt piepirkt nevaram. Mēs Īlē esam vienīgie vietējie zemnieki, pārējās platības pieder dāņiem, Baltic Breeders cūku audzētājiem. Mēs viņus ar naudu pārsolīt nevaram, ir jānotur frontes līnija.
200 ha zemes mūsu ģimenes vajadzībām pietiek. Cenšamies un centīsimies saimniecībā paši visus darbus veikt. Palīgstrādnieku ņemam kādu atsevišķu darbu veikšanai. Nevaram pastāvīgi atļauties viņu algot. Knapi varam atļauties maksāt nodokļus par savām algām. Kādreiz pensiju arī gribēsim saņemt. Mums ik mēnesi sociālais nodoklis 500 eiro par sevi ir jāsamaksā. Abi ar vīru esam darbinieki mūsu SIA. Oficiāli saņemam un maksājam algas. Daudzi teic – pensiju jau nesagaidīšu. Bet ja nu sagaidīs un nebūs nekas uzkrāts? Nodokļi ir jāmaksā un nodokļi ir jānopelna. Mēs varētu nemaksāt algas un naudu atstāt sev, tomēr visi vienā valstī dzīvojam.
Nepatīk un traucē, ka Latvijā nodokļi tik bieži mainās. Tas nav pieņemami. Godīgie nodokļu maksātāji cieš negodīgo uzņēmēju dēļ. Varbūt šo problēmu varētu risināt citādi, nevis visu laiku mainīt spēles noteikumus. Esmu arī secinājusi, ka Latvijā pie varas esošie darbojas lielražotāju, nevis iedzīvotāju interesēs.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
